Ar Dieva spēku lielā slavā

Aptuveni trīs gadus pēc Pirmās vīzijas, 1823. gada 21. septembra vakarā, jaunietis Džozefs Smits lūdza Dievu, lai saņemtu savu grēku piedošanu un uzzinātu savu stāvokli Dieva priekšā.¹ Pie viņa gultas parādījās persona, kura uzrunāja Džozefu vārdā, un pasludināja, ka „viņš ir vēstnesis, sūtīts no Dieva … un ka viņa vārds ir Moronijs”. Viņš paskaidroja, „ka Dievam ir darbs priekš [Džozefa]”,² un tad deva viņam norādījumus par Mormona Grāmatas nākšanu klajā. Zīmīgi, ka Mormona Grāmata bija viena no pirmajām tēmām, par ko Moronijs runāja savā vēstījumā.

Mormona Grāmata ir vēl viena liecība par Jēzu Kristu un tas lieliskais līdzeklis, kā pēdējās dienās pievērst evaņģēlijam. Mūsu mērķis, daloties evaņģēlijā, ir aicināt visus nākt pie Jēzus Kristus,³ saņemt atjaunotā evaņģēlija svētības un pastāvēt līdz galam caur ticību Glābējam.⁴ Palīdzēt cilvēkiem piedzīvot sirds varenās pārmaiņas⁵ un caur derībām un priekšrakstiem sasaistīt sevi ar To Kungu — tas ir galvenais mērķis, kāpēc dalāmies evaņģēlijā.

Tas, ka Moronijs iepazīstināja Džozefu Smitu ar Mormona Grāmatu, aizsāka glābšanas un paaugstināšanas darbu cilvēkiem priekškara šajā pusē evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetā.

Turpinot sniegt Džozefam norādījumus, Moronijs pēc tam citēja no Maleahija grāmatas Vecajā Derībā (ar nelielām izmaiņām tekstā, salīdzinot ar ķēniņa Jēkaba Bībeles versiju):

„Redzi, Es tev atklāšu priesterību no pravieša Elijas rokas, pirms atnāks Tā Kunga lielā un baigā diena.

… Un viņš iedēstīs bērnu sirdīs solījumus, kas doti tēviem, un bērnu sirdis pievērsīsies saviem tēviem. Ja tas tā nebūs, visa zeme tiks pilnīgi nopostīta pie Viņa atnākšanas.”⁶

Mērķis, ar kādu mēs būvējam tempļus, ir padarīt pieejamas svētās vietas, kur var tikt noslēgtas svētās derības un veikti priekšraksti, kas nepieciešami cilvēces glābšanai un paaugstināšanai — kā dzīvajiem, tā arī mirušajiem. Moronija norādījumi Džozefam Smitam par svarīgo Elijas lomu un priesterības pilnvarām izvērsa glābšanas un paaugstināšanas darbu šaipus priekškaram un mūsu evaņģēlija atklāšanas laikmetā aizsāka darbu mirušo labā otrpus priekškaram.

Kopsavilkums ir šāds: 1823. gada septembrī Moronija sniegtās mācības par Mormona Grāmatu un Elijas misiju lika doktrināros pamatus glābšanas un paaugstināšanas darbam priekškara abās pusēs.

Mācības, ko Moronijs sniedza Džozefam Smitam, ietekmēja katru pravieša kalpošanas aspektu. Piemēram, svētsvinīgā sanāksmē Kērtlandes templī 1837. gada 6. aprīlī pravietis paziņoja: „Pēc visa, kas ir sacīts, lielākais un svarīgākais pienākums ir sludināt evaņģēliju.”⁷

Gandrīz tieši pēc septiņiem gadiem, 1844. gada 7. aprīlī, Džozefs Smits teica sprediķi, ko mūsdienās pazīstam kā Kinga Foleta runu. Šajā runā viņš paziņoja: „Lielākā atbildība, kuru Dievs ir uzdevis mums šajā pasaulē, ir uzmeklēt mūsu mirušos.”⁸

Taču kā gan abi šie darbi — evaņģēlija sludināšana un savu mirušo priekšteču uzmeklēšana — var tikt uzskatīti par dižāko pienākumu un atbildību, ko Dievs mums ir uzticējis? Es ticu, ka pravietis Džozefs Smits abos izteikumos uzsvēra šo pamatpatiesību: derības, kurās stājamies caur priekšrakstiem, izpildītiem ar priesterības pilnvarām, var mūs sasaistīt ar To Kungu, Jēzu Kristu, un tas ir būtisks pamats glābšanas un paaugstināšanas darbam priekškara abās pusēs.

Misionāru, tempļa un ģimenes vēstures darbs papildina cits citu, un tie ir savstarpēji saistīti aspekti vienam diženam darbam, kas balstās uz svētajām derībām un priekšrakstiem, kas ļauj mūsu dzīvē saņemt dievišķības spēku un galu galā atgriezties Debesu Tēva klātbūtnē. Tādējādi šie divi pravieša izteikumi, kuri sākumā šķiet pretrunīgi, īstenībā izceļ šī diženā pēdējo dienu darba galveno fokusu.

Glābējs ir teicis:

„Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”⁹

Mēs uzņemamies Glābēja jūgu, mācoties par svētajām derībām un priekšrakstiem un cienīgi tos pieņemot un godājot. Mēs tiekam cieši saistīti ar Glābēju, uzticīgi atceroties un darot visu, kas ir mūsu spēkos, lai dzīvotu saskaņā ar pienākumiem, ko esam uzņēmušies. Un šī saikne ar Viņu ir garīgā spēka avots visās mūsu dzīves situācijās.

Es aicinu jūs apdomāt svētības, kas apsolītas tiem Jēzus Kristus mācekļiem, kuri ievēro savas derības. Piemēram, Nefijs „[redzēja] Dieva Jēra Baznīcu [pēdējās dienās], un tās skaits bija neliels …; Dieva svētie arī bija uz visas zemes virsas; un [to] vara … bija neliela”.¹⁰

Viņš arī „[redzēja] Dieva Jēra spēku, ka tas nolaidās uz Jēra Baznīcas svētajiem un uz Tā Kunga derības ļaudīm, … un viņi bija bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā”.¹¹

Frāze „bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā” nav vienkārši jauka doma vai piemērs skaistai Svēto Rakstu valodai. Tieši pretēji, šīs svētības ir uzreiz pamanāmas neskaitāmu Tā Kunga pēdējo dienu mācekļu dzīvē.

Kā Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis es tieku norīkots uzdevumos dažādās pasaules vietās. Un man ir bijusi svētība — jūs satikt un mācīties atmiņā paliekošas mācības no daudziem no jums. Es liecinu par to, ka Tā Kunga derības ļaudis mūsdienās patiesi ir bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā. Es esmu bijis par liecinieku ticībai, drosmei, dzīves redzējumam, neatlaidībai un priekam, kas sniedzas pāri mirstīgās dzīves spējām — un ko tikai Dievs var dot.

Es pieredzēju taisnību un Dieva spēku lielā slavā, ko caur uzticību derībām un priekšrakstiem saņēma kāds Baznīcas jaunietis savā dzīvē, kurš bija daļēji paralizēts pēc briesmīgas autoavārijas. Pēc viņa smagajiem atlabšanas mēnešiem un pielāgošanās jaunajam dzīvesveidam ar kustību traucējumiem es satiku šo uzticamo cilvēku un aprunājos ar viņu. Mūsu sarunas laikā es vaicāju: „Ko šī pieredze tev palīdzēja iemācīties?” Viņš nevilcinoties atbildēja: „Es neesmu bēdīgs. Es neesmu dusmīgs. Viss būs labi.”

Es pieredzēju taisnību un Dieva spēku lielā slavā, ko caur uzticību derībām un priekšrakstiem pēc kristībām un konfirmācijas savā dzīvē saņēma jaunie Baznīcas locekļi. Šie jaunpievērstie gribēja ar nepacietību mācīties un kalpot, esot gatavi atmest savus vecos paradumus un spēcīgās tradīcijas, taču bieži nezinot, kā to izdarīt, un tomēr viņi priekpilni vēlējās kļūt par „vienas valsts [pilsoņiem] ar svētajiem un Dieva [saimi]”.¹²

Es pieredzēju taisnību un Dieva spēku lielā slavā, ko caur uzticību derībām un priekšrakstiem savā dzīvē saņēma kāda ģimene, kas sirsnīgi rūpējās par savu dzīvesbiedru un vecāku ar neārstējamu slimību. Šie drosmīgie mācekļi raksturoja brīžus, kad viņu ģimene jutās vientuļa, un brīžus, kad viņi zināja, ka Tas Kungs pacēla savu roku un viņus stiprināja. Šī ģimene pauda patiesu pateicību par viņu grūtajām mirstīgās dzīves pieredzēm, kas ļauj mums augt un vēl vairāk līdzināties mūsu Debesu Tēvam un mūsu Pestītājam, Jēzum Kristum. Dievs palīdzēja šai ģimenei un svētīja viņus ar Svētā Gara klātbūtni, un padarīja viņu mājas par tikpat svētu patvēruma vietu, kāds ir templis.

Es pieredzēju taisnību un Dieva spēku lielā slavā, ko caur uzticību derībām un priekšrakstiem saņēma kāda Baznīcas locekle savā dzīvē, kura piedzīvoja šķiršanās sirdssāpes. Šīs māsas garīgās un emocionālās sāpes pastiprināja netaisnīguma sajūtas, kas saistījās ar viņas dzīvesbiedra derību pārkāpšanu un laulības izjukšanu. Viņa vēlējās taisnīgumu un atbildības uzņemšanos.

Pieredzot visas šīs grūtības, šī uzticamā sieviete studēja un pārdomāja Glābēja īstenoto Izpirkšanu tik uzmanīgi un saspringti, kā nekad iepriekš savā dzīvē. Pamazām viņas dvēselē ienāca dziļāka izpratne par Kristus Izpirkšanas misiju — Viņa ciešanām par mūsu grēkiem un arī mūsu sāpēm, vājībām, sarūgtinājumiem un ciešanām. Un viņa saņēma iedvesmu uzdot sev sirdi plosošu jautājumu: tā kā cena par šiem grēkiem jau ir samaksāta, vai tu pieprasīsi, lai tā pati cena tiktu samaksāta otrreiz? Viņa saprata, ka šāda prasība nebūtu ne taisnīga, ne žēlsirdīga.

Šī sieviete uzzināja, ka, sasaistot sevi ar Glābēju caur derībām un priekšrakstiem, viņa var dziedēt brūces, ko radīja cita cilvēka netaisnīga tikumiskās rīcības brīvības pielietošana, un rast spēju piedot, gūt mieru, žēlsirdību un mīlestību.

Derību apsolījumi un svētības ir iespējamas, pateicoties vienīgi mūsu Glābējam, Jēzum Kristum. Viņš aicina mūs griezties pie Viņa,¹³ nākt pie Viņa,¹⁴ mācīties no Viņa¹⁵ un saistīties ar Viņu¹⁶ caur Viņa atjaunotā evaņģēlija derībām un priekšrakstiem. Es liecinu un apsolu, ka derību godāšana apbruņo mūs ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā. Un es liecinu par to, ka dzīvais Kungs, Jēzus Kristus, ir mūsu Glābējs. Par šīm patiesajām mācībām es priekpilni liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.