Atceries Savus svētos, kas cieš, ak mūsu Dievs

Debesu Tēva laimes iecerē visi Viņa bērni piedzīvo laicīgu pieredzi, kurā tiek pārbaudīti un saskaras ar likstām.¹ Pirms pieciem gadiem man tika atklāts audzējs. Es jutu un joprojām jūtu operāciju un apstarošanas radītās fiziskās sāpes un zāļu izraisītās blaknes. Es esmu pieredzējis emocionālas cīņas mokošās bezmiega naktīs. Medicīnas statistika liecina, ka es, iespējams, pametīšu šo pasauli daudz agrāk par iecerēto, uz kādu laiku atstājot aiz sevis ģimeni, kura man nozīmē visu.

Neatkarīgi no tā, kur jūs dzīvojat, dažādu pārbaudījumu un laicīgo vājību izraisītās fiziskās vai emocionālās ciešanas jau tagad ir vai kādreiz būs daļa no jūsu dzīves.

Fiziskās ciešanas var rasties no dabiskas novecošanas, negaidītām slimībām un nejaušiem negadījumiem, bada, palikšanas uz ielas vai ļaunprātīgas izmantošanas, vardarbības vai kara.

Emocionālu ciešanu iemesls var būt trauksme vai depresija; laulātā, vecāka vai uzticama vadītāja nodevība; darba vai finansiālā nestabilitāte; citu cilvēku negodīgi spriedumi; draugu, bērnu vai citu ģimenes locekļu izvēles; nepiepildīti sapņi par laulību vai bērniem; tuvinieku pāragra nāve vai smaga slimība, vai daudzi citi iemesli.

Kā lai iztur šīs unikālās un reizēm novājinošās ciešanas, kas piemeklē katru no mums?

Par laimi, cerība ir rodama Jēzus Kristus evaņģēlijā, un cerība var būt arī jūsu dzīves sastāvdaļa. Šodien es dalīšos četros principos par cerību, kas balstīti Svētajos Rakstos, praviešu mācībās, daudzos kalpošanas apmeklējumos mājās un mana paša veselības pārbaudījumos. Šie principi ir ne tikai plaši pielietojami, bet arī ļoti personīgi.

Pirmkārt, ciešanas nenozīmē, ka Dievs nav apmierināts ar jūsu dzīvi. Pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus mācekļi redzēja aklu vīru pie tempļa un jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”

Šķiet, ka Viņa mācekļiem, tāpat kā pārāk daudziem cilvēkiem mūsu dienās ir nepareiza pārliecība — ka dzīves grūtības un ciešanas ir grēka sekas. Glābējs atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki: bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.”²

Dieva darbs ir īstenot mūsu nemirstību un mūžīgo dzīvi.³ Taču kā gan pārbaudījumi un ciešanas — īpaši jau ciešanas, ko izraisījusi cita cilvēka grēcīgi izmantotā rīcības brīvība,⁴ — galu galā virza Dieva darbu?

Tas Kungs teica Savai derības tautai: „Es tevi šķīstīju … ; Es tevi pārbaudīju ciešanu kausējamā krāsnī.”⁵ Lai arī kāds ir jūsu ciešanu cēlonis, jūsu mīlošais Debesu Tēvs caur tām var šķīstīt jūsu dvēseli.⁶ Tie, kuru dvēseles ir šķīstītas, var nest viens otra slogus ar sirsnīgu empātiju un līdzjūtību.⁷ Šķīstītas dvēseles, kas nākušas „no lielām bēdām”, ir sagatavotas, lai priekpilni un mūžīgi dzīvotu Dieva klātbūtnē, un „Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm”.⁸

Otrkārt, Debesu Tēvs ļoti labi zina jūsu ciešanas. Mēs varam kļūdaini domāt, ka pārbaudījumu laikā Dievs ir tālu prom un Viņam ir vienaldzīgas mūsu sāpes. Pat pravietis Džozefs Smits pauda šīs sajūtas kādā grūtā savas dzīves posmā. Ieslodzīts Libertī cietumā, kamēr tūkstošiem pēdējo dienu svēto tika padzīti no savām mājām, Džozefs centās iegūt izpratni caur lūgšanu: „Ak Dievs, kur Tu esi? Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu?” Noslēgumā viņš izteica šo lūgumu: „Atceries Savus svētos, kas cieš, ak mūsu Dievs.”⁹

Tā Kunga atbilde mierināja Džozefu un visus pārējos, kuri cieš:

„Mans dēls, miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs tikai mazu brītiņu;

un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos.”¹⁰

Daudzi svētie, kuriem bija ciešanas, pastāstīja man, kā viņi ir izjutuši Dieva mīlestību savu pārbaudījumu laikā. Es spilgti atceros kādu brīdi savā pieredzē, cīnoties ar audzēju, kad ārsti vēl nebija diagnosticējuši stipro sāpju cēloni. Es sēdēju kopā ar sievu un vēlējos izteikt ikdienišķu lūgšanu, lai svētītu mūsu pusdienas. Tā vietā es varēju vienīgi raudāt: „Debesu Tēvs, lūdzu, palīdzi man! Es esmu ļoti slims.” Nākamās 20–30 sekundes es biju Viņa mīlestības apņemts. Es neuzzināju slimības iemeslu, nebija nekādas norādes par galīgo iznākumu, un arī manas sāpes netika remdētas. Es vienkārši sajutu Viņa tīro mīlestību, un tas bija un ir pietiekami.

Es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs, kurš pamana pat viena zvirbuļa kritienu, zina arī par jūsu ciešanām.¹¹

Treškārt, Jēzus Kristus sniedz Savu spēcinošo ietekmi, palīdzot jums ar izturību panest jūsu ciešanas. Šī spēcinošā ietekme ir iespējama, pateicoties Viņa veiktajai Izpirkšanai.¹² Es baidos, ka pārāk daudzi Baznīcas locekļi domā, ja vien viņiem piemistu kaut nedaudz vairāk izturības, viņi paši varētu tikt galā ar jebkādām ciešanām. Šādi dzīvot ir grūti. Jūsu īslaicīgo spēka brīdi nekad nevarēs pielīdzināt Glābēja bezgalīgajām spēka rezervēm, kas var stiprināt jūsu dvēseli.¹³

Mormona Grāmata māca, ka Jēzus Kristus „uzņemsies” mūsu sāpes, slimības un vājības, lai Viņš varētu mums palīdzēt.¹⁴ Kā gan jūs varat izmantot Jēzus Kristus piedāvāto spēku, kas var jums palīdzēt un jūs stiprināt? Galvenais ir piesaistīt sevi Glābējam, ievērojot derības, ko esat ar Viņu noslēguši. Mēs noslēdzam šīs derības, saņemot priesterības priekšrakstus.¹⁵

Almas ļaudis noslēdza kristību derību. Vēlāk viņi cieta verdzībā, un viņiem bija aizliegts publiski pielūgt Dievu vai pat lūgt balsī. Taču viņi ievēroja savas derības, cik labi vien spēja, piesaucot Dievu klusu savās sirdīs. Tā rezultātā nāca dievišķais spēks. „Tas Kungs stiprināja viņus, ka viņi viegli varēja nest savus slogus.”¹⁶

Mūsdienās Glābējs aicina: „Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.”¹⁷ Kad mēs ievērojam mūsu Svētā Vakarēdiena derību — vienmēr atcerēties Viņu — Viņš apsola, ka Viņa Gars būs ar mums. Šis Gars dod mums spēku — izturēt pārbaudījumus un darīt to, ko mēs paši nespējam izdarīt. Gars var mūs dziedināt, lai gan, kā mācīja prezidents Džeimss E. Fausts: „Daļa šīs dziedināšanas var notikt citā pasaulē.”¹⁸

Mēs arī esam svētīti ar tempļa derībām un priekšrakstiem, kuros „tiek pasludināts dievišķības spēks”.¹⁹ Es reiz apciemoju sievieti, kura briesmīgā negadījumā bija zaudējusi pusaugu meitu un vēlāk arī savu vīru, kurš nomira ar vēzi. Es jautāju, kā viņa var izturēt tādu zaudējumu un ciešanas. Viņa atbildēja, ka iegūst spēku, pateicoties garīgajai pārliecībai par mūžīgo ģimeni, kuru saņem caur pastāvīgu pielūgsmi templī. Kā tas ir apsolīts, Tā Kunga nama priekšraksti apbruņoja viņu ar Dieva spēku.²⁰

Ceturtkārt, izvēlieties rast prieku katru dienu! Tie, kas cieš, bieži domā, ka nakts turpināsies bezgalīgi un diena nekad nepienāks. Raudāt ir normāli.²¹ Tomēr, ja jūs atrodaties tumšās, ciešanu pilnās naktīs, izvēloties ticēt, jūs varat pamosties gaišos, priekpilnos rītos.²²

Piemēram, es apciemoju jaunu māmiņu, kurai ārstēja vēzi, un, neskatoties uz sāpēm un matu trūkumu, viņa majestātiski smaidīja savā krēslā. Es satiku pusmūža pāri, kas ar prieku kalpoja par jauniešu vadītājiem, lai gan viņiem nevarēja būt savi bērni. Es sēdēju ar kādu mīļu sievieti — gados jaunu vecmāmiņu, māti un sievu —, un bija sagaidāms, ka tuvāko dienu laikā viņa nomirs, un tomēr ģimenes locekļu asaras mijās ar smiekliem un priecīgām atmiņām.

Šie ciešanu māktie svētie ir par paraugu tam, ko mācīja prezidents Rasels M. Nelsons:

„Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.

Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam just prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē.”²³

Es liecinu,²⁴ ka mūsu Debesu Tēvs atceras Savus ciešanu pārņemtos svētos — Viņš jūs mīl un ļoti labi pazīst. Mūsu Glābējs zina, kā jūs jūtaties. „Droši Viņš izcieta mūsu sāpes un nesa mūsu bēdas.”²⁵ Es, kas saņemu²⁶ Viņa labvēlību ik dienas, zinu, ka derību turēšana paver durvis uz Jēzus Kristus Izpirkšanas upura spēku, kas sniedz stiprinājumu un pat prieku ciešanu nomocītajiem.

Par visiem, kas cieš, es lūdzu: „Lai Dievs dod jums, ka jūsu slogi kļūst viegli caur prieku par Viņa Dēlu.”²⁷ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.