Apbrīnojami jaunie vīrieši un jaunās sievietes Svētajos Rakstos

Ābrahāma apņēmība, drosme un gatavība pacelt savu balsi pret ļaundarībām bija apbrīnojama — vēl apbrīnojamāka tādēļ, ka viņa tēvs pielūdza elkus. Būdams jauns vīrietis, viņš tik stipri pastāvēja par taisnīgumu, ka gandrīz zaudēja dzīvību, kļūstot par upuri. (Skat. Ābrahāma 1:2–7.)

Viņš bija 17 gadus vecs, kad viņa vecākie brāļi viņu pārdeva verdzībā, tomēr ar Tā Kunga svētībām Jāzeps šajā sarežģītajā situācijā varēja paveikt ko labu. Viņu neuzvarēja, jo viņš nekad nepadevās. Viņa paļāvība uz To Kungu bija nemainīga. Jāzepa iekšējais diženums atklājās tajā cēlajā veidā, kā viņš piedeva tās netaisnības, kas viņam bija nodarītas. (Skat. 1. Mozus 37:45.)

Pusaugu gados Dāvids bija gans, un viņš cīnījās ar lāci un lauvu, lai aizsargātu sava tēva avis. Viņa pašapziņa neradās no viņa prasmēm ganīt avis; to radīja viņa ticība Debesu Tēvam, kas atklājās viņa cīņā pret Goliātu. (Skat. 1. Samuēla 17:32–54.)

Viņai bija apņēmība pakļaut savu dzīvību briesmām, lai glābtu savu tautu. Tieši Esteres garīgās rakstura īpašības, nevis skaistums padarīja viņu par dižu personību. (Skat. Esteres 8:4–5.)

Attēls

Illustration of scenes from the Bible, Book of Mormon and Church history.

Endrjū Bozlija ilustrācija

Par spīti tam, ka citi to nedarīja, viņš paklausīja Tā Kunga veselības likumam. Viņš lūdza, lai gan ķēniņš bija aizliedzis lūgt Debesu Tēvu. Pateicoties viņa taisnīgumam un atvērtībai sajust Gara iedvesmu, Tas Kungs svētīja Danielu ar sapņu un vīziju tulkošanas dāvanu. Viņš saņēma no Debesu Tēva spēku un gudrību tik lielā mērā, ka brīžos, kad draudēja briesmas, viņam tika pavērti debesu spēki. (Skat. Daniēla 1:6.)

Nefijs bija apbrīnojams piemērs, kad viņš teica: „Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis” (1. Nefija 3:7). Viņam bija drosme darīt to, ko viņam lūdza. Vai viņš dzīvoja ērtā mājā? Nē, viņš daudzus gadus dzīvoja tuksnesī. Vai viņam labi veicās? Nē, viņa brāļi bieži bija uz viņu dusmīgi un dažreiz centās viņu nogalināt. Tomēr viņš paklausīja Tā Kunga pavēlēm.

Šos jaunos vīriešus audzināja uzticīgi vecāki, un viņu ticība tiem vārdiem, ko teica viņu mātes, svētīja viņus. Viņi mācījās klausīties un precīzi paklausīt, un savās kaujās viņi nešaubījās, ka viņu Tēvs Debesīs viņus pasargās. (Skat. Almas 56:45–48.)

15 gadu vecumā arī Mormonu apmeklēja Tas Kungs, jo viņš bija pazemīgs, tīrs un šķīsts, neskatoties uz apkārt esošo ļaužu nekrietnībām. 16 gadu vecumā Mormons kļuva par karapulka vadītāju. Vēlāk viņam uzticēja saglabāt Svētos Rakstus. (Skat. Mormona 1.–2. nod..)

14 gadu vecumā viņš pētīja Svētos Rakstus un lūdza, lai uzzinātu, kurai baznīcai pievienoties. Tas Kungs viņu aicināja atjaunot evaņģēliju un Jēzus Kristus Baznīcu. Neskatoties uz daudziem šķēršļiem un grūtībām, Džozefs veltīja visu savu dzīvi šī uzdevuma izpildīšanai. 17 gadu vecumā viņu apmeklēja eņģelis Moronijs, kurš viņam parādīja zelta plāksnes. Jau agrā jaunībā Džozefs Smits bija spēcīgs skolotājs un liels piemērs apkārtējiem. (Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1. nod.)

Vai apbrīnojamu jauno vīriešu un sieviešu laiks ir beidzies? Nē! Eņģelis Moronijs pateica Džozefam Smitam, ka Joēla pareģojums drīz tiks piepildīts:

„Es [Tas Kungs] izliešu Savu Garu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības.

Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās Savu Garu” (Joēla 2:28–29; skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:41).