Izvēlēsimies pareizo

Kāds mazs zēns trenējās klavierspēlē, kad pie durvīm pienāca pārdevējs, un, redzot viņu pa logu, jautāja: „Vai tava māte ir mājās?”

Uz ko bērns atbildēja: „Un kā tev liekas”?

Pateicoties manas sievas ierosmei, visi pieci mūsu mīļie bērni spēlē klavieres! Kad ieradās skolotājs, mūsu dēls Adrians bēga prom un paslēpās, lai nevajadzētu piedalīties nodarbībā. Taču kādu dienu notika kas brīnišķīgs! Viņš tik ļoti iemīlēja mūziku, ka pats pastāvīgi turpināja vingrināties.

Tas būtu brīnišķīgi, ja mēs varētu sasniegt šādu stāvokli savā pievēršanā. Tas būtu brīnišķīgi, ja dziļi mūsu sirdī mums būtu vēlēšanās turēt baušļus un nevienam par to nevajadzētu mūs pastāvīgi atgādināt, un stingra pārliecība: ja mēs iesim pa pareizo ceļu, mums būs Svētajos Rakstos apsolītās svētības.

Pirms vairākiem gadiem kopā ar savu sievu, meitu Evelīnu un ģimenes draugu es apmeklēju Arku nacionālo parku. Viena no slavenākajām tur atrodamajām arkām ir „Delicate” arka. Mēs nolēmām doties 2 kilometru pārgājienā un kāpt kalnā, lai nokļūtu līdz šai arkai.

Mēs uzsākām ceļu pilni entuziasma, taču, kad bijām nogājuši nelielu posmu, pārējiem bija nepieciešama atpūta. Es tik ļoti vēlējos tur nokļūt, ka nolēmu turpināt ceļu vienatnē. Nepievēršot uzmanību ceļa kursam, pa kuru man būtu jāiet, es sekoju vīrietim, kurš izskatījās, ka dodas uz priekšu ar lielu pārliecību. Pārvietošanās kļuva arvien grūtāka, un man bija jālec no akmens uz akmeni. Redzot, cik tas ir sarežģīti, es biju pārliecināts, ka sievietes manā grupā mērķi nesasniegs. Pēkšņi es ieraudzīju „Delicate” arku, taču, man par lielu pārsteigumu, tā atradās man nesasniedzamā vietā.

Ļoti vīlies, es nolēmu doties atpakaļ. Es nepacietīgi gaidīju, līdz satiku pārējos. Es nevilcinoties jautāju: „Vai jūs nokļuvāt līdz „Delicate” arkai?” Viņi priecīgi atbildēja, ka viņiem tas izdevās. Viņi paskaidroja, ka sekoja ceļa norādēm un, pateicoties uzmanībai un pūlēm, savu mērķi sasniedza.

Diemžēl es devos pa nepareizo ceļu. Todien tā man bija liela mācība!

Cik bieži mēs pieļaujam kļūdu, kad jāizvēlas pareizais ceļš, pakļaujoties pasaules ietekmēm? Mums nepārtraukti sev ir jājautā, vai mēs esam Jēzus Kristus vārdu darītāji.

Jāņa grāmatā ir brīnišķīga mācība:

„Palieciet Manī un Es — jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.

ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:4–5).

Studējot šo līdzību, mēs varam saskatīt ļoti tuvās un neparastās attiecības, kas mums ir ar Jēzu Kristu, un to, cik, Viņaprāt, mēs esam svarīgi. Viņš ir gan saknes, gan stumbrs, pa kuru dzīvais ūdens nokļūst līdz mums, Viņš ir tas spēks, kas mums ļauj baroties, lai mēs varētu nest daudz augļu. Jēzus Kristus mūs mācīja tā, lai mēs kā Viņa koka zari jeb būtnes, kas ir atkarīgas no Viņa, nekad nenovērtētu Viņa mācības par zemu.

Dažas kļūdas ir tik nopietnas, ka, savlaicīgi tās neizlabojot, tās var mūs neatgriezeniski novest no pareizā ceļa. Ja mēs nožēlojam grēkus un maināmies, šīs pieredzes mums palīdzēs kļūt pazemīgiem, mainīt savu rīcību un no jauna tuvoties mūsu Debesu Tēvam.

Es vēlos ilustrēt šo principu, atsaucoties uz vienu no dramatiskākajiem brīžiem pravieša Džozefa Smita dzīvē. Caur šo pieredzi, Glābējs mums ir devis nenovērtējamas mācības attiecībā uz principiem, kas mums savā dzīvē būtu jāpatur prātā. Tas notika, kad Martins Heriss pazaudēja 116 pārtulkotās lappuses no Mormona Grāmatas pirmās daļas.

Pēc tam, kad Džozefs Smits nesekoja Dieva padomam un šo grēku nožēloja, viņš saņēma atklāsmi, kas atrodama Mācības un Derību 3. nodaļā (skat. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits [2010], 71–72). No tā, kas ir rakstīts 1. līdz 10. pantā, es vēlos uzsvērt trīs principus, kurus mums vajadzētu vienmēr atcerēties:

1. Dieva darbi un nodomi nevar tikt izjaukti.

2. Mums nav jābīstas cilvēka vairāk kā Dieva.

3. Mums pastāvīgi ir jānožēlo grēki.

13. pantā Tas Kungs mums māca četras lietas, ko mums nekad nevajadzētu darīt:

1. Nonievāt Dieva padomus.

2. Lauzt vissvētākos solījumus, kas doti Dieva priekšā.

3. Paļauties uz savu paša spriedumu.

4. Lielīties ar savu paša gudrību.

Es lūdzu, lai mēs nepazaudētu ceļu no sava redzesloka un vienmēr būtu tuvu debesīm, un lai mēs nenoklīstu, pakļaujoties pasaules ietekmēm.

Ja kāds no jums kādreiz atteiksies iet pa Tā Kunga nolikto ceļu, — kādā savas dzīves brīdī, pilni sirdsapziņas pārmetumu, jūs izjutīsit rūgtuma sajūtas par to, ka esat nievājis Dieva padomus, esat lauzis vissvētākos solījumus, kas doti Dieva priekšā, esat paļāvies uz savu paša spriedumu un esat lielījies ar savu paša gudrību.

Ja tas ar jums ir noticis, es jūs mudinu nožēlot grēkus un nākt atpakaļ uz pareizā ceļa.

Reiz mazdēls piezvanīja savam vectēvam, lai viņu apsveiktu dzimšanas dienā. Viņš pajautāja, cik viņam ir gadu. Viņš atbildēja, ka viņam ir 70 gadi. Viņa mazdēls brīdi padomāja un tad vaicāja: „Vectēv, vai tu sāki ar 1 gada vecumu?”

Bērnībā un jaunībā cilvēki domā, ka viņi nekad nenovecos. Viņi nekad nedomā par nāvi, jo tā, viņuprāt, attiecas tikai uz ļoti, ļoti veciem cilvēkiem un līdz tam vēl ir ejams ļoti garš ceļš. Laikam ritot, mēnešiem un gadalaikiem mainoties, uz sejas parādās grumbas, enerģija samazinās, biežāk ir nepieciešams apmeklēt ārstu un tā tālāk.

Pienāks diena, kad mēs atkal satiksim savu Izpircēju un Glābēju, Jēzu Kristu. Es lūdzu, lai tajā svētajā un diženajā brīdī mēs Viņu atpazītu, pateicoties savām zināšanām par Viņu un pateicoties tam, ka esam sekojuši Viņa mācībām. Viņš mums parādīs Savas roku un kāju rētas, un mēs būsim ilgstošā apskāvienā, lejot prieka asaras par to, ka esam sekojuši Viņa ceļam.

Es liecinu visiem četriem Zemes galiem, ka Jēzus Kristus ir dzīvs. Viņš mūs mudina: „Klausieties, ak jūs, zemes tautas, un dzirdiet tā Dieva vārdus, kurš jūs radījis” (M&D 43:23). Es lūdzu, lai mēs pamanītu, pievērstu uzmanību, saprastu un pareizi izskaidrotu vēstījumu no „[Dieva], kurš [mūs] radījis”, un nenovirzītos no Viņa ceļa, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.