Prezidentu mācības
1. nodaļa: Evaņģēlija atjaunošana — gaišākas dienas rītausma


1. nodaļa

Evaņģēlija atjaunošana — gaišākas dienas rītausma

„Šo brīnišķīgo evaņģēliju ievadīja Tēva un Dēla parādīšanās zēnam — vārdā Džozefs.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Visu savu dzīvi prezidents Gordons B. Hinklijs izkopa dziļu cieņu pret cilvēkiem un vietām, kas saistīti ar evaņģēlija atjaunošanu. Viņš izjuta īpašu pateicību par Džozefu Smitu un viņa lomu Atjaunošanā, un viņš runāja par „pieaugošo tieksmi liecināt par Tā Kunga dievišķumu un pravieša Džozefa Smita misiju.”1

1935. gadā, mājupceļā no savas misijas Anglijā, Gordons kopā ar citiem misionāriem, kas bija beiguši savu misiju, apmeklēja Svētbirzi un Kumoras pakalnu. Viņi piestāja arī Kārtidžas cietumā, kur tika nogalināts pravietis Džozefs un Hairams Smits. Viņi izstaigāja Navū putekļainās ielas — kādreiz purvaino vietu, ko padzītie svētie pārvērta par skaistu pilsētu. Nav šaubu, ka, apmeklējot šīs vietas un turpinot savu ceļu rietumu virzienā uz Soltleiksitiju pa pionieru maršrutu, pārdomas par pārbaudījumiem un panākumiem, ko piedzīvoja agrīnie svētie, iespiedās Gordona prātā.

Turpmākajās desmitgadēs Gordons B. Hinklijs atgriezās Atjaunošanas svētajās vietās vēl daudzas reizes. 2000. gada 3. decembrī, Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdī, viņš dalījās personīgajā pieredzē, ko guva, apmeklējot Svētbirzi:

„Pirms vairākiem gadiem … es tiku norīkots apmeklēt Ročestera Ņujorkas staba konferenci. Sestdien es teicu brāļiem, kuri bija kopā ar mani: „Piecelsimies agri no rīta, agri svētdienas rītā, un aiziesim pirms konferences uz Svētbirzi.” Viņi visi piekrita. Un tā ļoti agrā pavasara, sabata dienas rītā misijas prezidents, staba prezidents, reģiona pārstāvji un es devāmies uz Palmīru un iegājām Svētbirzī. Tur nebija neviena. Bija mierīgi un skaisti. Naktī bija nolijis lietus. Uz kokiem bija uzplaukušas sīciņas lapiņas.

Mēs runājām klusi savā starpā. Mēs nometāmies ceļos uz mitrās zemes un lūdzām. Mēs nedzirdējām kāda balsi. Mēs neredzējām vīziju. Taču kaut kādā neizsakāmā veidā mūsu prātos tika pausts — jā, tas notika šeit, gluži tā, kā to raksturoja Džozefs. Tieši šeit Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, un Viņa Mīļotais Dēls, augšāmceltais Kungs, Jēzus Kristus, parādījās 14 gadus vecam zēnam un runāja ar viņu. Viņu — nekam nepielīdzināmā — gaisma apstājās virs Džozefa, un viņš tika pamācīts tajā, kas viņam bija jādara.

Šis diženais notikums, Pirmā vīzija, pavēra ceļu Kristus Baznīcas atjaunošanai uz Zemes. Tā iznāca no tumsības tuksneša, no drūmajiem pagātnes laikmetiem un uzausa godības pilnā, jaunā dienā. Tam sekoja Mormona Grāmata — vēl viena liecība par To Kungu, Jēzu Kristu. Viņa svēto, dievišķo priesterību atjaunoja tie, kam tā bija sendienās. Pravietim un viņa līdzgaitniekiem tika piešķirtas atslēgas un spēks. Sendienu Baznīca atkal bija uz Zemes ar visām iepriekšējo atklāšanas laikmetu svētībām, spēku, mācībām, atslēgām un principiem. Šī ir [Kristus] Baznīca. Tā nes Viņa vārdu. Tā tiek vadīta ar Viņa priesterību. Zem debesīm nav cita vārda, ar ko glābšana varētu nākt pie cilvēka. Džozefs Smits … kļuva par Viņa diženo liecinieku.”2

Attēls
Pirmā vīzija

Pirmā vīzija aizsāka „pēdējo nodaļu ilgajā stāstā par Dieva darbiem starp vīriešiem un sievietēm uz šīs Zemes”.

Gordona B. Hinklija mācības

1

Pēc Glābēja nāves Baznīca, ko Viņš bija nodibinājis, pakāpeniski nonāca atkrišanas stāvoklī.

[Jēzus Kristus] bija un ir cilvēces vēstures diženā, centrālā figūra, visas cilvēces un gadsimtu zenīts.

Pirms nāves Viņš iecēla Savus apustuļus. Kādu laiku viņi turpināja Viņa darbu. Viņa Baznīca tika iedibināta.3

Pēc Glābēja nāves Baznīca, ko Viņš bija nodibinājis, pakāpeniski nonāca atkrišanas stāvoklī. Jesajas vārdi: „Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību,” tika piepildīti (Jesajas 24:5).4

Pāvila vēstules brīdināja par to, ka Kristus sekotājiem ir jāsmeļas spēks, citādi viņi nokļūs uz ļaundarības ceļiem. Taču atkrišanas gars galu galā guva virsroku.5

Gadsimti gāja uz priekšu. Zemi bija apklājis tumsības mākonis, ko Jesaja raksturoja šādi: „Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas” (Jes. 60:2).

Tā bija laupīšanu un ciešanu ēra, ko iezīmēja ilgs un asiņains konflikts. … Tas bija bezcerības laikmets, kungu un kalpu laiks.

Pagāja pirmais gadu tūkstotis, iesākās otrais. Pirmajos gadsimtos turpinājās tas, kas notika iepriekšējos. Tas bija baiļu un ciešanu pilns laiks.6

2

Renesanse un reformācija palīdzēja sagatavot ceļu evaņģēlija atjaunošanai.

Kaut kā šajā ilgajā tumsības laikmetā tika iedegta svece. Renesanses laikmetā uzplauka izglītība, māksla un zinātne. Drosmīgie un drošsirdīgie vīrieši un sievietes, kas skatījās debesu virzienā un atzina Dievu un Viņa dievišķo Dēlu, aizsāka kustību, ko mēs saucam par reformāciju.7

Reformatori, it īpaši tādi vīri kā Luters, Melanhtons, Huss, Cvinglijs un Tindeils, centās izmainīt [kristīgo] baznīcu. Šiem vīriem piemita liela drosme, daži savas ticības dēļ piedzīvoja mokpilnu nāvi. Protestantisms radās, jo bija nepieciešama reformēšana. Kad šo reformēšanu neīstenoja, reformatori nodibināja paši savas baznīcas. Tas tika darīts bez priesterības pilnvarām. Viņu lielākā vēlēšanās bija rast vietu, kur viņi varētu pielūgt Dievu tā, kā viņi sajuta.

Laikā, kad šie lielie notikumi satrauca kristiešu pasauli, pārmaiņas brieda arī politiskajā arēnā. Tad sākās Amerikas Neatkarības karš, kā rezultātā dzima nācija, kuras konstitūcijā tika paziņots, ka valdībai nav teikšanas pār reliģijas lietām. Bija uzaususi jauna, brīnišķīga diena. Vairs nepastāvēja valsts baznīca. Neviena ticība nebija pārāka par citu.

Pēc tumsības, sāpju un ciešanu gadsimtiem bija pienācis laiks evaņģēlija atjaunošanai. Senie pravieši bija runājuši par šo ilgi gaidīto dienu.

Visa pagātnes vēsture norādīja uz šo laiku. Gadsimti ar savām ciešanām un cerībām bija nākuši un aizgājuši. Visuvarenais tautu Tiesnesis, Dzīvais Dievs, noteica, ka laiki, par kuriem runāja pravieši, bija pienākuši. Daniēls redzēja akmeni, kurš atraisījās no kalna bez cilvēku roku palīdzības, kas kļuva par lielu kalnu un piepildīja visu zemi [skat. Daniēla 2:35, 44].8

3

Atjaunošanu ievadīja Tēva un Dēla parādīšanās Džozefam Smitam.

Pēc tam, kad daudzas paaudzes bija nodzīvojušas uz šīs Zemes, lielākoties nesaskaņu, naida, tumsības un ļaunuma ielenkti, uzausa jauna, diženā Atjaunošanas diena. Šo brīnišķīgo evaņģēliju ievadīja Tēva un Dēla parādīšanās zēnam — vārdā Džozefs.9

Cik gan patiesi ievērojama bija šī vīzija, kad 1820. gadā Džozefs lūdza mežā un viņa priekšā parādījās gan Tēvs, gan Dēls! Viens no viņiem uzrunāja Džozefu, nosaucot viņu vārdā un norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17).

Nekas tamlīdzīgs iepriekš nebija noticis. Jūs varētu brīnīties, kāpēc bija tik svarīgi, ka viņam parādījās gan Tēvs, gan Dēls. Es domāju tāpēc, ka Viņi ievadīja evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetu, pēdējo un galīgo atklāšanu, kur vienoti kopā tiks apkopoti visi iepriekšējo atklāšanas laikmetu elementi. Šī būs pēdējā nodaļa ilgajā stāstā par Dieva darbiem starp vīriešiem un sievietēm uz šīs Zemes.10

Katrs apgalvojums, ko mēs paužam attiecībā uz dievišķām pilnvarām, katra patiesā mācība, ko mēs piedāvājām attiecībā uz šī darba patiesumu — tas viss sakņojas Pirmajā vīzijā, ko redzēja zēns, pravietis. Bez tās mums nebūtu daudz, ko teikt. Šī vīzija pavēra priekškaru evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetam, kad Dievs apsolīja, ka Viņš atjaunos visu iepriekšējo atklāšanas laikmetu spēku, dāvanas un svētības.11

4

Priesterības pilnvaras un atslēgas tika atjaunotas.

Attēls
priesterības atjaunošanas statuja

Melhisedeka priesterības pilnvaras un atslēgas tika atjaunotas uz Zemes, kas bija Atjaunošanas sastāvdaļa.

Atjaunojot Ārona priesterību, augšāmcēlies Jānis Kristītājs uzlika sava rokas uz Džozefa Smita un Olivera Kauderija galvas un teica: „Jums, mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā es piešķiru Ārona priesterību, kas tur eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas, ar iegremdēšanu grēku piedošanai, atslēgas” (M&D 13:1).12

Tad sekoja Pētera, Jēkaba un Jāņa, Tā Kunga Jēzus Kristus apustuļu, apmeklējums, kas piešķīra Džozefam un Oliveram Kauderijam Melhisedeka priesterību, ko Tas Kungs šiem apustuļiem bija piešķīris ar Savām rokām.13

Trīs [Glābēja] apustuļi — Pēteris, Jēkabs un Jānis — parādījās Džozefam un Oliveram kaut kur „neapdzīvotā apvidū” pie Saskvehannas upes (skat. M&D 128:20). Viņi uzlika savas rokas uz viņu galvām un piešķīra tiem šīs svētās pilnvaras. …

Es varu izsekot savai priesterības līnijai tieši līdz šim notikumam. Tā ir šāda: Mani ordinēja Deivids O. Makeijs, kuru ordinēja Džozefs F. Smits, kuru ordinēja Brigams Jangs, kuru ordinēja Trīs liecinieki, kurus ordinēja Džozefs Smits, jaun., un Olivers Kauderijs, kurus ordinēja Pēteris, Jēkaba un Jānis, kurus ordinēja Tas Kungs, Jēzus Kristus.

Līdzīgi [ikviens Melhisedeka priesterības nesējs] var izsekot savai līnijai. Katrs no jums, brāļi, kam ir šī priesterība, saņēma to tiešā līnijā no Pētera, Jēkaba un Jāņa.14

5

Caur Džozefu Smitu Tas Kungs atklāja patiesās mācības, kas atšķir mūs no pārējām baznīcām.

Ļaujiet man nosaukt dažas no daudzām mācībām un paradumiem, kas atšķir mūs no visām citām baznīcām, un tās visas ir nākušas pravietim caur atklāsmi . Jūs tās zināt, taču ir vērts atkārtot un par tām padomāt.

Dievība

Viena no tām … ir Dieva un Viņa Mīļotā Dēla, Tā Kunga Jēzus Kristus, parādīšanās. Ievērojamā Dieva parādīšanās, manā skatījumā, ir diženākais notikums pēc mūsu Kunga dzimšanas, dzīves, nāves un Augšāmcelšanās laika zenītā.

Mēs nezinām nevienu citu notikumu, kas līdzinātos šim.

Gadsimtiem ilgi cilvēki pulcējās kopā un strīdējās par Dievības dabu. 325. gadā Nīkajā Konstantīns sapulcināja dažādu frakciju garīdzniekus. Pēc divu mēnešu ilgajām, asajām debatēm viņi nonāca pie kompromisa attiecībā uz Dievības definīciju, kas gadsimtiem ilgi ir bijusi kristiešu doktrīna.

Es aicinu jūs izlasīt šo definīciju un salīdzināt ar zēna, Džozefa, apgalvojumu. Viņš vienkārši saka, ka Dievs stāvēja viņa priekšā un runāja ar viņu. Džozefs varēja Viņu redzēt un dzirdēt. Viņš bija cilvēka veidolā, taustāma būtne. Blakus Viņam stāvēja augšāmcēlies Kungs, atsevišķa būtne, kuru Viņš iepazīstināja kā Savu mīļo Dēlu un ar kuru Džozefs arī runāja.

Es saku jums, ka šīs īsās un ievērojamās vīzijas laikā Džozefs attiecībā uz Dievību uzzināja vairāk, kā visi pagātnes laika zinātnieki un garīdznieki.

Šajā dievišķajā atklāsmē tika no jauna, nešaubīgi apstiprināts, ka Tas Kungs, Jēzus Kristus, patiesi augšāmcēlās.

Šīs zināšanas par Dievību, kas gadsimtiem ilgi tika slēptas no pasaules, bija pirmā un lielā atklāsme, ko Dievs sniedza Sevis izredzētajam kalpam.15

Mormona Grāmata — liecība līdzās Bībelei

Attēls
Glezna, Viens Gans

„Mormona Grāmata … runā kā balss no pīšļiem, liecinot par Dieva Dēlu.”

Tālāk es runāšu par vēl vienu svarīgu lietu, ko atklāja Dievs.

Kristiešu pasaule pieņem Bībeli kā Dieva vārdu. Lielākai daļai nav ne jausmas, kā tā nonāca pie mums.

Es nesen pabeidzu lasīt tikko izdotu, plaši pazīstama zinātnieka grāmatu. Balstoties uz informāciju, ko viņš sniedz, ir acīmredzami, ka lielākā daļa Bībeles grāmatu tika saliktas kopā neorganizētā veidā. Dažos gadījumos pieraksti tika radīti ilgi pēc notikumiem, kurus tie apraksta. Mēs varētu jautāt: „Vai Bībele ir patiesa? Vai tā tiešām ir Dieva vārds?”

Mēs atbildam, ka tā ir, ciktāl tā ir pareizi pārtulkota. Tas Kungs pielika Savu roku tās radīšanā. Taču šobrīd tas nav vienīgais Dieva vārds. Pastāv vēl viena liecība svarīgajām un nozīmīgajām, patiesajām mācībām, kas atrodas Bībelē.

Svētajos Rakstos ir teikts: „Katra lieta pamatojas uz liecību no divu vai triju liecinieku mutes.” (2. korintiešiem 13:1.)

Mormona Grāmata ir iznākusi ar Dieva dāvanu un spēku. Tā runā kā balss no pīšļiem, liecinot par Dieva Dēlu. Tā vēsta par Viņa piedzimšanu, par Viņa kalpošanu, par Viņa krustā sišanu un Augšāmcelšanos un par Viņa parādīšanos taisnīgiem cilvēkiem Amerikas kontinenta Pārpilnības zemē.

Tā ir taustāma lieta, ko var paņemt rokās, ko var lasīt, ko var pārbaudīt. Tās vākos ir ietverts dievišķas izcelsmes apsolījums. Miljoniem cilvēku to ir pārbaudījuši un atklājuši, ka tas ir patiess un svēts pieraksts. …

Gluži kā Bībele ir liecība no Vecās pasaules, Mormona Grāmata ir liecība no Jaunās. Tās iet roku rokā, paziņojot par Jēzu, Tēva Dēlu. …

Šī svētā grāmata, ko Visuvarenais sniedza kā atklāsmi, patiesi ir vēl viena liecība par mūsu Kunga dievišķumu.16

Priesterības pilnvaras un Baznīcas organizēšana

Priesterība ir pilnvaras rīkoties Dieva vārdā. … Nesen es izlasīju grāmatu par agrīnās Baznīcas atkrišanu. Ja šīs Baznīcas pilnvaras tika nozaudētas, ar ko tās varētu aizstāt?

Priesterības pilnvaras nāca tikai no viena avota, no kura tās arī varēja nākt, un tās ir debesis. Tās tika piešķirtas no to cilvēku rokām, kuriem tās bija laikā, kad Glābējs dzīvoja uz Zemes. …

Cik brīnišķīgi norisinājās atjaunošana, kas noveda pie Baznīcas organizēšanas 1830. gadā! … Baznīcas nosaukums nāca ar atklāsmi. Kā Baznīca tā bija? Vai Džozefa Smita? Vai Olivera Kauderija? Nē, tā bija Jēzus Kristus Baznīca, ko atjaunoja uz Zemes šajās pēdējās dienās.17

Ģimene

Vēl viena dižena un atšķirīga atklāsme, ko saņēma pravietis, attiecas uz ieceri ģimenei pastāvēt mūžīgi.

Ģimeni ir izveidojis Visuvarenais. Tā ietver vissvētākās attiecības. Tā ietver visnopietnākās saistības. Tā ir sabiedrības pamatorganizācija.

Caur atklāsmēm, ko Dievs sniedza Savam pravietim, nāca mācība un pilnvaras, ar kurām ģimenes tiek saistītas kopā ne tikai šajā dzīvē, bet visā mūžībā.18

Mazu bērnu nevainīgums

Tas, ka mazi bērni ir nevainīgi, ir vēl viena atklāsme, ko Dievs deva caur pravieti Džozefu. Zīdaiņu kristīšana ir vispārpieņemts paradums, ko īsteno, lai novērstu, tā saucamās, Ādama un Ievas grēka sekas. Saskaņā ar Atjaunošanas doktrīnu, kristības ir paredzētas, lai piedotu konkrēta cilvēka personīgos grēkus. Tās kļūst par derību starp Dievu un cilvēku. Tās tiek veiktas, kad cilvēks ir sasniedzis atbildības vecumu, spējot atšķirt labo no ļaunā. Tās tiek izpildītas ar iegremdēšanu ūdenī, simbolizējot Jēzus Kristus nāvi un apbedīšanu un Viņa Augšāmcelšanos.19

Mirušo glābšana

Es turpināšu, pieminot vēl vienu patieso mācību, kas tika atklāta. Mums ir teikts, ka Dievs nešķiro cilvēkus, bet tomēr neviena cita, man zināmā, baznīca nepiedāvā tiem, kas ir aiz nāves priekškara, saņemt visas dzīvajiem cilvēkiem pieejamās svētības. Diženā mācība par glābšanu mirušajiem ir unikāla tikai šajā Baznīcā. … Mirušajiem tiek dotas tādas pašas iespējas, kas dzīvajiem. Un atkal, kas par lielisku un brīnišķīgu iespēju, ko Visuvarenais nodrošināja caur Savu atklāsmi Savam pravietim!20

Dieva bērnu daba, nolūks un potenciāls

Cilvēka mūžīgā daba ir tikusi atklāta. Mēs esam Dieva dēli un meitas. Dievs ir mūsu garu Tēvs. Mēs dzīvojām, pirms ieradāmies šeit. Mēs bijām personības. Mēs piedzimām šajā dzīvē ar dievišķu ieceri. Mēs esam šeit, lai tiktu pārbaudīts mūsu cienīgums, rīkojoties saskaņā ar rīcības brīvību, ko Dievs mums ir devis. Pēc nāves mēs turpināsim dzīvot. Mūsu mūžīgā dzīve sastāv no trim fāzēm: pirmā — mūsu pirmslaicīgā esamība; otrā — mūsu laicīgā esamība un trešā — mūsu pēclaicīgā esamība. Līdz ar nāvi mēs nomirstam šajā pasaulē un caur priekškaru ienākam sfērā, kurā esam cienīgi ieiet. Šī atkal ir unikāla, atšķirīga un dārga šīs Baznīcas doktrīna, kura tika saņemta caur atklāsmi.21

Mūsdienu atklāsme

Es sniedzu šo īso kopsavilkumu par to, kā Dievs dāsni dāvāja Savam pravietim lieliskās zināšanas un pilnvaras. … Man ir jāpiemin vēl kas. Tas ir mūsdienu atklāsmes princips. Ticības apliecinājumā, ko uzrakstīja pravietis, ir teikts:

„Mēs ticam visam, ko Dievs ir atklājis, visam, ko Viņš tagad atklāj, un mēs ticam, ka Viņš vēl atklās daudz ko lielu un svarīgu attiecībā uz Dieva Valstību” (Ticības apliecinājumi 1:9).

Augošai baznīcai, baznīcai, kura šajos sarežģītajos apstākļos izplatās pa visu Zemes virsmu, ir nepieciešama pastāvīga atklāsme no debesu troņa, lai to vadītu un virzītu uz priekšu.

Mēs liecinām, ka, lūdzot un dedzīgi tiecoties uzzināt Tā Kunga gribu, mēs saņemam vadību, ka mēs saņemam atklāsmi un ka Dievs svēta Savu Baznīcu, tai virzoties pretī savam liktenim.

Uz šī stingrā pamata, kas ir pravieša Džozefa dievišķais aicinājums un Dieva atklāsme, kura nāca caur viņu, mēs virzāmies uz priekšu.22

Būdams 15. cilvēks aiz Džozefa Smita, kas valkā šo pravieša mantiju, kuru saņēma viņš, es svinīgi paziņoju savu liecību par to, ka pravieša Džozefa pieraksts par [Atjaunošanas notikumiem] ir patiess, ka Tēvs … liecināja par Sava dēla dievišķumu, ka Dievs sniedza zēnam, pravietim, norādījumus un ka pēc tam sekoja notikumu virkne, kas ļāva nodibināt „vienīgo patieso un dzīvo Baznīcu uz Zemes virsmas” [M&D 1:30].23

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

  • Kāpēc cilvēkiem pasaulē bija nepieciešams, lai tiktu atjaunota Jēzus Kristus Baznīca un Viņa evaņģēlijs? (Skat. 1. sadaļu.) Kā Tas Kungs sagatavoja ceļu evaņģēlija atjaunošanai? (Skat. 2. sadaļu.)

  • Apdomājiet prezidenta Hinklija mācības par Pirmo vīziju (skat. 3. sadaļu). Kā jūsu liecība par Pirmo vīziju ir jūs ietekmējusi?

  • Kādēļ bija nepieciešams, lai Debesu vēstneši atjaunotu priesterību? (Skat. 4. sadaļu.) Kādēļ ir svarīgi, ka Melhisedeka priesterības nesēji var izsekot savām priesterības pilnvarām līdz pat Jēzum Kristum?

  • Atkārtojiet 5. nodaļā uzskaitīto, patieso mācību kopsavilkumu, ko pravietis Džozefs Smits saņēma caur atklāsmi. Kā šīs patiesās mācības ir svētījušas jūsu dzīvi? Kā mēs varētu palīdzēt bērniem saprast un novērtēt šīs patiesās mācības?

Saistītās rakstvietas

Jesajas 2:1–3; Apustuļu darbi 3:19–21; Jāņa atkl. 14:6–7; 2. Nefija 25:17–18; M&D 128:19–21

Ieteikums studijām

„Visefektīvāk evaņģēlijs tiek apgūts tad, kad jūs tiekat mācīti ar Svēto Garu. Vienmēr sāciet savas evaņģēlija studijas ar lūgšanu, lai Svētais Gars palīdz jums mācīties” (Sludini Manu evaņģēliju (2005. g.), 18. lpp.).

Atsauces

  1. Skat. Šerija L. Djū, Go Forward with Faith: The Biography of Gordon B. Hinckley (1996. g.), 326. lpp.

  2. „My Redeemer Lives”, Ensign, 2001. g. febr., 72. lpp.

  3. „At the Summit of the Ages”, Ensign, 1999. g. nov., 73. lpp.

  4. „Akmens novēlās no kalna” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2007. g. nov., 84. lpp.

  5. „The Dawning of a Brighter Day”, Ensign vai Liahona, 2004. g. maijs, 82. lpp.

  6. „At the Summit of the Ages”, 73. lpp.

  7. „The Dawning of a Brighter Day”, 82.–83. lpp.

  8. „At the Summit of the Ages”, 73. lpp.

  9. „The Dawning of a Brighter Day”, 83. lpp.

  10. „Akmens novēlās no kalna”, 84. lpp.

  11. Teachings of Gordon B. Hinckley (1997. g.), 226. lpp.

  12. „Lietas, ko es zinu” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 84. lpp.

  13. „The Great Things Which God Has Revealed”, Ensign vai Liahona, 2005. g. maijs, 82. lpp.

  14. Discourses of President Gordon B. Hinckley, 2. sēj.: 2000–2004 (2005. g.), 411. lpp.

  15. „The Great Things Which God Has Revealed”, 80.–81. lpp.

  16. „The Great Things Which God Has Revealed”, 81.–82. lpp.

  17. „The Great Things Which God Has Revealed”, 82. lpp.

  18. „The Great Things Which God Has Revealed”, 82. lpp.

  19. „The Great Things Which God Has Revealed”, 82. lpp.

  20. „The Great Things Which God Has Revealed”, 82. lpp.

  21. „The Great Things Which God Has Revealed”, 83. lpp.

  22. „The Great Things Which God Has Revealed”, 83. lpp.

  23. „Special Witnesses of Christ”, Ensign, 2001. g. apr., 20.–21. lpp.