Vislielākā manta

Svētajos Rakstos ir stāsts par kādu bagātu jaunekli, kurš pieskrējis un ceļos nometies, patiesā sirsnībā Mācītājam jautāja: „Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” Kad Jēzus bija nosaucis visus baušļus, ko šis puisis bija uzticīgi turējis, Viņš viņu aicināja pārdot visu viņa mantu, izdalīt to nabagiem, ņemt savu krustu un sekot Viņam. Šī stingrā norādījuma dēļ bagātajam jauneklim, par spīti viņa dārgajām kurpēm, saļima kājas, un viņš, bēdu nomākts, devās projām, jo, kā teikts Svētajos Rakstos, „viņš bija ļoti bagāts”.¹

Ir skaidri redzams, ka šis būtiskais stāsts vērš mūsu uzmanību uz to, kas būtu jādara ar bagātībām, lai palīdzētu trūcīgajiem. Taču galvenokārt tas ir stāsts par sirsnīgu un pilnīgu nodošanos dievišķam uzdevumam. Neatkarīgi no tā, vai mēs esam bagāti vai ne, ikvienam no mums ir jānāk pie Kristus ar to pašu nelokāmo apņēmību nodoties Viņa evaņģēlijam, kas tika sagaidīta no šī jaunekļa. Izsakoties mūsdienu jauniešu sarunvalodā, mums būtu jāsaka: „Es piedalos”.²

Viņam tik raksturīgi neaizmirstamajā prozas manierē K. S. Lūiss iztēlojas, kā Tas Kungs mums saka ko līdzīgu šim: „[Vairāk par visu] es gribu … nevis tavu laiku … [nevis] tavu naudu … [nevis] tavu darbu, bet gan [vienkārši] tevi pašu. [Tas koks, ko tu apgriez.] Es nevēlos, lai to apgriež pa zaram, es gribu … lai to nocērt pavisam. [Un tas zobs.] Es nevēlos, lai tas tiktu urbts, plombēts vai pārvilkts. [Es gribu], lai to izrauj. [Patiesībā, es vēlos, lai tu nodotu Manās rokās] visu savu miesīgo būtību. … [Un] tā vietā es došu tev jaunu tevi. Patiesībā, es došu tev Sevi — Mana … griba kļūs par [tavējo].”³

Visi, kuri mūs uzrunās šajā vispārējā konferencē, vienā vai otrā veidā teiks to, ko Kristus teica šim bagātajam jauneklim: „Nāc pie sava Glābēja. Nāc ar pilnīgu un sirsnīgu apņemšanos. Ņem savu krustu, lai arī cik smags tas būtu, un seko Viņam.”⁴ Viņi to teiks, zinot, ka Dieva valstībā nekas nevar tikt atstāts pusratā, tajā nevar nepabeigt iesākto vai pagriezties atpakaļ. Tiem, kuri lūdza atļauju apglabāt mirušo vecāku vai vismaz atvadīties no ģimenes locekļiem, Jēzus atbildēja stingri un nepārprotami. „Atstāj to citu ziņā,” Viņš teica. „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”⁵ Kad mums tiek prasīts paveikt ko grūtu, pat ko tādu, kas ir pretrunā ar mūsu sirds vēlmēm, mums vajadzētu atcerēties, ka mums savā dzīvē visvairāk vajadzētu nodoties Kristus darba īstenošanai, ko esam solījušies darīt. Lai gan Jesaja mums apliecina, ka [pestīšana] ir pieejama „bez maksas [un] par velti”,⁶ — un tā tas arī ir — mums, T. S. Eliota vārdiem izsakoties, ir jābūt gataviem, ka tas mums maksās „ne mazāk kā pilnīgi visu”.⁷

Protams, mums visiem ir paradumi vai trūkumi, kas mūs attur no pilnīgas garīgas nodošanās Viņa darbam. Taču Dievs ir mūsu Tēvs un Viņam ārkārtīgi labi padodas piedot un aizmirst mūsu grēkus, iespējams, tāpēc, ka mēs Viņam šajā ziņā dodam tik daudz iespēju. Lai nu kā, ikviens no mums var saņemt dievišķu palīdzību, tiklīdz mēs esam gatavi mainīt savu uzvedību. Dievs „pārmainīja [Saula] sirdi”.⁸ Ecēhiēls aicināja visu sendienu Israēla tautu atstāties no saviem grēkiem un iegūt „jaunu sirdi un jaunu garu”.⁹ Alma aicināja uz „varenām pārmaiņām”,¹⁰ kas liktu dvēselei atraisīties, un Jēzus mācīja — „ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības”.¹¹ Patiesi, iespēja mainīties un dzīvot svētāku dzīvi vienmēr ir bijusi viena no Dieva dāvanām, kas tiek sniegta tiem, kuri pēc tās tiecas.

Draugi, mēs šo pašu brīdi sastopamies ar sabiedrības šķelšanos visvisādās grupās un apakšgrupās, apvienībās un apkašvienībās, digitālajās interešu kopās un politiskās identitātes kopās, kuru starpā valda pārpārēm naidīguma. Vai mums, prezidenta Rasela M. Nelsona vārdiem runājot, nevajadzētu sev pavaicāt, vai „garīgāka un svētāka”¹² dzīve nav kas tāds, pēc kā mums būtu jātiecas? To darot, būtu labi atcerēties Mormona Grāmatā aprakstīto, apbrīnojamo laiku, kad cilvēki uzdeva šo jautājumu un uz to atbildēja ļoti pārliecinoši:

„Un notika, ka nebija strīdu starp visiem ļaudīm visā zemē; … dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs.

Un nebija nedz skaudības, nedz strīdu … nedz jebkāda veida izlaidības; un noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku.

Nebija nedz laupītāju, nedz slepkavu, nedz lamaniešu, nedz jebkādu citu -iešu; bet viņi visi kā viens bija Kristus bērni un Dieva valstības mantinieki.

Un cik svētīti viņi bija!”¹³

Kāda bija panākumu atslēga uz šo pēkšņo pagriezienu apmierinātas, laimīgas dzīves virzienā? Atbilde ir ietverta šī apraksta vienā teikumā: „Dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs”.¹⁴ Kad Dieva mīlestībai ir noteicošā loma mūsu pašu dzīvē, savstarpējās attiecībās un galu galā arī mūsu sajūtās pret visu cilvēci, tad senie aizspriedumi, kategoriskie izteikumi un mākslīgi veidotais cilvēku iedalījums sāk pagaist, un tā vietā vairojas miers. Tieši tas notika Mormona Grāmatā aprakstītajā piemērā. Vairs nebija lamaniešu, jēkabiešu, jāzepiešu vai zoramiešu. Vairs vispār nebija nekādu „-iešu”. Cilvēki bija pieņēmuši tikai vienu pārpasaulīgu identitāti. Kā rakstīts, viņi visi kā viens bija „Kristus bērni”.¹⁵

Šeit, protams, ir runa par pirmo un augstāko bausli, kas tika dots visai cilvēcei — mīlēt Dievu ar visu sirdi, bez nosacījumiem vai kompromisiem, proti, no visas savas sirds, un ar visu savu spēku, prātu un izturību.¹⁶ Šāda mīlestība pret Dievu ir pirmais un augstākais bauslis visā visumā. Taču pirmā un augstākā visuma patiesība ir tāda, ka Dievs mīl mūs ar visu Savu sirdi, spēku, prātu un izturību. Un, kad neviena netraucēti satiekas šie Viņa un mūsu sirds majestātiskie spēki, notiek patiess garīga un morāla spēka sprādziens. Tad, kā rakstīja Teijārs de Šardēns, „cilvēks otro reizi pasaules vēsturē atklāj uguni”.¹⁷

Tieši tad un tikai tad mēs varam efektīvi izpildīt otru augstāko bausli veidā, kas nav virspusējs vai nenozīmīgs. Ja mēs mīlēsim Dievu pietiekami, lai censtos Viņam būt pilnīgi uzticīgi, Viņš mums sniegs spējas, dotības, gribu un veidu, kā mīlēt savu tuvāko un sevi pašu. Varbūt tad mēs atkal varēsim teikt: „Noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku.”¹⁸

Brāļi un māsas, kaut mums izdotos paveikt to, ko bagātais jauneklis nespēja, kaut mēs uzņemtos Kristus krustu, neatkarīgi no tā, ko tas no mums prasītu, kas tieši tas būtu un cik tas mums maksātu. Es liecinu, ka, apņemoties Viņam sekot, ceļš mūs, tā vai citādi, vedīs garām ērkšķu vainagam un skarbajam romiešu kustam. Neatkarīgi no tā, cik bagāts bija mūsu jauneklis, viņš nebija tik bagāts, lai ar savas mantas palīdzību varētu izvairīties no sastapšanās ar šiem simboliem, un to nevaram arī mēs. Lai mēs varētu tikt svētīti ar vislielāko mantu — mūžīgās dzīves dāvanu — no mums tiek prasīts tik vien kā turpināt iet pa šo ceļu un sekot Augstajam priesterim, mūsu Rīta zvaigznei, Aizstāvim un Ķēniņam. Izsakoties mazpazīstamā sendienu pravieša Amalekija vārdiem, es liecinu, ka katram no mums ir „[jāupurē] visa sava dvēsele kā upuris Viņam”.¹⁹ Par šādu apņēmīgu un nelokāmu ziedošanos mēs dziedam:

Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.