Džozefs — gaišreģis

Ko vārds gaišreģis nozīmēja jaunajam pravietim un viņa laikabiedriem? Džozefs uzauga ģimenē, kas lasīja Bībeli, kur bieži ir pieminēti gaišreģi. Piemēram, 1. Samuēla grāmatā rakstītājs skaidro: „Senāk Israēlā tā mēdza sacīt, kad kāds gāja savā gaitā, lai meklētu Dieva padomu: nāciet, iesim pie redzētāja! — Ko šodien sauc par pravieti, to senāk dēvēja par redzētāju [gaišreģi]” (1. Samuēla 9:9).

Bībelē arī ir minēti cilvēki, kas saņēma garīgas izpausmes ar tādu priekšmetu palīdzību kā zizlis,³ vara čūska pie kārts (kas kļuva par plaši izplatītu medicīnas profesijas simbolu),⁴ efods (priesteru apģērba daļa, kurā bija ietverti divi dārgakmeņi),⁵ kā arī Urīms un Tumīms.⁶

„Redzētāji” un „gaišreģi” bija daļa no amerikāņu un tās ģimenes kultūras, kurā uzauga Džozefs Smits. Pateicoties Bībeles valodas dziļajai ietekmei un angļu–eiropiešu kultūras dažādībai, ko uz Ziemeļameriku atveda imigranti, daži cilvēki 19. gadsimta sākumā ticēja, ka apdāvinātiem cilvēkiem ir iespējams „redzēt” vai saņemt garīgas izpausmes ar tādu fizisku priekšmetu palīdzību kā gaišreģa akmens.⁷

Jaunais Džozefs Smits pieņēma šādus sava laika tautas ticējumus, tostarp ideju par gaišreģa akmeņu izmantošanu, lai ieraudzītu pazaudētus vai paslēptus priekšmetus. Tā kā Bībeles stāstos bija acīmredzams, ka Dievs senatnē izmantoja fiziskus priekšmetus, lai pievērstu cilvēku ticību vai garīgi sazinātos, Džozefs un citi pieņēma, ka tas ir iespējams arī viņu dienās. Džozefa vecāki, Džozefs Smits, vecākais, un Lūsija Maka Smita, atbalstīja ģimenes nodošanos šīm ieražām un šādu priekšmetu lietošanu, un Palmīras un Mančesteras, Ņujorkas štata, iedzīvotāji aicināja Džozefu sameklēt nozaudētus priekšmetus, pirms viņš 1827. gada beigās pārcēlās uz Pensilvāniju.⁸

Tiem, kam trūkst izpratnes par to, kā 19. gadsimta cilvēki dzīvoja pēc savas reliģijas, gaišreģa akmeņi var būt kas nezināms, un zinātnieki ir ilgu laiku apsprieduši šo viņa dzīves periodu. Daļēji pateicoties apgaismības jeb „saprāta” laikmetam, periodam, kurā tika uzsvērts zinātnes un novērojamās pasaules pārākums par garīgajām lietām, daudzi cilvēki Džozefa dienās sāka uzskatīt, ka tādu priekšmetu kā akmens vai zižļa izmantošana ir māņticība vai neatbilstoša saistībā ar reliģiju.

Vēlākajos gados, kad Džozefs atstāstīja savu ievērības cienīgo stāstu, viņš uzsvēra savas vīzijas un citas garīgās pieredzes.⁹ Turpretī daži no viņa bijušajiem līdzgaitniekiem koncentrējās uz to, ka viņš agrāk izmantojis gaišreģa akmeņus, jo centās graut viņa reputāciju pasaulē, kas aizvien vairāk noraidīja šādas darbības. Savos sludināšanas centienos Džozefs un citi agrīnie Baznīcas locekļi izvēlējās nekoncentrēties uz tautas tradicionālās kultūras ietekmi, jo daudzi iespējamie pievērstie pieredzēja izmaiņas savā izpratnē par reliģiju šajā „saprāta” laikmetā. Tomēr rakstos, kas kļuva par kanonizētām atklāsmēm, Džozefs turpināja mācīt, ka gaišreģa akmeņi un citi gaišreģa rīki, kā arī spēja darboties ar tiem bija svarīgas un svētas Dieva dāvanas.¹⁰

Gaišreģa akmeņi ir minēti arī vēsturiskajos pierakstos, kas apraksta Džozefu Smitu un Mormona Grāmatas tulkošanu. Džozefa oficiālajā vēsturē, ko viņš sāka rakstīt 1838. gadā, tiek aprakstīts eņģeļa Moronija apmeklējums, kurš viņam pastāstīja par zelta plāksnēm, kas noglabātas tuvējā pakalnā. Džozefs atstāsta, ka, kamēr viņš sarunājās ar eņģeli, „vīzija tika atklāta” viņa prātam tik skaidri, ka viņš „atpazin[a] to vietu”, kad vēlāk tur nonāca (Džozefs Smits — Vēsture 1:42).

Attēls

Joseph Smith depicted kneeling on the Hill Cumorah as the angel Moroni stands above him. The angel Moroni appears dressed in white and surrounded by intense light as he is holding the gold plates. The event took place on September 22, 1827. Painting number 2 of the 23 paintings in the "Mormon Panorama" series.

Eņģelis Moronijs iedod plāksnes Džozefam Smitam, C. C. A. Kristensens

Vēsturē, ko Džozefs sāka rakstīt 1838. gadā, Moronijs brīdina viņu, ka „Sātans mēģinās [viņu] kārdināt ([viņa] tēva ģimenes nabadzīgo apstākļu dēļ) iegūt šīs plāksnes ar nodomu kļūt bagātam”. To eņģelis aizliedza, atstāsta Džozefs, sakot: ja viņam būtu kāds cits nodoms, nevis Dieva valstības celšana, viņš tās neiegūtu (Džozefs Smits — Vēsture 1:46). Savā agrākajā, 1832. gada, vēsturē Džozefs paskaidro: „Es … vēlējos plāksnes, lai iegūtu bagātības, un neturēju pavēli, ka manai acij jābūt vērstai tikai uz Dieva godību.”¹¹ Tā rezultātā viņam tika prasīts atgriezties pie pakalna ik gadu — četrus gadus, līdz viņš bija sagatavots saņemt plāksnes (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:53–54).

Džozefs atstāstīja, ka tad, kad 1827. gadā viņš beidzot ieguva plāksnes no Moronija, viņš arī saņēma divus akmeņus, ko izmantot to tulkošanā. Viņš un tuvi paziņas atstāja pierakstus par šiem akmeņiem, aprakstot, ka tie izskatījās balti vai dzidri, ievietoti sudraba ietvaros vai stīpās, līdzīgi kā mūsdienu brilles jeb acenes, un savienoti ar lielām krūšu bruņām.¹² Atbilstoši šiem aprakstiem, šai gaišreģa ierīcei būtu jābūt apjomīgai. Džozefa Smita māte teica, ka viņš atdalīja akmeņus no krūšu bruņām, lai būtu ērtāk tos lietot.¹³

Mormona Grāmatas tekstā šie akmeņi tiek saukti par „izskaidrotājiem” un tiek paskaidrots, ka „šīs lietas bija sagatavotas no paša iesākuma un tika nodotas no paaudzes paaudzē tādam nolūkam, lai tulkotu valodas”, kā arī „tikušas pasargātas un saglabātas ar Tā Kunga roku” (Mosijas 28:14‒15, 20).

Mormona Grāmatā vēl ir stāstīts, ka Tas Kungs iedeva „divus akmeņus Jareda brālim”, apsolot, ka tie palīdzēs nākamajām paaudzēm atklāt viņa vārdus. „Raksti šīs lietas un aizzīmogo tās,” viņam norāda Tas Kungs, „un Es parādīšu tās cilvēku bērniem Manis paša noliktā laikā.” Tas Kungs paskaidro, ka šie akmeņi „darīs skaidras cilvēku acīs tās lietas, ko tu rakstīsi” (Etera 3:24, 27).

Attēls

Detail from a page of the original Book of Mormon manuscript containing the departure of Lehi’s family from Jerusalem in what is today 1 Nephi 2.

Ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures bibliotēkas; UZLABOTA FOTOGRĀFIJAS SKAIDRĪBA

Līdz brīdim, kad 1829. gada vidū Džozefs Smits pabeidza diktēt savu Mormona Grāmatas tulkojumu pierakstītājiem, vārda gaišreģis nozīme bija kļuvusi vēl skaidrāka. Mormona Grāmata satur pravietojumu, kas attiecināts uz Jāzepu no Ēģiptes, paziņojot, ka viens no viņa pēcnācējiem — nepārprotami Džozefa Smits — būs „izraudzīts gaišreģis”, atvedot citus pēcnācējus līdz „zināšanām par derībām”, kuras Dievs noslēdzis ar viņu priekštečiem (2. Nefija 3:6, 7).

Kādā citā Mormona Grāmatas pierakstā Alma, jaunākais, iedod izskaidrotājus savam dēlam Helamanam. „Saglabā šos izskaidrotājus,” Alma dod viņam padomu attiecībā uz diviem akmeņiem sudraba ietvaros. Taču Alma citē arī kādu pravietojumu, kas šķietami attiecas uz vienu akmeni: „Un Tas Kungs teica: Es sagatavošu Savam kalpam Gazelemam akmeni, kas tumsā spīdēs ar gaismu” (Almas 37:21, 23).

Ir skaidrs, ka, lai arī šis pravietojums ir sniegts „izskaidrotāju” (dsk.) kontekstā, tas runā par „akmens” (vsk.) došanu nākotnē kalpam, kas tumsā spīdēs ar gaismu.¹⁴ Agrīnie pēdējo dienu svētie ticēja, ka šis kalps, par ko pravietots, ir Džozefs Smits.¹⁵

Faktiski vēsturiskie pierādījumi apliecina, ka papildus diviem gaišreģa akmeņiem, kas zināmi kā „izskaidrotāji”, Džozefs Smits, tulkojot Mormona Grāmatu, izmantoja vismaz vēl vienu gaišreģa akmeni, ko bieži vien ielika cepurē, lai tajā neiekļūtu gaisma. Saskaņā ar Džozefa laikabiedru teikto, viņš to darīja, lai labāk saskatītu vārdus uz akmens.¹⁶

Ap 1833. gadu Džozefs Smits un viņa biedri sāka izmantot Bībeles terminu „Urīms un Tumīms”, atsaucoties uz jebkuriem akmeņiem, kas tika lietoti, lai saņemtu dievišķas atklāsmes, — gan uz nefijiešu izskaidrotājiem, gan uz vienu atsevišķu gaišreģa akmeni.¹⁷ Šī neprecīzā terminoloģija ir sarežģījusi centienus precīzi noskaidrot metodi, kā Džozefs Smits pārtulkoja Mormona Grāmatu. Saskaņā ar Martina Herisa teikto, papildus izskaidrotāju lietošanai Džozefs lietoja arī vienu no saviem gaišreģa akmeņiem, lai būtu ērtāk tulkot Mormona Grāmatu. Citi avoti apstiprina, ka Džozefs izmantoja dažādus tulkošanas rīkus.¹⁸

Pēc Mormona Grāmatas publicēšanas 1830. gada martā Džozefs Smits un viņa lietveži sāka darbu pie tā, kas tagad ir zināms kā Džozefa Smita veiktais Bībeles tulkojums, ķēniņa Jēkaba versijas pravietiskie labojumi.¹⁹ Saskaņā ar Džozefa pierakstu, nefijiešu izskaidrotājus nevarēja izmantot šajā tulkošanas projektā, jo viņam to vairs nebija.

Džozefa vēsturē tiek paskaidrots: „Ar Dieva gudrību tās [plāksnes un izskaidrotāji] palika drošībā manās rokās, līdz es paveicu visu, kas tika prasīts no manas rokas. Kad, saskaņā ar norunu, vēstnesis tās atprasīja, es viņam tās atdevu, un tās ir pie viņa līdz pat šai dienai” (Džozefs Smits — Vēsture 1:60).

Kā to paskaidrojis prezidents Brigams Jangs (1801–1877), „kad Džozefs bija beidzis tulkošanu, viņš Urīmu un Tumīmu nolika atpakaļ kopā ar plāksnēm”.²⁰

Attēls

Bust portrait of Joseph Smith. He is depicted wearing a dark suit, white shirt with a high collar and white tie.

Džozefs Smits, piedēvēts Deividam Rodžeram, ar laipnu atļauju no Community of Christ vēstures arhīviem Independencē, Misūri štatā.

Džozefam bija vēl citi gaišreģa akmeņi, taču atbilstoši tam, ko teicis elders Orsons Prets (1811–1881), Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, kurš vēlāk bija Baznīcas vēsturnieks, Džozefs līdz šim laikam jau bija nobriedis savā garīgajā izpratnē. 1874. gada 28. jūnija sanāksmē, ko apmeklēja prezidents Brigams Jangs un daudzi citi augstākie pilnvarotie, elders Prets klātesošajiem stāstīja, ka „daudzas reizes bijis klāt”, kad Džozefs Smits „tulkoja Jauno Derību”. Tulkošanas procesā neredzot nekādus tulkošanas rīkus, viņš prātoja, kādēļ Džozefs „nelietoja Urīmu un Tumīmu kā tad, kad tulkoja Mormona Grāmatu”.

Kad elders Prets vēroja pravieti tulkojam, „Džozefs, it kā nolasot viņa domas, paraudzījās uz viņu un paskaidroja, ka Tas Kungs deva viņam Urīmu un Tumīmu, kad viņam trūka pieredzes iedvesmas Garā. Taču tagad viņš bija tik tālu pilnveidojies, ka viņš saprata Gara izpausmes un viņam nebija vajadzības pēc šī rīka.”²¹

Brigams Jangs pauda savas domas par gaišreģa akmens saņemšanu kādā citā sanāksmē. „Es neesmu drošs, vai man kādreiz ir bijusi vēlēšanās iegūt to,” viņš dalījās pārdomās.²² Brigama izteikums liecināja par viņa izpratni, ka gaišreģa akmeņi nav būtisks priekšnoteikums tam, lai būtu par gaišreģi.

1831. gada 25. oktobrī Džozefs Smits apmeklēja konferenci Oranjē, Ohaio. Šīs konferences laikā viņa brālis Hairams teica, ka viņš „domā, ka vislabāk, ja informāciju attiecībā uz Mormona Grāmatas nākšanu klajā pats Džozefs pastāstītu klātesošajiem elderiem, lai visi paši to zinātu”. Saskaņā ar sanāksmes protokolā rakstīto, Džozefs „teica, ka nav paredzēts stāstīt visai pasaulei visas nianses, kas saistītas ar Mormona Grāmatas nākšanu klajā” un „ka nav lietderīgi viņam atstāstīt šīs lietas”.²³ Būdams nobriedis savā pravieša lomā un nonācis pie atziņas, ka gaišreģa akmeņi nav būtiski vajadzīgi atklāsmes saņemšanā, iespējams, viņš raizējās, ka cilvēki varētu pārāk daudz koncentrēties uz to, kā grāmata nāca klajā, un pārāk maz uz pašu grāmatu.

Ievērojamākā doma, ko Džozefs Smits pauda par Mormona Grāmatas tulkošanu, ir tā, ka viņš to darīja „ar Dieva dāvanu un spēku”.²⁴ Pati grāmata, viņš mācīja Baznīcas vadītājiem, „bija vispareizākā no visām grāmatām uz zemes un mūsu reliģijas noslēgakmens,” un, dzīvojot pēc tās norādījumiem, lasītāji „nokļūs tuvāk Dievam … nekā pēc jebkuras citas grāmatas”.²⁵