25. nodaļa

Virzieties uz priekšu ar ticību!

„Ja ir kas tāds, kas nepieciešams jums un man, … [tā ir ticība], kas liek mums nomesties ceļos un lūgt Tam Kungam vadību, un tad, iegūstot neizmērojamu dievišķo paļāvību, liek piecelties kājās un doties, un darboties, lai palīdzētu panākt vēlamo rezultātu.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

„Kad [būdams jauns vīrietis] es devos misijā,” atminas prezidents Gordons B. Hinklijs, „mans dārgais tēvs iedeva man kartīti, uz kuras bija uzrakstīti trīs vārdi. Šos vārdus Tas Kungs teica sinagogas priekšniekam, kurš bija saņēmis jaunumus par savas meitas nāvi: „Nebīsties, tici vien!” (Marka 5:36.)”¹ Kalpojot Anglijā, elders Hinklijs sastapās ar daudzām grūtībām, kad viņam bija nepieciešams atcerēties šos trīs vārdus. Vēlāk viņš raksturoja kādu no šīm pieredzēm:

„Kādu dienu trijos vai četros Londonas laikrakstos bija atrodama kādas vecas, atkārtoti izdotas grāmatas recenzija ar nepatiesu un negatīvu nokrāsu, norādot, ka grāmata saturēja mormoņu vēsturi. Prezidents Merils [mans misijas prezidents] man pateica: „Es vēlos, lai tu dotos pie izdevēja un celtu pret to iebildumus.” Es uz viņu paskatījos un grasījos teikt: „Ne jau, nu, es.” Bet es pazemībā atbildēju: „Jā, ser.”

Es nevilcinoties varu teikt, ka biju nobijies. Es devos uz savu istabu un jutos līdzīgi tam, kā, iespējams, jutās Mozus, kad Tas Kungs lūdza viņam doties apciemot faraonu. Es noskaitīju lūgšanu. Tuvojoties Gudži ielas stacijai, lai ar metro vilcienu dotos līdz Flīta ielai, man kņudēja vēders. Es atradu prezidenta biroju un pasniedzu sekretārei savu vizītkarti. Viņa to paņēma, tad iegāja birojā un drīz vien atgriezās, sakot, ka prezidents bija pārāk aizņemts, lai ar mani tiktos. Es atbildēju, ka biju mērojis piecus tūkstošus jūdžu [8000 kilometru] un ka es pagaidīšu. Nākamajā stundā viņa iegriezās viņa birojā divas vai trīs reizes, tad beidzot viņš mani uzaicināja. Es nekad neaizmirsīšu to skatu, ienākot iekšā. Viņš smēķēja garu cigāru ar skatienu uz sejas, kas šķietami pauda: „Netraucē man.”

Savā rokā es turēju recenzijas. Es nevaru atsaukt atmiņā, ko teicu pēc tam. Šķita, ka cits spēks runāja caur mani. No sākuma viņš bija ieņēmis aizsardzības pozīciju un pat bija kareivīgi noskaņots. Vēlāk viņš sāka atmaigt. Noslēgumā viņš apsolīja, ka kaut ko darīs lietas labā. Stundas laikā ikviens grāmatu izplatītājs Anglijā saņēma ziņu — atgriezt grāmatas izdevējam. Nosedzot izmaksas, viņš uzrakstīja un izdrukāja katras grāmatas ievadā apgalvojumu, ka šī grāmata nav vēsturisks apraksts, bet tikai izdomājums, un to, ka neviens nevēlējās aizvainot cienījamos mormoņu ļaudis. Pēc vairākiem gadiem viņš izdarīja vēl vienu būtisku pakalpojumu Baznīcai, un katru gadu, līdz viņa nāves stundai, es saņēmu no viņa Ziemassvētku apsveikuma kartīti.”²

Pieņemot uzdevumu — apmeklēt izdevēja biroju, elders Hinklijs sekoja paraugam, kas viņu vadīja visa mūža garumā: ar ticību pieņemt izaicinājumu; lūgt Tam Kungam pēc palīdzības; tad doties un strādāt.

„Kad viss ir pateikts un viss izdarīts, ticība ir mūsu vienīgā patiesā un nerimstošā cerība.”

Gordona B. Hinklija mācības

Ticība Debesu Tēvam un Jēzum Kristum var kļūt par avotu mērķtiecīgai dzīvei.

Ja ir kas tāds, kas nepieciešams jums un man, lai palīdzētu mums šajā pasaulē rast panākumus un piepildījuma sajūtu, tad tā ir ticība — šis dinamiskais, spēcīgais, brīnišķīgais elements, ar kuru, saskaņā ar Pāvila vārdiem, pat pasaule tika radīta (skat. Ebrejiem 11:3). Es nerunāju par kaut kādu gaistošu jēdzienu, bet gan par praktisku, pragmatisku ticību, kas darbojas, kas liek mums nomesties ceļos un lūgt Tam Kungam vadību, un tad, iegūstot neizmērojamu dievišķo paļāvību, liek piecelties kājās un doties, un darboties, lai palīdzētu panākt vēlamo rezultātu. Šādai ticībai ir nekam nepielīdzināma vērtība. Kad viss ir pateikts un viss izdarīts, šāda ticība ir mūsu vienīgā, patiesā un nerimstošā cerība.

… Ticība var kļūt par galveno avotu mērķtiecīgai dzīvei. Nav spēcīgākas motivācijas — pielikt jēgpilnus pūliņus — par zināšanām attiecībā uz to, ka mēs esam Dieva bērni, ka Dievs sagaida, lai mēs kaut ko darītu ar savu dzīvi, un to, ka Viņš mums palīdzēs, kad vien mēs to lūgsim. …

… Kad es runāju par ticību, es nedomāju par kaut ko abstraktu. Es domāju par dzīvu spēku, kas darbojas un parādās, tiklīdz mēs atzīstam Dievu kā mūsu Tēvu un Jēzu Kristu kā mūsu Glābēju. …

… Ticība Dievišķai Būtnei, Visuvarenajam, ir diženais spēks, kas liek virzīties uz priekšu un var izmainīt mūsu dzīvi.³

Pirms daudziem gadiem es strādāju kādā dzelzceļa uzņēmumā, kura sliedes vairākās vietās šķērsoja kalnus. Es bieži braucu ar vilcienu. Tolaik vēl braukāja tvaika lokomotīves. Šie lielie briesmoņi uz sliedēm bija milzīgi, ātri un bīstami. Bieži vien es prātoju, kā mašīnists uzdrīkstējās doties garajā ceļā pa nakti. Tad es sapratu, ka tas nebija viens garš ceļš, bet gan īsa ceļa pastāvīgs turpinājums. Lokomotīvei priekšā bija spilgts prožektors, kas izgaismoja ceļu 400 vai 500 jardu attālumā. Mašīnists redzēja tikai šo attālumu, un ar to bija pietiekami, jo tas nepārtraukti atradās viņa priekšā visas nakts garumā, līdz uzausa jauna diena. …

Līdzīgi ir ar mūsu mūžīgo ceļu. Mēs speram soli pa solim. Šādi darot, mēs pietuvojamies nezināmajam, bet ticība izgaismo ceļu. Ja mēs pieaugsim ticībā, mēs nekad nestaigāsim tumsībā. …

Izaicinājums, ar ko sastopas ikviens šīs Baznīcas loceklis, ir spert nākamo soli, pieņemt to pienākumu, kurā viņš ir aicināts pat tad, ja nejūtas tam piemērots, un darīt to ar ticību, ar pārliecību, gaidot, ka Tas Kungs izgaismos ceļu viņa priekšā.⁴

Ticība ir liecības pamats un spēks, ar kādu tiek īstenots Tā Kunga darbs uz šīs Zemes.

Vienīgā, īstā Baznīcas bagātība ir tās cilvēku ticībā.⁵

Tas ir brīnišķīgi un apbrīnojami, ka Svētā Gara brīnums aizskar cilvēku tūkstošus, ka viņi notic, pieņem un kļūst [par šīs Baznīcas] locekļiem. Viņi tiek kristīti. Viņu dzīve uz mūžu izmainās uz labo pusi. Notiek brīnumi. Viņu sirdī iesējas ticības sēkla. Tā aug, viņiem mācoties. Un viņi pieņem principu pēc principa, līdz viņi iegūst ikvienu no brīnišķīgajām svētībām, kas nāk pie tiem, kuri staigā ar ticību šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.

… Šī dārgā un apbrīnojamā ticības dāvana, šī dāvana no Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, joprojām ir šī darba spēks un šī vēstījuma klusā izpausme. Tam visam par pamatu ir ticība. Tas viss ir rodams ticībā. Doties misijā, dzīvot saskaņā ar Gudrības vārdu, maksāt desmito tiesu — tam visam par pamatu ir ticība. Mūsu ticība atspoguļojas visā, ko mēs darām.

… Šī darba un valstības spēks nav rodams laicīgajos līdzekļos, lai arī cik iespaidīgi tie būtu. Tas ir atrodams mūsu cilvēku sirdīs. Tāpēc tas gūst panākumus. Tāpēc tas ir varens un pieaugošs. Tāpēc ar to ir iespējams paveikt brīnišķīgas lietas, kā tas arī tiek darīts. Tas viss notiek — pateicoties ticības dāvanai, ko Saviem bērniem, kas nešaubās un nebaidās, bet virzās uz priekšu, ir dāvājis Visuvarenais. …

Ticība ir liecības pamats. Ticība ir pamats uzticībai Baznīcā. Ticība atspoguļo ziedošanos, ko labprāt sniedzam, virzot Tā Kunga darbu uz priekšu.⁶

Evaņģēlijs ir labā vēsts. Tas ir vēstījums par uzvaru. Tas ir jāuzņem ar entuziasmu. …

Nebaidīsimies. Jēzus ir mūsu vadonis, mūsu spēks un mūsu ķēniņš.

Šis ir pesimisma laikmets. Mums ir ticības misija. Mani brāļi un māsas visur pasaulē, es aicinu jūs no jauna nostiprināt savu ticību, lai virzītu šo darbu uz priekšu visā pasaulē. …

„Brāļi, vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu, un nevis atpakaļ. Drosmi, brāļi; un uz priekšu, uz uzvaru!” (M&D 128:22.) Šos vārdus uzrakstīja pravietis Džozefs psalmā par ticību.

Cik gan brīnišķīga ir šī diženā darba pagātne! Tā ir pilna ar varonību, drosmi, drošsirdību un ticību. Cik brīnišķīgas ir mūsdienas, kad mēs virzāmies uz priekšu, lai svētītu cilvēku dzīves visur tur, kur viņi ieklausīsies Tā Kunga kalpu vēstījumā. Cik lieliska būs nākotne, kad Visuvarenais turpinās veikt Savu brīnišķīgo darbu, ietekmējot uz labo katru, kurš pieņems evaņģēliju un dzīvos pēc tā, un pat tieksies pēc mūžīgajām svētībām, ko Viņš dāvā Saviem dēliem un meitām visās paaudzēs caur to cilvēku pašaizliedzīgo kalpošanu, kuru sirdis ir piepildītas ar mīlestību pret pasaules Pestītāju! …

Es aicinu katru no jums, lai arī kur jūs atrastos, kā šīs Baznīcas locekļus — stāvēsim stingri un virzīsimies uz priekšu ar dziesmu sirdī, dzīvojot pēc evaņģēlija, mīlot To Kungu un ceļot Viņa valstību. Kopā mēs ieturēsim šo virzienu un saglabāsim ticību, un Visuvarenais būs mūsu spēks.⁷

Ar ticību mēs varam pārvarēt bailes un visus mūsu dzīves šķēršļus vai izaicinājumus.

Kurš no mums var teikt, ka nav izjutis bailes? Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš būtu pilnībā pasargāts no šīm sajūtām. Daži, protams, ir pieredzējuši bailes daudz lielākā apmērā, salīdzinot ar citiem. Daži var tās pārvarēt ātri, bet citus bailes pārņem un nospiež, līdz beidzot pieveic. Mēs ciešam no bailēm — būt par izsmieklu, bailēm — no neizdošanās, bailēm — no vientulības, bailēm — no neziņas. Daži baidās no tagadnes, citi — no nākotnes. Daži nēsā grēka nastu un būtu gatavi atdot gandrīz jebko, lai atbrīvotos no šīs nastas, taču baidās izmainīt savu dzīvi. Atzīsim, ka bailes nenāk no Dieva, drīzāk tās ir tirdošas, postošas sajūtas, kas nāk no patiesības un taisnīguma pretinieka. Bailes ir pretstats ticībai. Tās rada postošu, pat nāvējošu ietekmi.⁸

Pāvils rakstīja Timotejam: „Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.

Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu” (2. Tim. 1:7–8).

Kaut ikviens šīs baznīcas loceklis noliktu šos vārdus tādā vietā, kur katru rītu, uzsākot dienu, tos varētu redzēt. Tie sniegtu mums drosmi runāt, tie sniegtu mums ticību mēģināt, tie stiprinātu mūsu pārliecību par To Kungu, Jēzu Kristu. Es ticu, ka vairāk brīnumu notiktu uz Zemes.⁹

„Nekaunies liecināt par mūsu Kungu” (2. Timotejam 1:8).

Kādu dienu es runāju ar draugu, kurš bija aizbēdzis no savas dzimtenes. Kad viņa tautas valdība krita, viņš tika apcietināts un ieslodzīts. Viņa sievai un bērniem izdevās aizbēgt, bet viņš vairāk kā trīs gadus pavadīja ieslodzījumā bez iespējas sazināties ar tiem, kurus mīlēja. Ēdiens bija briesmīgs, dzīves apstākļi — nomācoši, bez cerības, ka kaut kas varētu uzlaboties.

„Kas palīdzēja tev izturēt visu šo tumsības laiku?” es jautāju.

Viņš atbildēja: „Mana ticība, mana ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum. Es atdevu viņam savu nastu, un tad tā šķita daudz vieglāka.”¹⁰

Gan viss būs labi. Nesatraucies. Es saku to sev katru rītu. Viss nokārtosies. Ja jūs darāt to labāko, viss būs labi. Paļaujieties uz Dievu un virzieties uz priekšu ar ticību un pārliecību nākotnē. Tas Kungs mūs nepametīs. Viņš mūs neatstās.¹¹

Kurš no mums noliegtu: ja mums būtu lielāka ticība Dievam, mēs varētu rīkoties labāk, nekā rīkojamies tagad? Neviens šķērslis nav par lielu, neviens izaicinājums — par grūtu, ja mums ir ticība. Ar ticību mēs varam pārvarēt dzīves negācijas, kas nemitīgi mūs nomāc. Ar piepūli mēs varam attīstīt spējas, vājinot pamudinājumus, kas noved līdz pazemojošai vai ļaunai rīcībai. Ar ticību mēs varam kontrolēt savas tieksmes. Mēs varam sniegties pretī tiem, kuri ir zaudējuši drosmi un jūtas sakauti, un mēs varam sasildīt viņus ar savas ticības spēku.¹²

Ja jūs pielietosiet savu ticību, Tas Kungs palīdzēs tai pieaugt.

Ja jūs veltīsiet savu laiku un talantus kalpošanai, jūsu ticība augs un jūsu šaubas mazināsies.¹³

Baznīcā jums tiks lūgts daudz ko darīt. Jums lūgs kalpot dažādās jomās. Mums nav algotas garīdzniecības. Jūs kļūstat par šīs Baznīcas garīdzniecību, un ikreiz, kad jūs aicina kalpot, es vēlos jūs mudināt pieņemt šo aicinājumu, un, tā darot, jūsu ticība pieaugs un kļūs stiprāka. Ticība līdzinās rokas muskulim. Ja es to pielietoju, ja to attīstu, tas kļūs stiprāks; tas paveiks daudz ko. Bet, ja es roku nēsāšu pārsējā un neko ar to nedarīšu, muskulis kļūs vājš un nederīgs, un gluži tāpat būs ar jums. Ja jūs izmantosiet ikvienu iespēju, ja jūs pieņemsiet ikvienu aicinājumu, Tas Kungs pavērs ceļu, lai to paveiktu. Baznīca nelūgs jums darīt neko tādu, ko jūs nevarētu paveikt ar Tā Kunga spēku.¹⁴

Tā ir mana lūgšana par visiem mums — „[Kungs], vairo mums ticību” [skat. Lūkas 17:5]. Vairo mūsu ticību, lai tā būtu kā tilts pāri neziņas un šaubu aizai. …

… Kungs, vairo mūsu ticību, lai mūs neietekmētu tie, kas bezspēcīgi noniecina Tavu diženo un svēto darbu. Stiprini mūsu gribu. Palīdzi mums celt un paplašināt Tavu valstību saskaņā ar Tavu diženo norādījumu, lai šis evaņģēlijs tiktu sludināts visā pasaulē kā liecība visām tautām. …

Dāvā mums ticību, lai mēs varētu redzēt pāri mirkļa problēmām un tiekties pēc nākotnes brīnumiem. Sniedz mums ticību, lai mēs varētu maksāt desmito tiesu un citus ziedojumus un paļauties uz Tevi, Visuvarenais, lai Tu atvērtu debesu logus, kā esi solījis. Sniedz mums ticību, lai mēs varētu darīt to, kas ir pareizs, un nebaidīties no sekām.

Dāvā mums ticību, kad pretinieka vētras mūs skar un liek mums pieplakt pie zemes. Lai slimību brīžos mūsu paļāvība kļūst stipra priesterības spēkā. Lai mēs varētu sekot Jēkaba padomam:

„Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā.

Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels.” (Jēkaba 5:14–15; slīpraksts pievienots.) …

Kungs, kad mēs staigājam tumšajā ielejā, dod mums ticību, lai mēs varētu smaidīt par spīti asarām, zinot, ka tā ir daļa no mūsu mīlošā Tēva mūžīgās ieceres, ka, tiklīdz mēs pārkāpsim nāves slieksni, mūsu priekšā būs cits, daudz brīnišķīgāks, un to, ka, pateicoties Dieva Dēla īstenotajai Izpirkšanai, mēs visi uzcelsimies no kapa, un taisnīgie saņems paaugstināšanu.

Sniedz mums ticību, lai veiktu mirušo pestīšanas darbu, lai Tavs mūžīgais nolūks tiktu piepildīts Tavu dēlu un meitu labā visās paaudzēs.

Tēvs, dāvā mums ticību, lai sekotu padomam mazās lietās, kam ir ļoti liela nozīme. …

Kungs, vairo mūsu ticību vienam pret otru un sev pašiem, kā arī mūsu spējām darīt labu un paveikt diženas lietas. …

Tēvs, vairo mūsu ticību. No visām mūsu vajadzībām, es domāju, ka lielākā ir ticības vairošana. Un tā, dārgais Tēvs, vairo mūsu ticību Tev un Tavam Mīļotajam Dēlam, Tavam diženajam, mūžīgajam darbam un pašiem sev kā Taviem bērniem, un mūsu spējām iet un darīt saskaņā ar Tavu gribu un Taviem norādījumiem, es pazemībā lūdzu Jēzus Kristus vārdā, āmen.¹⁵

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Prezidents Hinklijs mācīja, ka ticība Dievam ir „diženais spēks, kas liek virzīties uz priekšu un var izmainīt mūsu dzīvi” (1. sadaļa). Kas jums ir palīdzējis uzzināt par ticības spēku? Kad jūs esat novērojuši, ka, pietuvojoties „nezināmajam, … ticība izgaismo ceļu”?
Ko mēs varam uzzināt par Baznīcas spēka avotu 2. sadaļā? Kā ticība un ziedošanās ir savstarpēji saistītas? Apdomājiet, kā jūs varat ņemt vērā prezidenta Hinklija aicinājumu — „virzīt šo darbu uz priekšu visā pasaulē”.
Kāpēc, jūsuprāt, ticībai ir spēks palīdzēt mums pārbaudījumu brīžos? (Skat. 3. sadaļu.) Kad ticība ir palīdzējusi jums pārvarēt bailes? Kad ticība ir palīdzējusi jums pārvarēt citus šķēršļus?
Pārskatiet prezidenta Hinklija lūgšanu 4. sadaļā. Kuri vārdi šajā lūgšanā jums ir īpaši nozīmīgi? Kā ticība var mums palīdzēt pārvarēt neziņu un šaubas? Kā ticība var mums palīdzēt saskatīt brīnumus aiz problēmām?

Saistītās rakstvietas

Jāņa 14:12–14; Romiešiem 5:1–5; 2. Nefija 26:12–13; Moronija 7:33–38; M&D 27:16–18

Ieteikums skolotājam

„Kad mēs regulāri un uzcītīgi studējam Svētos Rakstus, patiesi meklējot Gara vadību, mēs tiksim apgaismoti, kā sagatavot stundas. Mēs arī būsim gatavi saņemt un sekot Gara pamudinājumiem tad, kad mācām” (Teaching, No Greater Call (1999. g.), 14. lpp.).