2015
Mani patiesības meklējumi
2015. gada oktobris


Mani patiesības meklējumi

Autors dzīvo Kalifornijā, ASV.

Man vienmēr mācīja, ka Dieva nav, taču es nolēmu pats to noskaidrot.

Attēls
illustration of young men and a woman talking

Dena Bēra ilustrācija

Tā kā es uzaugu konkurējošā un nereliģiskā Āzijas valstī, man vienmēr bija stipra vēlēšanās kļūt par veiksmīgu cilvēku, taču man nebija nekādu vadošu, mūžīgu jeb patiesu principu. Manā valstī „veiksmīgs” nozīmēja — bagāts un ietekmīgs.

Mani vecāki vienmēr man mācīja, ka Dieva nav. Viņiem reliģija vai Dievs bija blēņas, kas domātas vienīgi vājiem cilvēkiem. Ilgu laiku es sevi uzskatīju par ateistu. Viņi man mācīja, ka varu paļauties uz sevi un ne uz vienu citu. Tādēļ jau no mazotnes es savas augstās ambīcijas izmantoju kā motivāciju ārkārtīgi cītīgai studēšanai un darbam.

Mani vecāki no manis daudz sagaidīja. Viņi vēlējās, lai man visu laiku būtu labas atzīmes. Mani apbēdināja tas, kad redzēju viņus vīlušos vai kad viņi savā starpā strīdējās, kad biju saņēmis sliktu atzīmi. Līdztekus savām ierastajām mācībām, man arī vajadzēja pildīt papildu mājas darbus nedēļas nogalēs, lai mana vidējā atzīme būtu „A”.

Pat tad, kad biju sasniedzis izvirzītos mērķus, es joprojām sajutu, ka manā dzīvē bija jānotiek kaut kam svarīgākam. Dziļi sirdī es zināju, ka dzīvē vajadzēja būt kaut kam svarīgākam.

Kādu dienu es pats nolēmu noskaidrot, vai tiešām ir Dievs. Ja Viņš ir, es vēlējos zināt, ko Viņš vēlējās, lai es daru, vai arī uzzināt, vai reliģija ir tikai blēņas, ko radījusi cilvēku iztēle. Es nebaidījos saņemt nevienu no šīm divām atbildēm. Es vienīgi vēlējos patiesību.

Ap šo pašu laiku es sadraudzējos ar vienu savas basketbola komandas biedru — Teiloru. Kādu rītu es palūdzu viņu aizvest mani uz skolu. Viņš piekrita, taču man bija jāceļas stundu agrāk, lai ar viņu apmeklētu semināru. Es negribīgi piekritu, nezinot, kas tas bija. Man patika seminārs — vairāk gan tā dēļ, ko es sajutu, nevis ko es uzzināju.

Drīz vien Teilors uzaicināja mani doties ar viņu uz Baznīcu. Sākotnēji es domāju, ka Baznīca bija nedaudz garlaicīga un dīvaina, taču galu galā mani aizskāra siltā un mierīgā sajūta, ko piedzīvoju dievkalpojumos.

Tomēr mani joprojām nepārliecināja tas, ka šai labajai sajūtai bija kas kopīgs ar Dievu. Kā es varēju zināt, ka tā nenāca no manis? Kā es varēju zināt, ka es pats neliku sev tā justies?

Pēc daudzām iekšējām pārdomām es devos pie Teilora mammas, lai gūtu atbildes. Viņa man pateica, ka es varu saņemt atbildes, lasot Svētos Rakstus un lūdzot Dievu par to, ko vēlos zināt. Es lūdzu Dievu, nesaņemot nekādas atbildes, un man bija grūti paklausīt likumiem un baušļiem, par kuriem mācījos. Daudzas reizes es biju neapmierināts. Es sagaidīju apbrīnojamu un dramatisku Dieva parādīšanos vai kādu brīnumainu notikumu, kas pierādītu Dieva esamību. Būtībā es vēlējos nesatricināmu liecību uzreiz. Patiesībā, jo vairāk es lūdzu, jo lielāku skaidrību sajutu savā dzīvē. Jo vairāk ievēroju baušļus, jo laimīgāks kļuvu. Jo vairāk lasīju Svētos Rakstus, jo vairāk atklāsmju saņēmu. Pakāpeniski mana liecība pieauga — līdzīgi uzlecošai Saulei.

Pagāja divi gadi, kamēr nolēmu tapt kristīts Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Lai arī es iepriekš dzīvoju saskaņā ar daudziem labiem morāles standartiem un principiem, tagad varu teikt, ka esmu atradis mūžīgo un galīgo patiesību: Dievs dzīvo. Jēzus ir Kristus, mūsu Glābējs un Pestītājs. Debesis ir atvērtas. Dieva pravietis ir uz Zemes šodien. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ir īsta. Dievs patiesi piedod visiem grēciniekiem, kas nožēlo grēkus. Es, iespējams, neesmu tik gudrs vai apdāvināts kā citi cilvēki, taču zināšanas, kas man ir, ir nenovērtējamas.