2. nodaļa

Karogs — tautām, gaisma — pasaulei

„Šis ir laiks, kad mums jābūt stipriem. Laiks, kurā doties uz priekšu bez vilcināšanās, labi apzinoties mūsu misijas jēgu, vērienu un nozīmīgumu.

No Gordona B. Hinklija dzīves

Drīz vien pēc tam, kad Gordons B. Hinklijs bija atgriezies mājās no misijas Anglijā, viņš izpildīja sava misijas prezidenta, Džozefa F. Merila, pēdējo aicinājumu. Prezidents Merils bija arī Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis un aicināja Gordonu sniegt ziņojumu Augstākajam prezidijam: prezidentam Hiberam Dž. Grantam, Dž. Rūbenam Klārkam, jaunākajam, un Deividam O. Makeijam. Gordons sazinājās ar Augstākā prezidija sekretariātu un norunāja tikšanos.

Kad Gordons ienāca Augstākā prezidija padomes telpā, prezidents Grants ar saviem padomniekiem viņu laipni uzņēma. Prezidents Grants teica: „Brāli Hinklij, mēs tev dosim piecpadsmit minūtes laika, lai tu mums pastāstītu to, ko elders Merils vēlas, lai mēs dzirdētu.” Gordons devās projām pēc vienas stundas un piecpadsmit minūtēm. Atvēlētajās piecpadsmit minūtēs viņš pastāstīja par sava misijas prezidenta bažām, proti, ka misionāriem evaņģēlija sludināšanas darbā ir nepieciešami drukāti materiāli. Viņa neilgā prezentācija lika Augstākajam prezidijam uzdot papildjautājumus, līdz tā izvērsās stundu ilgā sarunā.

Izpildot savu uzdevumu, Gordons juta, ka „viņa misija tagad patiešām ir beigusies un ir laiks doties uz priekšu un plānot nākotni”. Viņš jau bija absolvējis Jūtas universitāti un ieguvis bakalaura grādu angļu valodā, un viņš vēlējās turpināt maģistra studijas žurnālistikā Kolumbijas universitātē, Ņujorkā. Taču zvans, ko viņš pēc divām dienām saņēma no Augstākā prezidija, mainīja viņa plānus. Prezidents Makeijs zvanīja un teica: „Brāli Hinklij, mēs ar Augstāko prezidiju un Divpadsmit apustuļu kvorumu vakar pārrunājām to, par ko mēs runājām mūsu sarunas laikā. Mēs esam noorganizējuši komiteju, kurā būs seši Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi un ko vadīs elders Stīvens L. Ričards, lai risinātu tevis uzsvērtās vajadzības. Mēs vēlamies, lai tu pievienotos un strādātu šajā komitejā.”¹

Gordons pieņēma aicinājumu un tika pieņemts darbā par izpildsekretāru nesen nodibinātajai Baznīcas radio, sabiedrisko attiecību un misijas literatūras komitejai. Viņš tā arī nekad nedevās uz Kolumbijas universitāti un nekad nestrādāja par žurnālistu, lai publicētu ziņas pasaulei. Tā vietā viņš uzsāka sava mūža darbu, publicējot labās evaņģēlija vēstis. Šie pienākumi vēlāk izvērsās plašumā, kad viņš kalpoja par Augstāko pilnvaroto.

Tā kā Gordons B. Hinklijs bija attīstījis prasmi — skaidri paust savu viedokli pat sarežģītās situācijās, ziņu reportieri viņu bieži aicināja uz intervijām. Kā Baznīcas prezidents, viņš turpināja izmantot šīs iespējas, dodot savu ieguldījumu, lai palīdzētu Jēzus Kristus Baznīcu „izvest laukā no krēslas” (M&D 1:30). Viņš paziņoja:

„Es ticu un liecinu, ka šīs Baznīcas misija ir būt par karogu tautām un gaismu pasaulei. Mēs esam uzņēmušies lielu, visaptverošu pienākumu, no kā mēs nevaram ne izvairīties, ne novērsties. Mēs pieņemam šo pienākumu un esam apņēmušies to izpildīt, un ar Dieva palīdzību mēs to izdarīsim.”²

Gordona B. Hinklija mācības

Tāpat kā akmens Daniēla vīzijā, Baznīca turpina velties uz priekšu, lai piepildītu pasauli.

Šī Baznīca aizsākās ar zēna, Džozefa Smita, pazemīgu lūgšanu birzī, kas atradās viņa tēva saimniecībā. Šis darbs ir aizsācies no apbrīnojamas pieredzes, ko mēs saucam par Pirmo vīziju. … Tā ir Daniēla vīzijas iemiesojums, vīzijas, kurā akmens bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna, lai piepildītu visu Zemi (skat. Daniēla 2:44–45).³

Kad 1830. gadā tika nodibināta Baznīca, tajā bija tikai seši locekļi un daži ticīgie, kuri pārsvarā dzīvoja mazpazīstamā ciematā. … Tagad Ciānas stabi plaukst katrā Savienoto Valstu štatā, katrā Kanādas apgabalā, katrā Meksikas štatā, ikvienā Centrālamerikas tautā un visā Dienvidamerikā.

Baznīcas draudzes atrodas gan Britu salās, gan Eiropā, kur, gadiem ejot, tūkstošiem cilvēku ir pievienojušies Baznīcai. Šis darbs ir aizsniedzis arī Baltijas tautas, kā arī Bulgāriju, Albāniju un citas šīs pasaules daļas apgabalus. Tas sniedzas pāri milzīgajai Krievijas teritorijai. Tas ir sasniedzis arī Mongoliju un visas Āzijas tautas, sākot no Klusā okeāna salām, Austrāliju un Jaunzēlandi, līdz pat Indijai un Indonēzijai. Tas zeļ daudzās Āfrikas tautās. …

Un tas ir tikai sākums. Šis darbs turpinās plaukt un zelt un pārklās visu Zemi.⁴

Agrīnajiem Baznīcas vadītājiem bija pravietisks redzējums par Tā Kunga darba piepildīšanos.

1847. gada 24. jūlijā Soltleikas ielejā ieradās mūsu ļaužu pirmā grupa. Iepriekšējā grupa ieradās dienu vai divas agrāk. Brigams Jangs ieradās sestdienā. Nākamajā dienā sabata dienas dievkalpojums tika novadīts gan no rīta, gan pēcpusdienā. Nebija nevienas ēkas, kurā sapulcēties. Es pieņemu, ka jūlija saules karstajā svēlmē viņi sēdēja uz savu ratu iejūga un atbalstījās pret ratu riteņiem, kamēr brāļi runāja. Vasara jau bija vidū un viņiem bija jātiek galā ar ārkārtīgi lielu un neatliekamu uzdevumu, jo viņiem bija jāizaudzē sēklas nākamajai sezonai. Taču prezidents Jangs viņiem lūdza nepārkāpt sabata dienu ne tobrīd, ne nākotnē.

Nākamajā rītā viņi sadalījās grupās, lai izpētītu apkārtni. Brigams Jangs, Vilfords Vudrafs un vairāki viņu līdzgaitnieki devās ceļā no savas apmešanās vietas. … Viņi uzkāpa kupolam līdzīgā kalna virsotnē. Prezidentam Jangam to bija grūti izdarīt viņa nesenās slimības dēļ.

Kad brāļi stāvēja kalna virsotnē, viņi noraudzījās uz ieleju, kas atradās dienvidu pusē no vietas, kur viņi atradās. Tā pamatā bija neauglīga, izņemot vītolus un meldrus, kas auga pie strautiem, kas no kalniem ietecēja ezerā. Ielejā nebija nevienas ēkas, taču Brigams Jangs iepriekšējā sestdienā bija teicis, ka „šī ir īstā vieta”.

Virsotne, uz kuras viņi stāvēja, tika nosaukta par Karoga Smaili, atsaucoties uz Jesajas diženajiem un pravietiskajiem vārdiem: „Un Viņš [Dievs] pacels par zīmi karogu tālajām tautām un aicinās kādu no zemes gala, un redzi, tā steigšus jau tuvojas.” (Jesajas 5:26.)

„Un Viņš pacels karogu tautām un savāks izklīdinātos no Israēla, un sapulcinās kopā izkaisītos jūdus no četriem zemes stūriem.” (Jesajas 11:12.) …

Es domāju, ka brāļi šajā brīdī varēja runāt arī par tempļa celšanu …, lai piepildītos Jesajas vārdi:

„Un notiks pēdējās dienās, ka Tā Kunga nama kalns tiks nostiprināts kalnu virsotnē un pacelsies pāri pakalniem, un visas tautas saplūdīs pie tā.

Un daudzas tautas nāks un sacīs: Iesim un kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā; un Viņš mācīs mums Savus ceļus un mēs staigāsim Viņa takas! Jo no Ciānas izies likums un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes.” (Jesajas 2:2–3.)

Kāds būtu teicis: „Cik muļķīgi,” ja būtu dzirdējis šos vīrus runājam tajā 1847. gada jūlija rītā. Viņi neizskatījās pēc valstsvīriem ar diženiem sapņiem. Viņi neizskatījās pēc valdniekiem, kuri pēta kartes, plānojot paplašināt impēriju. Viņi bija trimdinieki, kuri no jaukās Misisipi upes piepilsētas bija iebraukuši Savienoto Valstu rietumu tuksnešainajā apgabalā. Taču viņiem bija vīzija, kas bija saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un atklāsmes vārdiem.

Es apbrīnoju šīs mazās grupas tālredzību. Tā bija bezbailīga un drosmīga, un gandrīz neticama. Tur nu viņi bija — gandrīz tūkstoš jūdzes [1600 km] no tuvākās apdzīvotās vietas uz rietumiem un gandrīz astoņsimt jūdzes [1300 km] no Klusā okeāna. Viņiem bija jāiepazīst jaunais klimats. Augsne šeit atšķīrās no melnā, auglīgā smilšmāla Ilinoisā un Aiovā, kur viņi vēl nesen bija dzīvojuši. Viņi vēl nekad šeit nebija audzējuši labību. Viņi nekad nebija pieredzējuši ziemu. Viņi vēl nebija uzcēluši nevienu ēku. Šie pravieši, ģērbušies vecās, ceļojumā novalkātās drēbēs un apāvuši zābakus, ar kuriem bija nostaigājuši vairāk nekā tūkstoš jūdzes (600 km) no Navū līdz šai ielejai, runāja par Tūkstošgades vīziju. Viņi runāja, pamatojoties uz pravietisku redzējumu par šī mērķa brīnišķīgo piepildīšanos. Todien viņi nokāpa no smailes un sāka strādāt, lai sapni pārvērstu īstenībā.⁵

Divas dienas pēc ierašanās Soltleikas ielejā, Brigams Jangs ar vairākiem citiem brāļiem uzkāpa kupolam līdzīgā kalnā, ko nosauca par Karoga Smaili, un pārlūkoja apkārtni.

Mums vienmēr vajadzētu atcerēties vīziju par Dieva dievišķā darba likteni un mūsu lomu tajā.

Dažkārt, staigājot pa šauro taku un darot savus ikdienas pienākumus, mēs vairs neredzam diženo kopainu. Kad es vēl biju mazs zēns, darba zirgi bija ļoti izplatīti. Iemaukti bija svarīga seglu daļa. Iemauktu abās pusēs atradās klapes. Tās bija novietotas tā, lai zirgs varētu redzēt vienīgi to, kas atrodas viņa priekšā, nevis sānos. Tās tika izveidotas, lai neļautu zirgam izbīties vai apjukt un vērstu viņa uzmanību tikai uz ceļu, pa kuru viņam bija jāiet.

Daži no mums savu darbu dara tā, it kā uz viņu acīm būtu uzliktas klapes. Mēs redzam vien savu nelielo, šauro taku. Mēs nespējam saskatīt plašāku ainu. Iespējams, ka jums Baznīcā ir dots kāds neliels pienākums. Taču būtu labi šo pienākumu pildīt ar uzcītību. Un būtu labi arī saprast, kā šis pienākums sniedz ieguldījumu lielajā un visaptverošajā darbā, kas veicina Dieva valstības celšanu.

Prezidents Harolds B. Lī, citējot nezināmu rakstnieku, reiz teica: „Aplūko lielus laukus, taču rūpējies par mazajiem.”

Es šo citātu skaidrotu tā, ka mums būtu jāapzinās Tā Kunga darba plašums, dziļums un augstums — diženums, vēriens un visaptverošā būtība — un tad jāstrādā ar uzcītību, veicot mums piešķirto pienākumu.

Katram no mums ir mazs lauks, par kuru mums ir jārūpējas. To darot, mums vajadzētu atcerēties šī darba diženo kopainu un to, kā dievišķā darba liktenī savienojas daudz mazu darbiņu. Tos mums piešķīra Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, un katram no mums ir sava loma šī krāšņā gobelēna aušanā. Mūsu individuālais ieguldījums varbūt nav liels, bet tas nav mazsvarīgs. …

… Pildot to darba daļu, ko esat aicināti darīt, nekad nepazaudējiet vareno un brīnišķīgo mērķa kopainu — evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmeta kopainu. Skaisti ieaudiet savu mazo pavedienu lielajā gobelēnā — gobelēnā, ko mums debesīs sagatavoja Dievs. Turiet augstu standartus, pēc kuriem dzīvojat. Esiet uzcītīgi, patiesi, tikumīgi un uzticīgi, lai šie standarti nezaudētu vērtību.

Vīzija par šo valstību nav virspusējs, naktī redzēts sapnis, kas izgaist līdz ar saullēktu. Tā patiešām ir Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, iecere un darbs. Tā attiecas uz visiem Viņa bērniem.

Kaplējot rietumu ielejas [Jūtas] krūmājus, lai liktu pamatus draudzes labklājībai, darot daudzas ikdienišķas lietas, ko mūsu senčiem [pionieriem] vajadzēja darīt, lai viņi varētu palikt dzīvi un turpināt attīstīties, viņi vienmēr atcerējās dižā mērķa cēlumu, kā dēļ viņi tika aicināti. Tas ir darbs, kas mums ir jāveic, paturot prātā to pašu vīziju, kas bija viņiem. Tas ir darbs, kas turpināsies arī pēc tam, kad mēs būsim atstājuši šo pasauli. Dievs mums, Viņa kalpiem, kuri aicināti ar Viņa dievišķo gribu, palīdz izdarīt labāko, ko varam, lai mēs varētu turpināt strādāt un celt valstību ar nepilnīgām rokām, un būt vienoti, lai paveiktu perfektu darbu.⁶

Mēs varam kļūt par karogu tautām, no kura pasaules ļaudis var gūt spēku.

Brāļi un māsas, ir pienācis laiks, lai mēs izslietos nedaudz staltāk, lai mēs paceltu savas acis un padziļinātu savu izpratni, un vairāk aptvertu, un apjēgtu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas dižo Tūkstošgades misiju. Šis ir laiks, kad mums ir jābūt stipriem. Laiks, kurā doties uz priekšu bez vilcināšanās, labi apzinoties mūsu misijas jēgu, vērienu un nozīmīgumu. Ir laiks darīt to, kas ir pareizi, neatkarīgi no iespējamām sekām. Ir laiks turēt baušļus. Ir laiks būt laipniem un mīlēt tos, kuri cieš, un tos, kuri klejo tumsībā un sāpēs. Ir laiks būt apdomīgiem un labiem, krietniem un laipniem citam pret citu jebkurās attiecībās. Citiem vārdiem, ir laiks, lai mēs kļūtu līdzīgāki Kristum.⁷

Ja vien pasaule nemainīs pašreizējo tendenču kursu (un tas, visticamāk, nenotiks); un, ja mēs, no otras puses, turpināsim sekot praviešu mācībām, mēs kļūsim par īpašākiem un atšķirīgākiem cilvēkiem, kurus pasaule pamanīs. Piemēram, pasaules spiediena rezultātā, sabrūkot ģimenes viengabalainībai, mūsu nostāja, ka ģimene ir svēta, kas atšķirsies no vispārpieņemtā, kļūs arvien acīmredzamāka un īpašāka, ja vien mums būs ticība šo nostāju saglabāt.

Tā kā pieaugošā liberālā attieksme pret dzimumattiecībām turpina izplatīties, Baznīcas doktrīna, kas neatlaidīgi mācīta vairāk nekā pusotru gadsimtu, daudziem kļūs arvien nepazīstamāka un pat sveša.

Tā kā alkohola un narkotiku lietošana mūsu sabiedrības vērtību ietvaros pieaug ar katru gadu, mūsu nostāja, ko noteicis Tas Kungs, vairāk nekā pirms pusotra gadsimta, pasaulei kļūs arvien neparastāka. …

Un, tā kā sabats arvien vairāk kļūst par dienu, kad iepirkties un izklaidēties, tie, kuri pakļaujas šim likuma priekšrakstam, ko ar savu pirkstu Sinaja kalnā uzrakstīja Tas Kungs un ko nostiprināja caur mūsdienās saņemtu atklāsmi, šķitīs ļoti dīvaini.

Ne vienmēr ir viegli dzīvot pasaulē, bet nebūt no pasaules. Mēs nevaram pilnībā dzīvot tikai sev, un mums to arī nevajadzētu darīt. Mums ir jāsaskaras ar citiem. To darot, mēs varam būt laipni. Mēs varam neaizskart citus. Mēs varam izvairīties no paštaisnas attieksmes. Taču mēs varam saglabāt mūsu standartus. …

Ievērojot šos un citus standartus, kas tiek mācīti Baznīcā, daudzi pasaulē mūs cienīs un atradīs sevī spēku, lai sekotu tam, kas, saskaņā arī ar viņu zināšanām, ir pareizs.

Jesajas vārdiem sakot: „Un daudzas tautas nāks un sacīs: Iesim un kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā; un Viņš mācīs mums Savus ceļus un mēs staigāsim Viņa takas!” (Jesajas 2:3.)

Mums nevajag atmest savus standartus. Mēs to nedrīkstam darīt. Svece, ko šajā atklāšanā ir aizdedzis Tas Kungs, var kļūt par gaismu visai pasaulei, un citi, redzot mūsu labos darbus, sāks godāt mūsu Tēvu Debesīs un paši centīsies līdzināties mūsu piemēram.

Sākot ar mani un jums, ir daudzi cilvēki, kuri, redzot vērtības, saskaņā ar kurām mēs dzīvojam kā mājās, tā darbā vai izklaidējoties, var kļūt par pilsētu kalnā, uz ko citi skatīsies un mācīsies, par karogu tautām, no kā cilvēki pasaulē varēs gūt spēku.⁸

Ja mēs vēlamies, lai šī Baznīca būtu karogs tautām un gaisma pasaulei, tad katram no mums sevī ir jāattīsta vēl vairāk Kristus īpašību. Aizstāvot patiesību, mēs nedrīkstam baidīties no sekām. Mums nekad nevajadzētu baidīties. Pāvils teica Timotejam:

„Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.

Nekaunies liecināt par mūsu Kungu” (2. Timotejam 1:7–8).⁹

Jūs nevaram pieņemt par pašsaprotamu šo mērķi, kas ir Kristus mērķis. Jūs nevarat stāvēt malā un noskatīties cīņā starp labo un ļauno. …

… No visa sava spēka es jūs mudinu paveikt vairāk, nekā prasa ikdienas rūpes; tas ir, būt stipriem, pat kļūstot par vadoņiem, runājot to mērķu vārdā, kas mūsu civilizācijai liek plaukt un kas mūsu dzīvēs nes mierinājumu un mieru. Jūs varat būt līderi. Jums, šīs Baznīcas locekļiem, ir jābūt par piemēriem Baznīcas izvirzīto mērķu vārdā. Neļaujiet bailēm pārņemt jūsu centienus.¹⁰

Mums ne no kā nav jābaidās. Stūre ir Dieva rokās. Viņš aizdzīs bailes šī darba labā. Viņš izlies savas svētības pār tiem, kuri uzticīgi pildīs Viņa baušļus. Tāds ir Viņa apsolījums. Nevienam no mums nevajadzētu šaubīties par Viņa spēju piepildīt šo apsolījumu.

… Mūsu Glābējs, kurš ir mūsu Pestītājs, Dižais Jehova, Varenais Mesija, ir apsolījis: „Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu” (M&D 84:88).

„Tādēļ,” Viņš teica, „nebīsties, mazais ganāmpulciņ; dari labu; lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt. …

Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.

Lūk, brūces, kas caurdurtas Manos sānos, un arī naglu rētas Manās rokās un kājās; esiet uzticīgi, turiet Manas pavēles, un jūs iemantosit Debesu valstību” (M&D 6:34, 36–37).

Vienotībā, strādājot plecu pie pleca, mums, Dzīvā Dieva kalpiem, ir jādodas uz priekšu, darot Viņa Mīļotā Dēla, mūsu Skolotāja, kuram mēs kalpojam un kura vārdu mēs godinām, darbu.¹¹

Mums ir jābūt nelokāmiem. Mums ir jāstāv pretī pasaules ļaunumam. Ja mēs to darīsim, Visuvarenais būs mūsu Spēks un Aizstāvis, Pavadonis un Atklājējs. Mums ir jāgūst mierinājums, zinot, ka mēs darām to, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu. Citi mums var nepiekrist, bet es esmu drošs, ka viņi mūs cienīs. Mēs netiksim atstāti vienatnē. Ir daudzi, kuri nav no mūsu Baznīcas, bet jūtas tāpat kā mēs. Viņi mūs atbalstīs. Viņi palīdzēs mūsu pūliņos.¹²

Gavilēsim šajā brīnišķīgajā — Tā Kunga — darba laikā! Nebūsim lepni vai iedomīgi. Būsim pazemīgi un pateicīgi. Apņemsimies šim brīnišķīgajam Visuvarenā darbam piešķilt klāt savu gaismu, lai tā atmirdzētu pār visu Zemi kā spēka un labsirdības bāka, ko uzlūkot visai pasaulei.¹³

„Ja mēs vēlamies, lai šī Baznīca ir karogs tautām un gaisma pasaulei, tad katram no mums sevī ir jāattīsta vēl vairāk Kristus gaismas.”

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kādas bija jūsu izjūtas, lasot pirmo sadaļu un apdomājot Baznīcas izaugsmi no 1830. gada līdz mūsdienām?
Pārlasiet prezidenta Hinklija stāstu par pirmajiem pionieriem, kuri ieradās Soltleikas ielejā (skat. 2. sadaļu). Ko mēs varam mācīties no šī stāsta? Kādu labumu mēs esam guvuši no sākotnējo Baznīcas vadītāju pravietiskā redzējuma? Ko, jūsuprāt, nozīmē — būt par „karogu tautām”? (Skat. Jesajas 5:26; 11:12.)
Trešajā sadaļā prezidents Hinklijs mūs mudināja saskatīt Dieva darba „diženo kopainu” un „plašāku ainu”. Kāpēc mums ir nepieciešams saskatīt šo diženo kopainu? Kāpēc mēs dažkārt to neredzam? Kā mūsu nelielie pūliņi var sniegt ieguldījumu Dieva valstības celšanā?
Pārlasi prezidenta Hinklija teikto par to, ka pēdējo dienu svētie kļūs par „īpašākiem un atšķirīgākiem cilvēkiem” (4. sadaļa). Kā mēs varam attīstīt plašāku redzējumu un drosmi, virzot uz priekšu Dieva darbu? Kā mēs varam dzīvot pasaulē, bet nebūt no pasaules? Kā mēs varam „sevī attīstīt vēl vairāk Kristus gaismas”? Kādēļ ir svarīgi, lai mēs aizstāvētu to, kas ir pareizi?

Saistītās rakstvietas

Mateja 5:14–16; 1. Nefija 14:14; M&D 1:1–6; 65:1–6; 88:81; 115:5–6

Ieteikums skolotājam

„Uzmanieties, lai nesāktu domāt, ka jūs esat „īstenais skolotājs”, citādi pieļausiet lielu kļūdu. … Uzmanieties, lai nekļūtu par traucēkli. Skolotāja galvenais uzdevums ir sagatavot ceļu, lai cilvēki varētu gūt garīgu pieredzi saziņā ar To Kungu.” (Gene R. Cook, citāts no Teaching, No Greater Call [1999. g.], 41. lpp.)