Tavas četras minūtes

Nesenās Olimpiskās spēles apbūra pasauli, kad sportisti no 89 valstīm sacentās 98 dažādās disciplīnās. Ievērojami, ka 10 no šiem sportistiem bija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, trīs no viņiem saņēma medaļas, par ko nesen tika rakstīts avīzē „Church News”: Kristofers Fogts, Noella Pikusa–Peisa un Tora Braita.¹ Mēs apsveicam viņus un visus pārējos sportistus, kuri piedalījās. Labi paveikts!

Šorīt es runāju par šīm spēlēm, vēršoties tieši pie jaunajiem vīriešiem, jaunajām sievietēm un jaunajiem neprecētajiem — pie jums, kas pašlaik izdzīvo savas dzīves izšķirošos gadus, kas noteiks jūsu dzīves ceļu. Es jūtu, ka man jūs steidzami jāuzrunā.

Lai arī jūs justu šo steidzamību, es dalīšos stāstā par Noellu Pikusu–Peisu, vienu no pēdējo dienu svēto sportistēm. Noellas sporta veidā, skeletonā, sportisti rada inerci, uzsākot starta ieskrējienu un tad ielecot ar galvu pa priekšu nelielās kamanās. Sejai atrodoties tikai dažus centimetrus virs ledus, tie traucas lejup pa līkumotu ledus trasi, kur ātrums var sasniegt 90 jūdzes (145 km) stundā.

Zīmīgi, ka sagatavošanās gadi rada vai nu panākumus, vai vilšanos, balstoties uz to, kas notiek četros intensīvos 60 sekunžu garos nobraucienos.

Noellas sapņi par iepriekšējām, 2006. gada, Olimpiskajām spēlēm izplēnēja, kad kādā drausmīgā negadījumā viņa salauza kāju. 2010. gada Olimpiādē viņas sapņi atkal nepiepildījās, kad tikai nedaudz vairāk kā sekundes desmitdaļa atturēja viņu no medaļas iegūšanas.²

Vai jūs varat iedomāties, cik satraukta viņa bija, gaidot, kad sāksies viņas pirmais nobrauciens 2014. gada Olimpiskajās spēlēs? Sagatavošanās gadu kulminācija bija tikai īss laika sprīdis. Kopā tās bija četras minūtes. Viņa bija pavadījusi daudzus gadus, gatavojoties šīm četrām minūtēm, un viņa pavadīs visu dzīvi pēc tam, domājot par tām.

Noellas finiša nobraucieni bija praktiski nevainojami. Mēs nekad neaizmirsīsim viņas lēcienu tribīnēs, lai apskautu savu ģimeni pēc finiša līnijas šķērsošanas, un izsaucienu: „Mēs to paveicām!” Sagatavošanās gadi bija tā vērti. Mēs redzējām Jauno sieviešu medaljonu ap viņas kaklu, kad tur līdzās tika uzlikta sudraba medaļa.³

Tas varētu šķist netaisni, ka visi Noellas olimpiskie sapņi bija atkarīgi no tā, ko viņa paveiks tikai četrās īsās minūtēs. Taču viņa to zināja un tādēļ tik uzcītīgi gatavojās. Viņa sajuta šo savu četru minūšu svarīgumu, neatliekamību un ko tās nozīmēs viņai visu turpmāko dzīvi.

Tāpat mēs atceramies Kristoferu Fogtu, komandas biedru, kurš ieguva bronzas medaļu bobsleja četrinieku ekipāžā. Kaut arī viņš būtu varējis padoties pēc postoša trieciena 2010. gada Olimpiādē, viņš izvēlējās neatkāpties. Pēc fantastiska, izcila nobrauciena viņš ieguva balvu, pēc kuras tik uzcītīgi bija tiecies.⁴

Tagad apdomājiet, kā jūsu ceļš uz mūžīgo dzīvi ir salīdzināms ar šo sportistu „četru minūšu izpildījumu”. Jūs esat mūžīgas būtnes. Pirms jūsu dzimšanas jūs pastāvējāt kā gari. Mīloša Debesu Tēva klātbūtnē jūs mācījāties un gatavojāties nākt uz Zemes uz īsu mirkli un gūt labas sekmes. Šī dzīve ir jūsu četras minūtes. Kamēr jūs esat šeit, jūsu rīcība noteiks, vai jūs saņemsiet mūžīgās dzīves balvu. Pravietis Amuleks raksturoja, ka „šī dzīve … ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu; jā, lūk, šīs dzīves diena ir diena, lai … paveiktu savus darbus.”⁵

Savā ziņā jūsu četras minūtes jau ir sākušās. Pulkstenis tikšķ. Apustuļa Pāvila vārdi šķiet ļoti atbilstoši — skriet tā, ka jūs goda algu dabūtu.⁶

Tieši tāpat kā īsajā olimpisko sportistu startā ir nepieciešams noteiktu rīcību izpildījums — lēcieni vai manevri slidotājiem un snovbordistiem, bobsleja nobrauciena pagriezienu izņemšana vai traukšanās cauri lielā slaloma trases vārtiem, tāpat tas ir mūsu dzīvē, kur noteikti soļi ir pilnīgi nepieciešami, — kontrolpunkti, kas virza mūsu garīgo izpildījumu uz Zemes. Šīs garīgās robežzīmes ir būtiski Dieva doti evaņģēlija priekšraksti: kristības, Svētā Gara dāvanas saņemšana, priesterības priekšraksti, tempļa priekšraksti un Svētā Vakarēdiena pieņemšana katru nedēļu.

„[Šajos] priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks.”⁷

Un gluži tāpat kā disciplīna treniņos sagatavo atlētus izpildīt savus sporta elementus visaugstākajā līmenī, baušļu ievērošana sagatavos jūs glābšanas priekšrakstu saņemšanai.

Vai jūs jūtat steidzamību?

Mani jaunie draugi, lai kur jūs būtu savā „četru minūšu izpildījumā”, es jūs mudinu pārdomāt: „Kas man jādara tālāk, lai es saņemtu savu medaļu?” Iespējams, šīs konferences laikā Gars jums ir čukstējis, kas tas varētu būt: pārdomātāk sagatavoties kādam priekšrakstam savā nākotnē vai pieņemt priekšrakstu, kuru jums jau sen vajadzēja pieņemt. Lai kas arī tas nebūtu, dariet to tagad. Negaidiet. Jūsu četras minūtes paies ļoti ātri, un jums būs mūžība, lai domātu par to, ko jūs darījāt šajā dzīvē.⁸

Ir nepieciešama pašdisciplīna. Ikdienas lūgšanai, Svēto Rakstu studēšanai un baznīcas apmeklēšanai ir jābūt jūsu treniņu pamatā. Ir nepieciešams pastāvīgi paklausīt baušļiem, ievērot noslēgtās derības un dzīvot pēc Tā Kunga standarta, kas atrodams brošūrā Jaunatnes morāles stiprināšanai.

Iespējams, jūs apzināties to, kas jūsu dzīvē draud palēnināt vai apstādināt jūsu garīgo izaugsmi. Ja tā, ievērojiet šo Rakstu padomu: „Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas.”⁹

Vēl nav par vēlu nožēlot grēkus. Taču drīz var būt par vēlu, jo neviens īsti nezina, kad beigsies jūsu četras minūtes.

Iespējams, kāds no jums pie sevis var nodomāt: „Es jau visu esmu sabojājis. Manas četras minūtes jau ir īsta katastrofa. Tikpat labi es varu padoties.” Ja tā, pārstājiet tā domāt un vairāk nekad tā nedomājiet. Izpirkšanas brīnums var atlīdzināt nepilnības mūsu izpildījumā. Kā mācījis elders Džefrijs R. Holands:

„Tiem no jums, … kas vēl vilcinās, … es liecinu par Dieva mīlestības atjaunojošo spēku un par Viņa žēlastības brīnumu. …

… Nekad nav par vēlu, kamēr … Saimnieks saka, ka vēl ir laiks. … Nekavējieties.”¹⁰

Atcerieties, — jūs neesat vieni. Glābējs ir apsolījis, ka Viņš jūs neatstās bez mierinājuma.¹¹ Jums ir arī ģimenes locekļi, draugi un vadītāji, kas jūs uzmundrina.

Lai gan manas atziņas lielā mērā ir veltītas baznīcas jauniešiem, lūk, ko es piedāvāju vecākiem un vecvecākiem:

Nesen elders Deivids A. Bednārs aprakstīja vienkāršu metodi, kā veikt ģimenes novērtējumu un ar būtiskiem priekšrakstiem atzīmēt progresu uz derību takas. Viss, kas ir nepieciešams, ir papīra lapa ar divām ailēm: „vārds” un „plāns nākamā vai nepieciešamā priekšraksta saņemšanai”. Es to nesen izdarīju par katru ģimenes locekli. Starp tiem es atzīmēju jaundzimušu mazbērnu, kas drīz tiks svētīts; sešus gadus vecu mazdēlu, kura sagatavošana kristībām bija būtiska; un dēlu, kuram drīz paliks 18 gadi un kura sagatavošana priesterībai un tempļa dāvinājumam bija tuvu. Katram bija nepieciešams Svētā Vakarēdiena priekšraksts. Šis vienkāršais uzdevums palīdzēja Lesai un man pildīt savu lomu, lai ar rīcības plānu palīdzētu katram mūsu ģimenes loceklim ceļā pa derību taku. Iespējams, šī ideja var jums palīdzēt, un tā raisīs ģimenes diskusijas, ģimenes mājvakara stundas, veicinās sagatavošanos un pat aicinās jūsu ģimenē būtiskus priekšrakstus.¹²

Tā kā es pats slēpoju un nodarbojos ar snovbordu, mani dziļi iespaidoja „četru minūšu” sudraba medaļas izpildījums, ko paveica Austrālijas PDS sportiste, snovbordiste Tora Braita, rampas nobraucienā. Viņa apžilbināja pasauli, veicot gandrīz nevainojamu nobraucienu, to nobeidzot ar „backside rodeo 720”. Tomēr pasauli vēl vairāk iespaidoja un pārsteidza tas, kā viņa izrādīja Kristum piemītošu mīlestību pret savām sāncensēm. Viņa ievēroja, ka amerikāņu snovbordiste Kellija Klārka, kurai bija slikts pirmais fināla nobrauciens, izskatījās nervoza pirms otrā brauciena. „Viņa mani apskāva,” Klārka atceras. „Viņa vienkārši turēja mani, līdz es patiešām nomierinājos un spēju palēnināt savu elpošanu. Bija labi sajust drauga apskāvienu.” Kellija Klārka vēlāk kopā ar Toru dalīja uzvarētāju paaugstinājumu, iegūstot bronzas medaļu.

Kad viņai pajautāja par šo neparasto laipnības izpausmi pret savu konkurenti, kas varēja apdraudēt viņas sudraba medaļu, Tora vienkārši teica: „Es esmu sāncense, — es gribu paveikt visu, ko spēju, — taču es vēlos, lai arī manas sāncenses paveic visu, ko tās spēj.”¹³

Paturot to prātā, vai ir kāds, kam nepieciešams jūsu uzmundrinājums? Kāds ģimenes loceklis? Kāds draugs? Kāds klasesbiedrs vai kvoruma loceklis? Kā jūs varat viņiem palīdzēt īstenot viņu četras minūtes?

Dārgie draugi, jūs atrodaties uzmundrinošā ceļojumā. Zināmā mērā jūs laižaties lejā pa rampu vai kamaniņu trasi, un šajā nobraucienā var būt grūti izpildīt katru elementu un izbraukt katru līkumu. Taču atcerieties, — jūs tam esat gatavojušies tūkstošiem gadu. Šis ir jūsu brīdis īstenošanai. Šīs ir jūsu četras minūtes! Laiks ir pienācis!

Es paužu pilnīgu uzticību jūsu spējām. Jūsu pusē ir pasaules Glābējs. Ja jūs meklējat Viņa palīdzību un sekojat Viņa norādījumiem, kā jums var neizdoties?

Noslēgumā es liecinu par mūsu svētību — pašreizējo pravieti, prezidentu Tomasu S. Monsonu, par Jēzu Kristu un Viņa kā mūsu Glābēja un Pestītāja lomu, Viņa svētajā Jēzus Kristus Vārdā, āmen.