Savas ticības aizstāvēšana

Attēls

Amber liquid in three of 4 wine glasses. All four glasses have red roses in them.

Francijā militārais dienests ir obligāts. Mans jaunākais brālis, Lūijs, kuram bija 20 gadi, nolēma iestāties virsnieku skolā, lai kļūtu par leitnantu. Pabeidzot mācības, jaunie virsnieki piedalījās zvēresta došanas ceremonijā. Katram pēc kārtas vajadzēja citēt pulka devīzi. Pēc tam viņiem ir jāiztukšo glāze, kurā ir šampanietis un roze. Šī tradīcija tika aizsākta Napoleona Bonaparta laikā, un kopš tā laika visi virsnieki tajā bija piedalījušies.

Lūijs pulkvedim paskaidroja, ka viņa reliģiskie principi aizliedz lietot alkoholu. Pēc Lūijsa lūguma piešķirt atbrīvojumu iestājās stindzinošs klusums. Pulkvedis piecēlās kājās. Tā vietā, lai spiestu Lūiju dzert šampanieti, viņš uzteica viņu par savu principu ievērošanu, neskatoties uz spiedienu, un pauda lepnumu, ka var aicināt šo godavīru savā pulkā. Šampanietis tika aizstāts, un Lūijs varēja piedalīties zvēresta došanas ceremonijā.

Attēls

Asian woman sitting at a desk looking very sad and emotional. She looks like she is ready to cry.

Pēc augstskolas beigšanas mēs ar savu māsu Greisu strādājām uzņēmumā, kurā bija arī citi pēdējo dienu svētie. Mūsu darba devēji nebija baznīcas locekļi. Kad mana māsa saderinājās, mūsu darba devēja rīkoja viņai pirmskāzu pārsteiguma viesības. Es cerēju, ka viņa cienīs mūsu standartus, taču tā vietā viņa pasūtīja liķieri, vīrieti dejotāju un piedauzīgu video.

Vēl pirms viesībām es jutu Svētā Gara čukstus, kas iedrošināja mani atgādināt priekšniecei par mūsu standartiem. Es satvēru savu Jauno sieviešu medaljonu un domāju par visām pūlēm un upuriem, kurus biju nesusi, lai izpildītu personības attīstības programmu, esot Jauno sieviešu biedrībā. Es lūdzu pēc vadības, lai šajā situācijā spētu iestāties par savu ticību. Es izteicu savas bažas nosūtītajā ziņā vadītājai, domājot, ka viņa var apvainoties. Tomēr visvairāk es vēlējos labpatikt Debesu Tēvam.

Viesību sākumā mana priekšniece ar mani nerunāja, nedz arī uzsmaidīja. Taču viņa atcēla dejotāja un video priekšnesumus.

Nākamajās dienās pēc viesībām mana priekšniece vairs nerunāja un nesmējās ar mani kā iepriekš. Taču es jutos apmierināta, jo es zināju, ka Dievs ir gandarīts par to, ko es izdarīju. Aptuveni pēc nedēļas manas attiecības ar priekšnieci jau bija normalizējušās. Es zinu, ka Dievs mīkstināja viņas sirdi un palīdzēja viņai saprast, ka es dzīvoju saskaņā ar savu ticību.

Attēls

High school sewing class full of young women.

Kad man bija aptuveni 18 gadi, es apmeklēju šūšanas nodarbības. Kādu dienu dažu metru attālumā no manis trīs meitenes sāka runāt aizvainojošā valodā. Es nezināju, vai man būtu viņas jāignorē, lai izvairītos no konflikta, vai arī man vajadzētu iestāties par saviem standartiem un lūgt viņas pārtraukt. Galu galā, cik vien jauki iespējams, es sacīju: „Atvainojiet, vai jūs, lūdzu, varētu nerunāt rupjības?”

Vecākā no meitenēm nikni paskatījās uz mani un sacīja: „Kā mēs gribēsim, tā mēs runāsim.”

Es sacīju: „Vai tiešām jums ir jālamājas? Tas mani ļoti aizvaino.”

Viņa sacīja: „Tad vienkārši neklausies.”

Tas mani sāka kaitināt, un es sacīju: „Grūti jūsos neklausīties, kad jūs runājat tik skaļi.”

Viņa sacīja: „Vienkārši samierinies.”

Es padevos. Es biju neapmierināta ar meitenēm, taču vēl vairāk biju neapmierināta pati ar sevi. Es nespēju noticēt, ka ielaidos sarunas konfrontācijā. Meitenes turpināja lamāties, un tagad mēs visas bijām dusmīgas.

Kad biju nomierinājusies, es pamanīju, ka meitenēm bija grūtības ar viņu šujmašīnām. Es zināju, kas par vainu, jo man iepriekš bija līdzīga ķibele. Es viņām parādīju, kā to novērst. Es redzēju, ka vecākās meitenes sejas vaibsti izmainījās. „Klau,” viņa teica, „atvaino mūs.” Es tam nespēju noticēt, — viņa man atvainojās. „Atvainojiet arī mani,” es viņai atsacīju. „Man nevajadzēja tik ļoti sadusmoties.”

Es devos atpakaļ pie savas šujmašīnas un vairs nedzirdēju nevienu rupju vārdu. Šī pieredze man iemācīja, ka mūsu vārdi var nespēt mainīt citu attieksmi, taču laipnība un kalpošana bieži to spēj.

Es pievienojos Baznīcai, kad man bija 19 gadi, es biju otrais no trim dēliem un vienīgais pēdējo dienu svētais ģimenē. Neilgi pēc kristībām es sāku sajust vēlmi kalpot misijā. Pēc gada Svētais Gars man pateica, ka ir laiks doties. Es runāju ar savu māti, kas juta, ka tas nebūtu pareizs lēmums. Es atliku uz vienu gadu, taču vēlme kalpot misijā mani nekad neatstāja. Šī gada laikā es studēju Svētos Rakstus, krāju naudu, sagatavoju dokumentus, izgāju visas medicīniskās apskates, un, kad viss pārējais bija izdarīts, es gaidīju uz To Kungu. Nepagāja ne ilgs laiks, kad es saņēmu aicinājumu kalpot Brazīlijas Kampinas misijā.

Mani vecāki joprojām to neatbalstīja. Es gavēju un atklāti lūdzu, izklāstot Debesu Tēvam visas savas bailes. Es lūdzu Viņu aizskart mana zemes tēva sirdi. Viņš to izdarīja. Man par pārsteigumu, mans tēvs apmeklēja atvadu viesības, ko sestdienā, pirms manas aizbraukšanas, bija sagatavojuši mani draugi. Un jau pirmdien mans tēvs aizveda mani uz lidostu.

Misijā sludinot evaņģēliju, es jutu Dieva mīlestību. Mana māte nepārstāja būt par māti un, kad es atgriezos mājās, viņa bija pirmā, kas mani apskāva.

Es iemācījos, ka kalpošana misijā ir kas daudz vairāk nekā vienkārši pienākums, — tā ir privilēģija un brīnišķīgs izaugsmes un mācīšanās laiks.

Attēls

High school classroom. Oriental students

Kā pirmkursnieks mūsu valsts labākajā universitātē, es izjutu spiedienu darīt labāko, ko spēju. Kad daudzi no maniem profesoriem skaidroja savu izpratni par „īstenību”, es pieredzēju vajāšanu un sāku apšaubīt savu ticību evaņģēlijam. Profesori ietekmēja arī daudzus no maniem kursabiedriem. Šajā vidē bija grūti dzīvot saskaņā ar kristiešu vērtībām. Es domāju par mācību pārtraukšanu, taču nolēmu, ka labāk to nedarīt. Es nospriedu, ka, ja tikai daži spēj kvalificēties, lai iestātos šajā universitātē, un starp šiem dažiem ir tikai nedaudzi pēdējo dienu svētie, tad man vajadzētu palikt un iestāties par patiesību.

Mans bioloģijas profesors, kurš dēvēja sevi par ateistu, mācīja zinātni bez jebkādas ticības augstākam Radītājam. Taču, jo vairāk es klausījos, jo vairāk sapratu, ka ir augstākā būtne — Dievs, mūsu Tēvs, kurš ir visu šo lietu Radītājs. Citi apstrīdēja, sakot, ka šai domai nav saprātīga pamatojuma. Mūsu sarunas kļuva arvien saspringtākas. Es vēlējos pacelt savu roku un paskaidrot, ka es ticu Dievam kā Radītājam.

Pienāca laiks savu domu izteikšanai. Manā skolā bija pieņemts, ka cilvēki var aplaudēt, uzmundrināt vai izsvilpt tos, kas izsaka savas domas. Es drosmīgi piecēlos un pretējai pusei skaidri pateicu: „Iespējams, ka ticība Dievam jums pašreiz nav saprotama, taču pienāks diena, kad jūs to visu sapratīsit tikpat skaidri, kā es to saprotu šobrīd.”

Kopš tās reizes es nekad neesmu izsvilpts par savas ticības aizstāvēšanu. Sākot ar to brīdi, es turpināju attīstīties akadēmiski, sociāli un garīgi. Es sāku aktīvi iesaistīties studentu pasākumos un tiku iecelts vairākos skolas amatos.

Es sapratu, ka ticības aizstāvēšana, pat ja tikai vienu reizi, ļoti ietekmē mūsu nākotnes lēmumus.