Vispārējā konference
Vajadzība pēc baznīcas
2021. gada oktobra vispārējā konference


Vajadzība pēc baznīcas

Svētie Raksti skaidri māca par tādas baznīcas pirmsākumiem un nepieciešamību, kas tiek vadīta ar mūsu Kunga, Jēzus Kristus, pilnvarām.

Pirms daudziem gadiem elders Marks E. Pītersons, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, sāka savu runu ar šādu piemēru:

„Kenets un viņa sieva Lusilla ir labi, godīgi un taisnīgi cilvēki. Taču viņi neapmeklē baznīcu, un viņiem šķiet, ka viņi var būt pietiekami labi arī bez tās. Viņi māca saviem bērniem par godīgumu un tikumību un sev iestāsta, ka tas ir viss, ko Baznīca viņu labā var darīt.

Un pie tam viņi uzstāj, ka nedēļas nogales viņiem ir nepieciešamas ģimenes izklaidēm …, [un] baznīcas apmeklēšana tam tikai traucētu.”1

Mans šīs dienas vēstījums ir veltīts šādiem labiem un reliģioziem cilvēkiem, kuri ir pārstājuši apmeklēt savu baznīcu vai piedalīties tās aktivitātēs.2 Kad es saku „baznīca”, es ar to domāju arī sinagogu, mošeju vai citu reliģisku organizāciju. Mēs esam norūpējušies par to, ka visu baznīcu apmeklētība ir ievērojami kritusies visā valstī.3 Ja kādu iemeslu dēļ mēs vairs nenovērtējam savu baznīcu, mēs apdraudam savu personīgo garīgo dzīvi, un, kad ievērojams cilvēku skaits nošķiras no Dieva, mūsu tautas saņem mazāk Viņa svētību.

Baznīcas apmeklējums un līdzdalība tajā mums palīdz kļūt par labākiem cilvēkiem un labāk ietekmēt citu cilvēku dzīvi. Baznīcā mums māca, kā pielietot reliģiskus principus. Mēs mācāmies cits no cita. Pārliecinošs piemērs ir daudz spēcīgāks par sprediķi. Mēs saņemam stiprinājumu, tiekoties ar līdzīgi domājošiem. Apmeklējot baznīcu un piedaloties tās aktivitātēs, mūsu sirdis, kā tas rakstīts Bībelē, tiek „stiprināt[as] ar mīlestīb[u]”.4

I

Svētie Raksti — Bībele un mūsdienu atklāsme —, ko Dievs kristiešiem ir devis, skaidri māca par baznīcas nepieciešamību. Abi šo Rakstu veidi norāda uz to, ka Jēzus Kristus nodibināja baznīcu un paredzēja, ka baznīca turpinās Viņa iesākto darbu arī pēc Viņa dzīves uz Zemes. Viņš aicināja divpadsmit apustuļus un piešķīra viņiem pilnvaras un atslēgas Baznīcas vadīšanai. Bībele māca, ka Kristus ir „draudzes [jeb baznīcas] galva”5 un ka tās amatpersonas bija dotas, „lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu”.6 Bībele nešaubīgi un skaidri stāsta par baznīcas pirmsākumiem un tās nepieciešamību mūsdienās.

Daži saka, ka baznīcas sanāksmju apmeklēšana viņiem nepalīdz. Daži saka: „Es šodien neko neiemācījos” vai „Es nesajutu draudzīgu attieksmi”, vai „Mani aizvainoja”. Mums nekad nevajadzētu ļaut, ka personīgās vilšanās mūs attur no Kristus doktrīnas, kurā Viņš mūs mācīja kalpot, nevis saņemt kalpošanu.7 Paturot to prātā, kāds cits Baznīcas loceklis raksturoja, uz ko viņš vērš savu uzmanību, apmeklējot baznīcu.

„Es jau pirms daudziem gadiem mainīju savu attieksmi pret baznīcas apmeklēšanu. Es eju uz baznīcu ne vairs sevis dēļ, bet domājot par citiem. Es cenšos sasveicināties ar visiem, kuri sēž vieni, laipni uzņemt viesus … un brīvprātīgi pieteikties dažādu uzdevumu veikšanai. …

Īsumā, es katru nedēļu dodos uz baznīcu ar mērķi būt aktīvam, nevis pasīvam, un labvēlīgi iespaidot citu cilvēku dzīvi.”8

Attēls
Laipna sagaidīšana baznīcā

Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja, ka „mēs neapmeklējam sabata dienas sanāksmes, lai sevi izklaidētu vai tikai saņemtu norādījumus. Mēs dodamies turp, lai pielūgtu To Kungu. Tā ir katra individuālā atbildība. … Ja dievkalpojums jums nešķiet izdevies, jūs paši esat cietuši neveiksmi. Neviens nevar pielūgt jūsu vietā; jums pašiem ir jāgaida uz To Kungu.”9

Baznīcas apmeklējums var atvērt mūsu sirdi un iesvētīt mūsu dvēseli.

Attēls
Bīskapijas padomes sapulce

Baznīcā mēs parasti nekalpojam vieni paši vai pēc savas izvēles, vai kā mums ērtāk. Mēs parasti kalpojam komandā. Kalpojot mēs rodam no debesīm sūtītas iespējas pacelties pāri mūsdienu individuālismam. Kalpošana baznīcā mums palīdz pārvarēt personīgo egoismu, kas var kavēt mūsu garīgo izaugsmi.

Īsumā gribētu pieminēt vēl dažas svarīgas priekšrocības. Baznīcā mēs veidojam attiecības ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri cenšas kalpot Dievam. Tas mums atgādina, ka savās reliģiskajās aktivitātēs mēs neesam vieni. Mums visiem ir nepieciešama sadraudzība, un draudzība baznīcā ir viena no labākajām pieredzēm, ko varam gūt paši, mūsu dzīvesbiedri un bērni. Pētījumi rāda, ka bez šādas sadraudzības, it īpaši bērnu un uzticīgu vecāku starpā, vecākiem kļūst aizvien grūtāk audzināt bērnus savā ticībā.10

II

Līdz šim es runāju par baznīcām kopumā. Tagad es pievērsīšos īpašajiem iemesliem, kāpēc ir nepieciešams piederēt Glābēja atjaunotajai Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai, to apmeklēt un tajā līdzdarboties.

Attēls
Soltleiksitijas templis

Mēs, protams, apliecinām, ka Svētie Raksti — kā senie, tā arī mūsdienu — skaidri māca par tādas baznīcas pirmsākumiem un nepieciešamību, kas tiek vadīta ar mūsu Kunga, Jēzus Kristus, pilnvarām. Mēs arī liecinām par to, ka atjaunotā Jēzus Kristus Baznīca tika nodibināta, lai mācītu Viņa doktrīnas pilnību un lai ar Viņa priesterības pilnvarām veiktu priekšrakstus, kas nepieciešami, lai ieietu Dieva valstībā.11 Baznīcas locekļi, kas atsakās apmeklēt Baznīcu un paļaujas tikai uz savu individuālo garīgumu, nošķiras no šīm svarīgajām evaņģēlija daļām: priesterības spēka un svētībām, atjaunotās doktrīnas pilnības un motivācijas un iespējām šo doktrīnu pielietot. Viņi zaudē iespēju turpināt savu ģimeni uz mūžiem.

Vēl viena lieliska atjaunotās Baznīcas priekšrocība ir tāda, ka tā palīdz mums garīgi augt. Izaugsme nozīmē pārmaiņas. Garīgā ziņā tas nozīmē nožēlot grēkus un censties tuvināties Tam Kungam. Atjaunotajā Baznīcā mums ir doktrīna, noteikumi un iedvesmoti palīgi, kas mums palīdz nožēlot grēkus. To nolūks, pat Baznīcas piederības padomēs, nav sodīt, kā tas ir krimināltiesā. Baznīcas piederības padomes ar mīlestību cenšas mums palīdzēt iegūt piedošanas žēlastību, kas mums ir pieejama caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu.

Attēls
Senioru misionāru pāris
Attēls
Došanās uz templi

Katra individuālais garīgums reti kad var sniegt motivāciju un struktūru pašaizliedzīgai kalpošanai, ko sniedz atjaunotā Baznīca. Lielisks šī principa piemērs ir jaunieši un jaunietes, kā arī seniori, kas atliek savu izglītošanos vai pensionāru aktivitātes, pieņemot misijas aicinājumus. Viņi kalpo kā misionāri svešiniekiem nepazīstamās vietās, kuras paši nav izvēlējušies. Tas pats attiecas uz uzticīgajiem Baznīcas locekļiem, kuri piedalās pašaizliedzīgajā kalpošanā, ko saucam par „tempļa darbu”. Neviens no šiem kalpošanas veidiem nebūtu iespējams, ja vien nebūtu Baznīcas, kas to sponsorē, organizē un vada.

Mūsu Baznīcas locekļu reliģiskā ticība un kalpošana Baznīcā ir viņiem iemācījusi, kā strādāt kopīgiem spēkiem, lai sniegtu labumu lielākai kopienai. Šāda pieredze un attīstība nav vērojama mūsdienu sabiedrībā, kur valda individuālisms. Pēc ģeogrāfiskā principa veidotajās vietējās bīskapijās mēs sadraudzējamies un strādājam ar cilvēkiem, kurus citādi nebūtu izvēlējušies sadarbībai; tie ir cilvēki, kas mūs māca un pārbauda.

Tas ne tikai palīdz mums iegūt tādas garīgās īpašības kā mīlestību, līdzjūtību, piedošanu un pacietību, bet arī sniedz mums iespējas mācīties, kā sadarboties ar cilvēkiem ar atšķirīgu izcelsmi un vēlmēm. Šāda priekšrocība ir palīdzējusi daudziem mūsu Baznīcas locekļiem, un daudzas organizācijas ir tikušas svētītas, pateicoties viņu ieguldījumam. Pēdējo dienu svētie ir pazīstami ar savām spējām vadīt un vienot kopīgiem spēkiem. Šīs tradīcijas pirmsākumi ir meklējami mūsu drosmīgajos pionieros, kuri kolonizēja starpkalnu reģiona rietumus un iedibināja mūsu vērtīgo tradīciju — pašaizliedzīgi sadarboties vienota mērķa labā.

Attēls
„Izpalīdzīgo roku” projekts

Humānais un labdarības darbs lielākoties tiek paveikts, kad katra individuālie resursi tiek apvienoti un pārvaldīti plašākā mērogā. Atjaunotā Baznīca to paveic, īstenojot milzīgus humānās palīdzības pasākumus visā pasaulē. Tas ietver skolas piederumu un medicīnas preču izplatīšanu, izsalkušo pabarošanu, rūpes par bēgļiem, palīdzību atkarību seku novēršanā un daudz ko citu. Mūsu Baznīcas locekļi ir pazīstami ar saviem „Izpalīdzīgo roku” projektiem, novēršot dabas katastrofu sekas. Piederība Baznīcai ļauj mums būt daļai no tik vērienīga darba. Baznīcas locekļi arī maksā gavēņa ziedojumus, lai palīdzētu nabadzīgajiem savā kopienā.

Attēls
Svētā Vakarēdiena pieņemšana

Mūsu Baznīcu apmeklējošie locekļi ne tikai sajūt mieru un prieku, pateicoties Gara klātbūtnei, bet arī bauda augļus, ko gūst no līdzdalības evaņģēlijā, kā, piemēram, svētības no Gudrības vārda ievērošanas un materiālo un garīgo labklājību, kas apsolīta tiem, kuri dzīvo saskaņā ar Desmitās tiesas likumu. Padoms no iedvesmotiem vadītājiem ir vēl viena mums pieejamā svētība.

Taču vislielākās svētības ir ar priesterības pilnvarām izpildītie priekšraksti, kas nepieciešami mūžībai, tai skaitā Vakarēdiens, ko saņemam katru sabata dienu. Atjaunotās Baznīcas svarīgākais priekšraksts ir mūžīgās laulības derība, kas ļauj brīnišķīgajām ģimenes attiecībām turpināties mūžīgi. Prezidents Rasels M. Nelsons šo principu mācīja atmiņā paliekošā veidā. Viņš teica: „Nepietiek tikai ar vēlmi ieiet Dieva klātbūtnē. Mums ir jāpaklausa likumiem, saskaņā ar kuriem [šī svētība ir] noteikta.”12

Viens no šiem likumiem ir pielūgt baznīcā katru sabata dienu.13 Mūsu pielūgsme un mūžīgo principu pielietošana mūs tuvina Dievam un vairo mūsu spēju mīlēt. Pārlijs P. Prets, viens no šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta pirmajiem apustuļiem, raksturoja savas sajūtas, kad pravietis Džozefs Smits izskaidroja šos principus: „Es patiesi jutu, ka Dievs ir mans Debesu Tēvs, ka Jēzus ir mans brālis un ka mana dārgā sieva ir mans nemirstīgais, mūžīgais dzīvesbiedrs: laipns, kalpojošs eņģelis, kas man tika uz mūžu mūžiem dots kā mierinājums un slavas vainags. Īsāk sakot, es šobrīd varu mīlēt ar garu un arī ar saprašanu.”14

Noslēgumā es visiem atgādinu: mēs neticam, ka labo var sasniegt tikai caur baznīcu. Mēs redzam, kā miljoniem cilvēku atbalsta un paveic neskaitāmus labus darbus ārpus baznīcas. Individuāli arī pēdējo dienu svētie līdzdarbojas daudzos no tiem. Šos darbus mēs redzam kā šīs mūžīgās patiesības izpausmi: „Gars dod gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē.”15

Neskatoties uz labajiem darbiem, ko var paveikt bez baznīcas, evaņģēlija pilnība un tās glābšanas un paaugstināšanas priekšraksti ir pieejami tikai atjaunotajā Baznīcā. Baznīcas apmeklējums pie tam sniedz mums spēku un stiprina mūsu ticību, kas gūstams, biedrojoties ar citiem ticīgajiem un pielūdzot kopā ar tiem, kas arī cenšas palikt uz derību takas un kļūt par labākiem Kristus mācekļiem. Es lūdzu, kaut mēs visi būtu nelokāmi šajās Baznīcas pieredzēs, meklējot mūžīgo dzīvi, kas ir lielākā no visām Dieva dāvanām, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Mark E. Petersen, „Eternal Togetherness”, Ensign, 1974. g. nov., 48. lpp.

  2. Skat. D. Tods Kristofersons, „Kāpēc nepieciešama Baznīca?”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2015. g. nov., 108.–111. lpp.

  3. Skat. Jeffrey M. Jones, “U.S. Church Membership Falls below Majority for First Time,” Gallup, 2021. g. 29. marts, news.gallup.com/poll/341963/church-membership-falls-below-majority-first-time.aspx.

  4. Kolosiešiem 2:2.

  5. Skat. Efeziešiem 5:23–24.

  6. Efeziešiem 4:12.

  7. Skat. Jēkaba v. 1:27.

  8. Marks Skauzens Dalinam H. Ouksam, 2009. g. 15. febr.

  9. Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball (2006. g.), 173.–174. lpp.

  10. Skat. Elizabeth Weiss Ozotak, “Social and Cognitive Influences on the Development of Religious Beliefs and Commitment in Adolescence,” Journal for the Scientific Study of Religion, 28. sēj., Nr. 4 (1989. g. dec.), 448.–463. lpp.

  11. Skat. Jāņa 3:5.

  12. Rasels M. Nelsons, „Now Is the Time to Prepare”, Liahona, 2005. g. maijs, 18. lpp.

  13. Skat. Mācības un Derību 59:9.

  14. Autobiography of Parley P. Pratt, red. Parley P. Pratt Jr. (1938. g.), 298. lpp.

  15. Mācības un Derību 84:46; uzsvērums pievienots; skat. arī Mācības un Derību 58:27–28.