Pievēršanās un pārmaiņas Čīlē

1851. gadā elders Pārlijs P. Prets (1807–1857), no Divpadsmit apustuļu kvoruma, ieradās Valparaiso ar nolūku nodibināt baznīcu. Taču viņš un viņa biedri nerunāja spāņu valodā, viņiem bija ļoti maz finanšu līdzekļu un valstī nebija reliģijas brīvības, tādēļ viņi nespēja nodibināt baznīcu.

Elders Prets ieteica prezidentam Brigamam Jangam (1801–1877): „Mormona Grāmata un dažas lētas publikācijas būtu jāiztulko spāņu valodā un jānodrukā, un tad mums būtu pieeja šīm tautām, un priesterības nesējiem būtu kādi lasāmi materiāli — raksti, kas satur Dieva solījumus, seno laiku cilvēku lūgšanas un ticību, un Dieva spēku, un Garu, kas ar viņiem darbotos Israēla nama atjaunošanā.”²

Neskatoties uz eldera Preta centieniem, pagāja vairāk nekā 100 gadu, pirms baznīca tika pastāvīgi nodibināta Čīlē. 1956. gadā elderi Džozefs Bentlijs un Verls Olreds tika sūtīti no Argentīnas misijas, lai sludinātu evaņģēliju Čīlē, kurā tad jau valdīja lielāka reliģiskā iecietība. Santjago šiem misionāriem bija Foteringamu ģimenes atbalsts; šie baznīcas locekļi bija pārcēlušies no Panamas un cerēja uz misionāru ierašanos.

Attēls

photo of first baptism in Chile in 1956 First missionaries in Chile, Joseph C. Bentley and Verle M. Allred.

Pirmās kristības Čīlē notika 1956. gada 25. novembrī kāda saietu nama baseinā Santjago. Elders Olreds atminas: „Mēs devāmies uz saietu namu pirms saullēkta un noturējām dievkalpojumu ar lūgšanām un īsām uzrunām. Es devos ūdenī ar brāli Garsiju; es kristīju viņu un tad astoņus citus cilvēkus pēc viņa. Tas bija ļoti īpašs notikums. Tas, ko mēs visi sajutām, bija neaizmirstami. … Šie baznīcas locekļi kļuva par baznīcas pionieriem Čīlē, un, man šķiet, ka katrs no viņiem palika uzticīgs līdz nāvei: Garsiju ģimene, Saldanjos ģimene un māsa Lansaroti.”³

1959. gada februārī Spensers V. Kimbals (1895–1985), no Divpadsmit apustuļu kvoruma, apmeklēja Čīli un uzsvēra nepieciešamību veidot vietējo vadību. Viens no pirmajiem vietējiem vadītājiem bija Karloss Sifuentess, kurš bija misijas prezidenta Roberta Bērtona padomnieks. Elders Hulio Haramiljo, kurš vēlāk kļuva par reģiona Septiņdesmito un tempļa prezidentu, pastāstīja par šādu pieredzi: „Savus pirmos iespaidus par brāli Sifuentesu es guvu, kad pēc savām kristībām tiku uzaicināts uz priesterības sanāksmi. Kad sākās sanāksme, viņš pienāca pie kanceles, un vienīgais, ko es redzēju, bija viņa netīrie, melnie nagi. Es nodomāju: „Kā šis vīrs var vadīt sapulci līdzās misijas prezidentam, ja viņam ir netīras rokas?” Tas bija līdz brīdim, kad viņš sāka runāt, un es aizmirsu visu citu, kad sajutu viņa garu. Ar vienkāršiem vārdiem viņš mums pasniedza dziļus principus. Viņš bija smago mašīnu tehnikas mehāniķis un sestdienās strādāja vēlu. Pēc darba viņš mazgāja rokas, taču, tā kā viņa darbnīcā nebija daudz mazgājamo līdzekļu, viņš nespēja nomazgāt visas smērvielas. Toreiz un tur es iemācījos nespriest par cilvēkiem pēc izskata, bet drīzāk vērtēt viņus pēc tā, kas viņi patiešām ir.”⁴

1960-ajos un 1970-ajos gados baznīcu Čīlē stiprināja ne tikai arvien pieredzējušāki vietējie vadītāji, bet arī jaunas būvniecības un izglītības programmas. To skaitā bija sanāksmju namu celšana un baznīcas skolu, semināru un institūtu izveide.

1964. gada martā Čīlē tika nodibinātas pirmās divas baznīcas vadītās pamatskolas. Galu galā vairākas skolas tika atvērtas, un uzņemti tika vairāk nekā 2600 studentu. 1970-to gadu beigās un 1980-to gadu sākumā piemērotas publiskās skolas kļuva plašāk pieejamas, un baznīca paziņoja par savu skolu slēgšanu Čīlē.

Izsakoties par izglītības programmu, elders Eduardo A. Lamartins, bijušais reģiona Septiņdesmitais un pašreizējais Čīles Baznīcas vēstures konsultants, piebilda: „Pateicoties baznīcas skolām Čīlē, tūkstošiem jauniešu saņēma izcilu akadēmisko un garīgo apmācību, kā arī tās palīdzēja sagatavot turpmākos vadītājus un misionārus.”⁵

Semināru un institūtu programma Čīlē aizsākās 1972. gadā. Sākotnēji studenti piedalījās mājmācības programmā ar iknedēļas nodarbībām. Vēlāk nodarbības tika noturētas biežāk. Šīs programmas svētīja Čīles jauniešus un palīdzēja viņiem sagatavoties pilnlaika misionāru kalpošanai. Elders Eduardo Ajals, bijušais Septiņdesmitais, bija viens no pirmajiem semināra skolotājiem un vēlāk strādāja baznīcas izglītības sistēmā Čīlē. Viņš teica: „Tas Kungs izvēlējās jauniešus, kas toreiz tur bija, un daudzi no viņiem ir atgriezušies misionāri un izcili vadītāji ar labām ģimenēm. … Man seminārs un institūts bija glābšanas līdzeklis lielu nesaskaņu laikā mūsu valstī, un es esmu pateicīgs, ka tiku aicināts strādāt baznīcas izglītības sistēmā.”⁶

1972. gada 19. novembrī elders Gordons B. Hinklijs (1910–2008), toreiz Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, organizēja Santjago Čīles stabu ar Karlosu Sifuentesu kā prezidentu.

Gatavošanās staba izveidei atklāja to, kāds raksturs ir Čīles svētajiem, un viņu gatavību sekot praviešiem. Elders Hinklijs bija ieradies Čīlē dažus mēnešus iepriekš, lai izveidotu stabu. Taču pēc interviju noturēšanas tas tika atlikts. Tajā laikā daudzi cilvēki saskārās ar finanšu grūtībām, un dažiem baznīcas locekļiem bija grūti dzīvot pēc desmitās tiesas likuma.

Elders Hinklijs paskaidroja: „Es atgriezos pēc sešiem mēnešiem un interviju laikā atklāju, ka starp baznīcas locekļiem bija uzplaukusi ticība; viņi atkal godīgi staigāja Tā Kunga priekšā, stabs tika izveidots, un kopš tā laika viņi ir auguši un plaukuši.”⁷

Šodien Arikā, vistālāk Čīles ziemeļos esošajā pilsētā, ir divi stabi. Stāsts par Gledisu un Huanu Benavidesiem, pirmajiem ticībai pievērstajiem Arikā, atspoguļo pionieru garu un dievišķu ietekmi baznīcas nodibināšanā visā Čīlē.

Brālis Benavidess iepazinās ar baznīcu 1961. gadā, kad vējš viņa virzienā bija atpūtis dažus papīrus: „Izrādījās, ka tās bija lappuses no Reader’s Digest Selections ar plašu rakstu par mormoņiem, kurā bija aprakstīta viņu dzīve un uzskati,” viņš teica.

Pēc neilga laika viņš saslima ar smagu slimību un tika aizvests ārstēšanai uz Santjago. „Būdams tur, es apciemoju savu māsu un uzzināju, ka viņa bija kļuvusi par baznīcas locekli,” viņš teica. „Viņa uzaicināja mani uz īpašu konferenci. Klausoties sākuma lūgšanā un savā prātā sekojot līdzi tās vārdiem, es sajutu lielu prieku visā savā ķermenī un atpazinu Svētā Gara ietekmi. Konferences beigās misionāri mani pavadīja līdz kancelei, lai es varētu sarokoties ar atbraukušo Augstāko pilnvaroto, elderu Ezru Taftu Bensonu (1899–1994), toreizējo Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli.”

Brālis Benavidess devās atpakaļ uz Ariku un dalījās savā pieredzē ar savu draudzeni Gledisu Akilaru, kas tagad ir viņa sieva. Pēc dažām dienām Gledisa ieraudzīja divus misionārus, paejam garām viņas mājai. „Mēs ātri devāmies meklēt viņus,” brālis Benavidess teica. „1961. gada 1. jūlijā mēs kristījāmies kopā ar manas sievas ģimeni. Šodien baznīcā ir arī mūsu bērni un mazbērni. Es esmu ļoti pateicīgs Tam Kungam, ka toreiz vējš iepūta manās rokās informāciju par baznīcu.”⁸

1970. gada vēlēšanās doktors Salvadors Aljende kļuva par valsts prezidentu un izveidoja marksistisku valdību. Baznīcas locekļi saskārās ar grūtībām pārtikas un medikamentu nepietiekamības, biežas misionāru ķircināšanas un negatīvas mediju attieksmes dēļ.

1973. gadā finanšu un sociālā krīze izraisīja militāru apvērsumu un diktatūras izveidošanos, kas turpinājās līdz 1990. gadam. Lai arī Čīlē pašreiz plaukst demokrātija, divas desmitgades baznīcas locekļiem bija grūts laiks. Cilvēku grupas, kas pretojās militārajai diktatūrai, uzbruka lūgšanu namiem un baznīcas locekļiem, jo domāja, ka baznīca pārstāvēja ASV valdības intereses. Elders Ajals, toreizējais staba prezidents, teica: „Mēs vairākkārt tikāmies ar Augstākajiem pilnvarotajiem, un viņi mums teica: „Lūdzu, esiet gudri, daudz lūdziet, dariet to, kas ir pareizi, lai baznīcas locekļi varētu saglabāt kārtību draudzēs.”⁹

Neskatoties uz finanšu grūtībām valstī un politisko naidošanos, kas bija sašķēlusi Čīles sabiedrību 1980-to gadu sākumā, baznīca ātri auga. No 1970. līdz 1985. gadam baznīcas locekļu skaits Čīlē pieauga no 15 728 līdz 169 361.

Attēls

The Santiago Chile Temple

1980. gadā svētie tika svētīti ar paziņojumu, ka Santjago, Čīlē, tiks uzcelts templis.

Kad prezidents Spensers V. Kimbals iesvētīja tempļa zemesgabalu, viņš jutās ļoti vājš; taču viņa klātbūtne demonstrēja viņa mīlestību pret Dienvidamerikas svētajiem, ar kuriem viņš bija strādājis kopš 1959. gada. Māsa Adriana Guera de Sepulveda, kas tulkoja māsai Kimbalai šajā pasākumā, teica: „Kad es redzēju pravieti, neliela auguma cilvēku ar eņģeļa seju, es sāku raudāt un nespēju atrast vārdus, lai parunātu ar viņu. Tā bija pirmā reize, kad atrados blakus pravietim. Tas bija kaut kas brīnišķīgs — redzēt Tā Kunga gribas paudēju šeit, uz Zemes un manā valstī.”¹⁰

Templis tika iesvētīts 1983. gadā, kļūstot par otro templi Dienvidamerikā un pirmo spāņu valodā runājošā valstī.

2002. gada augustā Augstākais prezidijs nozīmēja divus Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļus prezidēt divos baznīcas reģionos: elders Dalins H. Oukss tika nozīmēts Filipīnās un elders Džefrijs R. Holands Čīlē. Eldera Holanda kalpošana un ietekme Čīlē ir nenovērtējama un būs sajūtama vairākas paaudzes.

Elders Holands galvenokārt koncentrējās uz to, lai būtu par paraugu tādam vadītājam, kas vada Tā Kunga veidā. Viņš palīdzēja apmācīt jaunus vadītājus un pārraudzīja simtiem draudžu un vairāku desmitu stabu reorganizāciju, slēgšanu un apvienošanu. Reorganizācija un apmācība bija nepieciešama baznīcas straujās izaugsmes dēļ šajā valstī. Viņa vadība palīdzēja nostiprināt baznīcas vienības un sagatavot baznīcu Čīlē nākotnes notikumiem.

Turklāt elders Holands Čīlē izveidoja dažus nozīmīgus sakarus. Elders Karls B. Prets, no Septiņdesmitajiem, padomnieks reģiona prezidijā, raksturoja dažas no šīm svarīgajām attiecībām: „Elders Holands izveidoja ciešas attiecības ar Rikardo Lagosu [Čīles prezidentu] un viņa sievu; viņi īstenoja vairākus humānās palīdzības projektus. Elders Holands iepazinās ar apustulisko nunciju [augsta ranga katoļu baznīcas amatpersonu] un citām svarīgām personībām Čīlē.”¹¹

Elderu Pārlija P. Preta un Džefrija R. Holanda pūliņi, uz Santjago atbraukušo pirmo misionāru uzupurēšanās, tādu vadītāju kā Karloss Sifuentess un citu Čīles agrīno pionieru ziedošanās apvienojumā ar simtiem tūkstošu baznīcas locekļu, kas ir pievienojušies baznīcai vairāk nekā pusgadsimta laikā, ticību un uzticību ir izveidojusi spēcīgu pamatu baznīcai Čīlē. Pašreiz Čīle ir mājvieta templim (otra tempļa celtniecība jau ir paziņota), misionāru apmācības centram, deviņām misijām un 74 stabiem. Garīgajam darbam — aicināt visus nākt pie Kristus — ir neierobežotas nākotnes iespējas.