Māceklības iepriecinošā nasta

Pagājušā gada 20. maijā milzīga viesuļvētra sadragāja Oklahomas piepilsētu, kas atrodas Amerikas centrālajā daļā, atstājot postažas pēdas vairāk nekā 1,6 kilometru platumā un 27 kilometru garumā. Šī vētra, vairāki postoši virpuļviesuļi izmainīja šī apvidus apkārtni un cilvēku dzīvi.

Jau nedēļu pēc šīs lielās vētras mani nozīmēja apmeklēt šo reģionu, kur mājas un visa iedzīve bija izkaisīta pa sagrauto un nopostīto apkārtni.

Pirms došanās es runāju ar mūsu mīļoto pravieti, prezidentu Tomasu S. Monsonu, kuram šāda kalpošana Tam Kungam sagādā lielu prieku. Cienot viņa aicinājumu, kā arī viņa labestību, es vaicāju: „Ko tu vēlies, lai es darītu? Ko tu vēlies, lai es sacītu?”

Viņš maigi saņēma manu roku, kā viņš, tur atrazdamies, būtu darījis ar katru cietušo un ar katru no tiem, kas palīdz nelaimē, un sacīja:

„Pirmkārt, pasaki, ka es viņus mīlu.

Otrkārt, pasaki, kas es par viņiem lūdzu.

Treškārt, lūdzu, izsaki pateicību visiem, kas palīdz.”

Kā Septiņdesmito prezidija loceklis, es jutu šīs atbildības svarīgumu Tā Kunga sacītajos vārdos Mozum:

„Sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; …

Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā Gara, kāds ir tev [Mozu], Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes.”¹

Šie vārdi ir teikti senos laikos, taču Tā Kunga paražas nav mainījušās.

Pašreiz Tas Kungs Baznīcā ir aicinājis 317 Septiņdesmitos, kuri kalpo 8 kvorumos, lai palīdzētu Divpadsmit apustuļiem nest nastu, kas uzlikta Augstākajam prezidijam. Es, tāpat kā pārējie brāļi, jūtu prieku par šo atbildību — līdz pat savas dvēseles dziļumiem. Taču mēs neesam vienīgie, kas palīdz šajā dižajā darbā. Visiem baznīcas locekļiem pasaulē ir brīnišķīga iespēja svētīt citu cilvēku dzīvi.

Uzklausot mūsu dārgo pravieti, es sapratu, kas šiem viesuļvētras nomocītajiem cilvēkiem ir nepieciešams, — mīlestība, lūgšanas un pateicība par sniegto palīdzību.

Šodien katrs no mums pacels savu labo roku taisnā leņķī un atbalstīs Augstāko prezidiju un Divpadsmit apustuļu kvorumu kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas praviešus, gaišreģus un atklājējus. Šī nav tikai formalitāte, ne arī paredzēta tikai Baznīcas amatpersonām. Atbalstīt savus vadītājus ir privilēģija; tā mijas ar personīgu atbildību dalīt viņu nastu un būt par Tā Kunga Jēzus Kristus mācekli.

Prezidents Monsons ir teicis:

„Mums apkārt ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama mūsu uzmanība, iedrošinājums, atbalsts, mierinājums un laipnība, neatkarīgi no tā, vai šie cilvēki ir mūsu ģimenes locekļi, draugi, paziņas vai svešinieki. Mēs esam Tā Kunga rokas šeit, uz Zemes, kurām ir uzdevums kalpot un iedvesmot Viņa bērnus. Viņš ir atkarīgs no katra no mums. …

„Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem …, to jūs esat Man darījuši.” [Mateja 25:40].”²

Vai mēs atsauksimies ar mīlestību, kad mums būs iespēja veikt apmeklējumu, piezvanīt, uzrakstīt ziņu vai pavadīt dienu, apmierinot kāda cilvēka vajadzības? Vai mēs būsim kā jauneklis, kurš liecināja, ka turot visus Dieva baušļus:

„To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?

Jēzus tam sacīja: Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.”³

Jauneklis tika aicināts uz lielāku kalpošanu — strādāt līdzās Tam Kungam, veicot Dieva valstības darbu uz Zemes, taču viņš aizgāja, „jo tam bija daudz mantas”.⁴

Cik svarīga ir mūsu zemes manta? Mēs redzam, ko viesuļvētra dažu minūšu laikā var ar to izdarīt. Katram no mums ir tik ļoti svarīgi censties krāt savas garīgās mantas debesīs — izmantot savu laiku, talantus un rīcības brīvību, kalpojot Dievam.

Jēzus Kristus turpina aicināt: „Nāc, staigā Man pakaļ.”⁵ Savā zemē Viņš staigāja ar Saviem sekotājiem, būdams bez savtības. Viņš turpina staigāt ar mums, būt kopā ar mums un vadīt mūs. Sekot Viņa pilnīgajam piemēram nozīmē atzīt un godāt Glābēju, kurš ir uzņēmies visas mūsu nastas, caur Savu svēto un glābjošo Izpirkšanu, kas ir lielākā iespējamā kalpošana. Viņš aicina katru no mums spēt un labprātīgi uzņemties patīkamo māceklības „nastu”.

Esot Oklahomā, man bija iespēja satikties ar dažām ģimenēm, kuras skāra spēcīgā viesuļvētra. Tiekoties ar Sorelsu ģimeni, mani īpaši iedvesmoja viņu meitas Torijas, kas tobrīd mācījās piektajā klasē „Plaza Towers” pamatskolā, pieredze. Viņa un viņas māte šodien ir kopā ar mums.

Torija un vēl daži draugi patvērumu rada tualetē, viesuļvētrai brāžoties pāri skolai. Ieklausieties tās dienas aprakstā — Torijas vārdiem:

„Es dzirdēju kaut ko triecamies pret jumtu. Es nodomāju, ka tā ir tikai krusa. Troksnis kļuva arvien lielāks un lielāks. Es lūgšanā sacīju, lai Debesu Tēvs mūs visus aizsargā un gādā par mūsu drošību. Pēkšņi mēs izdzirdējām skaļu vakumsūkņa troksni, un tieši virs mūsu galvas tika norauts jumts. Tur bija spēcīgs vējš un apkārt tika mētāti gruveši, kas skāra katru mana ķermeņa daļu. Laukā bija tumšāks un izskatījās, ka debesis ir melnas, taču tā nebija, — melna bija virpuļviesuļa iekšpuse. Es vienkārši aizvēru savas acis cerot un lūdzot, ka tas drīz beigsies.

Pēkšņi iestājās klusums.

Kad es atvēru savas acis, manu acu priekšā atradās „stop” zīme! Tā gandrīz aizskāra manu degunu.”⁶

Torija, viņas māte, trīs viņas brāļi un māsas un daudzi draugi, kas arī atradās skolā kopā ar viņu, brīnumainā kārtā palika dzīvi; septiņi no viņu skolasbiedriem nomira.

Tajā nedēļas nogalē priesterības brāļi deva daudzas svētības viesuļvētrā cietušajiem baznīcas locekļiem. Es izjutu pazemību par iespēju dot Torijai svētību. Uzliekot savas rokas viņai uz galvas, manā prātā atausa iemīļota rakstvieta: „Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.”⁷

Es devu padomu Torijai — atcerēties dienu, kad Tā Kunga kalps uzlika savas rokas viņai uz galvas un paziņoja, ka no viesuļvētras viņu ir pasargājuši eņģeļi.

Sniegšanās pretī, lai jebkurā situācijā izglābtu cits citu, ir mīlestības mūžīgā mēraukla. Šāda veida kalpošanu es tonedēļ pieredzēju Oklahomā.

Bieži vien mums ir iespēja palīdzēt citiem viņu vajadzībās. Kā baznīcas locekļiem, mums visiem ir svēta atbildība „nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli”,⁸ „sērot ar tiem, kas sēro”,⁹ un „palīdzēt vājajiem, pacelt gurdenās rokas un stiprināt nespēcīgo ceļus”.¹⁰

Brāļi un māsas, Tas Kungs ir ļoti pateicīgs katram no jums par neskaitāmajām kalpošanas stundām, vienalga, vai tā ir liela vai maza kalpošana, ko jūs tik dāsni un labvēlīgi atvēlat katru dienu.

Ķēniņš Benjamīns Mormona Grāmatā mācīja: „Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam.”¹¹

Koncentrēšanās uz kalpošanu saviem brāļiem un māsām var mums palīdzēt ikdienas dzīvē pieņemt dievišķus lēmumus un sagatavo mūs novērtēt un mīlēt, ko Tas Kungs mīl. Šādi rīkojoties, mēs ar savu dzīvi apliecinām, ka esam Viņa mācekļi. Kad mēs iesaistāmies Viņa darbā, mēs sevī jūtam Viņa Garu. Mēs pieaugam liecībā, ticībā, paļāvībā un mīlestībā.

Es zinu, ka mans Glābējs, Jēzus Kristus, ir dzīvs; Viņš mūsdienās runā ar un caur Savu pravieti, dārgo prezidentu Tomasu S. Monsonu.

Kaut mēs rastu prieku, kas nāk no svētās kalpošanas, nesot cits cita nastu, arī vienkāršas un mazas nastas, par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.