Es uzklausīju bērniņus

Attēls

illustration of child praying by his bed

Klīniskā depresija bija kaut kas, ar ko es nevēlējos atkal saskarties. Taču pēc 12 gadu ilgas prombūtnes, tā atkal atgriezās.

Es biju nobijusies un izmisusi. Es vērsos pie Debesu Tēva un lūdzu pēc spēka, lai spētu izturēt savu pārbaudījumu. Es arī lūdzos Viņu, lai mana depresija neilgtu piecus gadus, kā tas bija iepriekšējā reizē.

Manam vīram un man ir trīs bērni, divi dēli un meita, kuri ir svētījuši mūs ar 13 mazbērniem. Zinot par manu izmisumu, mana meita aicināja visu ģimeni, lai vienu dienu gavētu un lūgtu. Visi mazbērni, vecumā no 1 līdz 10 gadiem, vēlējās lūgt par vecmammu, un trīs, kuri bija kristīti, vēlējās gavēt. Bija tik mierinoši apzināties, ka mans vīrs, bērni un mazbērni gavēs un lūgs par mani.

Nākamajā dienā, kad pamodos no snaudas, depresija nešķita tik spēcīga. Nākamajā dienā tā no manis atstājās vēl vairāk. Piektajā dienā mana depresija bija izzudusi pavisam. Tajā vakarā, apdomājot to, kā šis brīnums bija noticis, kāda balss aizskāra manu dvēseli un teica man: „Es uzklausīju bērniņus.” Debesu Tēvs uzklausīja viņus viņu nevainībā un atbildēja uz viņu pazemīgajām, ticīgajām un mīlestības pilnajām lūgšanām.

Glābējs mācīja:

„Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.

Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā” (Mateja 18:3–4).

Es esmu sarakstījusies ar saviem mazbērniem un pateikusies viņiem par gavēšanu un lūgšanām manis dēļ. Es pateicu viņiem, cik ļoti viņus mīlu. Es pateicu viņiem, ka Debesu Tēvs uzklausīja viņus un atbildēja uz viņu lūgšanām.

Maniem mazbērniem pieaugot evaņģēlijā, es ceru, ka viņi atcerēsies laiku, kad Debesu Tēvs pateica viņu vecmammai: „Es uzklausīju bērniņus.” Un es ceru, ka šī pieredze stiprinās viņu liecību un palīdzēs viņiem palikt stipriem evaņģēlijā.