Cik žēlīgs Tas Kungs ir bijis
Elders Kventins L. Kuks
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Jaunā vairāksējumu Baznīcas vēsture palīdzēs mums ievērot noslēgtās derības, bagātinot mūsu atmiņu par Glābēja paveikto mūsu labā.
Pirmo reizi gandrīz simts gadu laikā Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma vadībā tiek izdota jauna vairāksējumu Baznīcas vēsture. Tās nosaukums ir Svētie: Jēzus Kristus Baznīcas stāsts pēdējās dienās, un tajā stāstījuma veidā ir patiesi vēstīts par vienkāršiem cilvēkiem, kuri caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu kļuva par svētajiem (skat. Mosijas 3:19). Pirmais sējums, Patiesības karogs, 1815–1846, tagad ir pabeigts un ir tulkots 14 valodās, lai tiktu izplatīts daudzās pasaules daļās.
Svētie ir stāsts par to, kā Dievs atjaunoja Savu mūžīgo derību Savas mīlestības dēļ pret Saviem bērniem. Tajā ir atklāts, kā Tas Kungs atjaunoja Savu evaņģēliju, lai dāvātu cerību un mieru apjukuma, likstu un ciešanu laikos. Tajā arī ir atklāts, kā atjaunotās derības vada uz paaugstināšanu caur Jēzu Kristu.
Varbūt jūs sagaidījāt, ka stāsts Svētie sāksies ar Džozefu Smitu, taču tas sākas ar 1815. gadu, kad Indonēzijā eksplodēja vulkāns, kas izraisīja nāvi, slimības un apjukumu daudzās pasaules vietās. Šis sākuma punkts tika izvēlēts, ņemot vērā to, ko Tas Kungs atklāja par to, kā Viņš atjaunoja derības, kas saista mūs ar Glābēju un dod mums spēku, lai mēs pārvarētu visas dzīves grūtības:
„Es, Tas Kungs, zinādams to postu, kas nāks pār zemes iedzīvotājiem, aicināju Savu kalpu Džozefu Smitu, jaunāko, un runāju uz viņu no debesīm, un devu viņam pavēles; …
lai Mana mūžīgā derība varētu tikt nodibināta” (M&D 1:17, 22).
Sākot ar pirmo ainu un līdz tā izplatībai visā pasaulē, stāsts Svētie dara zināmu Dieva bērniem it visur, ka tas ir par viņu derību ar Dievu, kurš zina viņu grūtības. Caur Savu pravieti Dievs atjaunoja derības, kas nenovērš ļaunumu, bēdas, ciešanas un šķiršanos nāves brīdī, bet patiesi apsola dziedinājumu caur Glābēja Izpirkšanu, iesvēta un apdāvina mūs ar pārpasaulīgu nozīmi, un apliecina mums, ka attiecības, kas mums ir dārgas šeit, uz Zemes, var pastāvēt mūžībā, „[saistītas] ar mūžīgo godību” (skat. M&D 130:2).
Patiesības karoga pirmās astoņas nodaļas ir publicētas šī žurnāla numuros visa gada laikā. Šī mēneša izdevumā ir pēdējā nodaļa no sērijas Svētie, taču stāsts turpinās vietnē saints.lds.org, Evaņģēlija bibliotēkas lietotnē un iespiestā izdevumā (pasūtiet vietnē store.lds.org). Es aicinu jūs turpināt to lasīt jebkurā no šiem avotiem.
Dievišķs paraugs un plāns
Ar stāstu Svētie tiek turpināts dievišķs paraugs, kurā pravieši, veicot savu kalpošanu, izmanto pagātni, lai mums palīdzētu mācīties, kas mēs esam, un redzēt Dieva nodomus savā dzīvē. Svētajos Rakstos daudzi pravieši sāk savu mācīšanu, atstāstot stāstus par Tā Kunga žēlastību pret viņu priekštečiem.1 Moronijs mudināja Mormona Grāmatas lasītājus „[atcerēties], cik žēlīgs Tas Kungs ir bijis” visos laikos, „un [pārdomāt to savā sirdī]” (Moronija 10:3). Dieva labestības pārdomāšana sagatavo mūs Gara liecības saņemšanai, kas māca mums „par lietām, kādas tās patiesībā ir, un par lietām, kādas tās patiesībā būs” (Jēkaba gr. 4:13; skat. arī Moronija 10:4–5).
Zināšanas par to, ka mūsu Debesu Vecāki ieplānoja mūsu lielāko laimi un paaugstināšanu, dāvā mums perspektīvu, piešķir mums identitāti kā dievišķu vecāku mīlētiem bērniem un vairo mūsu paļāvību uz To Kungu pat tad, kad saskaramies ar dzīves likstām. Tā Kunga labestības atcerēšanās var arī pasargāt mūs no lepnības un draudiem, ko var nest labklājība. Mormons rakstīja par laiku, kad nefijieši „ārkārtīgi sāka pieaugt bagātībā”. Taču pretēji citiem laika posmiem Mormona Grāmatā, kad tauta pieļāva, lai lepnība un bagātības izraisītu viņu pagrimumu, šoreiz viņi izvēlējās citu ceļu: „Bet, neskatoties uz savām bagātībām vai savu spēku, vai savu veiksmi, viņi nekļuva augstprātīgi paši savās acīs; nedz arī viņi bija kūtri atcerēties To Kungu, savu Dievu; bet tie ārkārtīgi pazemojās Viņa priekšā.” Viņi ievēroja noslēgtās derības un palika taisnīgi, pateicoties tam, ka „viņi atcerējās, kādas lielas lietas Tas Kungs bija tiem darījis” (skat. Almas 62:48–50).
Stāstā Svētie tiek mācītas šādas un daudzas citas mācības. Tas jums palīdzēs saskatīt Tā Kunga roku savā dzīvē, kad jūs netieši pieredzēsiet ticības pārbaudījumus, sirdsēstus un priekus, atklāsmes un apņēmību, kas bija nepilnīgiem cilvēkiem, kuri mīlēja To Kungu un kuri sajuta Viņa mīlestību.
Lasot šos stāstus, kurus būsiet dzirdējuši jau agrāk, jūs tajos atklāsiet jaunu ieskatu un nozīmi. Neviena aina Baznīcas vēsturē nav labāk pazīstama par Džozefa Smita Pirmo vīziju, taču stāsts Svētie palīdz mums labāk saprast, kā Džozefs centās saskaņot to, ko sajuta sirdī, ar to, ko domāja savā prātā.
Džozefa patiesā vēlme — sajust Glābēja piedošanu — netika piepildīta tāpēc, ka viņš redzēja, ka neviena no pastāvošajām baznīcām nemācīja „Jēzus Kristus evaņģēliju, kā tas ir pierakstīts Jaunajā Derībā”.2 Džozefs savā prātā pārdomāja, kura baznīca bija pareiza, vai arī tās visas bija nepareizas. Savā sirdī viņš izmisīgi cerēja, ka viena no tām bija pareiza, lai varētu rast meklēto mieru. Kad Džozefa sirds un prāts bija pretrunā, viņš atklāja, ka var jautāt Dievam. Viņš devās uz mežu, lai lūgtu Dievu. Tur viņš redzēja Tēvu un Dēlu, kuri piedeva viņam un atrisināja viņa dilemmu tādā veidā, ko viņš nekad nebija iedomājies.3
Džozefs, viņa ģimene un daudzi citi, kuri pieņēma Tā Kunga atjaunoto derību, vēlējās sajust Dieva mīlestību pret sevi, mācīties, kā viņi varēja tuvināties Viņam, un dziedēt attiecības ar mīļiem cilvēkiem. Krājums Svētie atklāj viņu stāstus.
Paļaušanās uz To Kungu pārbaudījumu laikā
Svētie 1. sējumā ir iekļauts sirdi plosošs stāsts par Amandu Bārnsu Smitu un viņas ģimeni, kura paklausīja Tā Kunga pavēlēm un darīja Viņa gribu.4 Amandas vīrs un viens no viņas dēliem tika nežēlīgi nogalināts kopā ar 15 citiem pēdējo dienu svētajiem, kuri bija apmetušies pie Šoalkrīkas Misūri štatā. Tas Kungs atbalstīja Amandu šīs šausmīgās pieredzes laikā, atbildēja uz viņas lūgšanām, deva viņai drosmi un deva viņai spēku, lai viņa varētu dziedināt savu smagi ievainoto dēlu.5
Stāsts Svētie parāda, kā Amanda iemācījās paļauties uz To Kungu ārkārtēju likstu laikā. Tas arī parāda, ko Džozefs Smits iemācījās par Dieva labestību pat tad, kad sastapās ar ciešanām. Tas parāda, ka zināšanas par Tā Kunga darbiem dod mums mūžības skatījumu, palīdz mums visu saskatīt patiesā gaismā gan tagad, gan nākotnē un palīdz mums pielietot ticību, ka Tas Kungs būs ar mums grūtos laikos.
Kad pravietis Džozefs uzzināja, kas notika ar Amandas ģimeni un citiem Šoalkrīkā, viņš vēlējās labāk doties uz cietumu vai tikt nogalināts, nekā pieļaut, ka svētie tiek noslepkavoti. Nākamajā dienā viņš mēģināja vienoties par miermīlīgu risinājumu ar Misūri zemessardzi, kuri grasījās uzbrukt svēto galvenajai apmetnei Fārvestā. Tā vietā Džozefs tika sagūstīts un ielikts cietumā.
Gandrīz piecus mēnešus Džozefs bija apcietinājumā, ieslodzīts aukstā, šaurā pazemes kamerā Libertijā, Misūri. Viņš vēlējās uzzināt, kur Dievs slēpās un cik ilgi Viņš spēs klausīties atraitņu un bāreņu raudās. Viņš lūdza: „Ak Kungs, cik ilgi viņi cietīs šīs pārestības un nelikumīgās apspiešanas, pirms Tava sirds tiks mīkstināta pret tiem, un Tu ietrīcēsies žēlastībā pret tiem?” (M&D 121:3).
Stāsts Svētie māca mums, ka likstas neliecina par Tā Kunga nepatiku ne arī par to, ka Viņš ir atņēmis Savas svētības. Pretestība ir daļa no Dieva plāna, lai mūs attīrītu un sagatavotu mūžīgajam, celestiālajam liktenim (skat. 2. Nefija 2:11). Džozefs mācījās, ka Glābēja bezgalīgās ciešanas ļauj Viņam palīdzēt mums, kad mēs ciešam, un galu galā paaugstināt mūs (skat. Almas 7:11–13). Atbildot uz Džozefa sāpjpilno kliedzienu, Tas Kungs uzskaitīja visdažādākās grūtības un tad secināja:
„Ja elle plaši atvērs savu muti pēc tevis, zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.
Cilvēka Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?” (M&D 122:7–8).
Kad mēs pieredzam šādas grūtības, tas mums var dot kristīgu empātiju pret likstu māktajiem. „Mana sirds vienmēr būs maigāka pēc šīs pieredzes, nekā tā jebkad ir bijusi,” Džozefs atskārta, būdams cietumā. Viņš vēlējās, kaut varētu būt ar svētajiem, lai mierinātu viņus. „Es nekad nebūtu varējis justies tā, kā tagad jūtos,” viņš paskaidroja, „ja nebūtu izcietis tos pāridarījumus, ko es izcietu.”6
Viens no iemesliem, kāpēc Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums uzdeva rakstīt stāstu Svētie un to apstiprināja, ir tāds, ka tas var palīdzēt ikvienam no mums pieredzēt šādas grūtības caur citu cilvēku stāstiem. Mēs varam mācīties no Amandas, ka pat tad, kad Dievs Savā bezgalīgajā gudrībā uzskata par piemērotu nenovērst ļaunumu vai ciešanas, Viņš mīl mūs un rūpējas par mums. Viņš dzird mūsu lūgšanas un ir žēlīgs un laipns.
Atjaunotās tempļa svētības
Visvairāk šī žēlastība un laipnība mums tiek izrādīta templī. Sirds dziļumos Svētie ir stāsts par atjaunotām tempļa svētībām. Pirmais sējums beidzas ar to, ka 1846. gadā tūkstošiem pēdējo dienu svēto saņem svētus priekšrakstus Navū templī. Otrais sējums beigsies ar Soltleikas tempļa iesvētīšanu un to, ka 1893. gadā svētie sāks tur saņemt priekšrakstus. Trešais sējums beigsies ar to, ka 1955. gadā Eiropas svētie sāks pulcēties templī Šveicē. Ceturtais sējums iepazīstinās ar Baznīcas vēsturi līdz mūsdienām, kad tempļi ir atrodami uz visas Zemes virsas un svētie uz visas pasaules saņem paaugstināšanas priekšrakstus, kā pravieši to redzēja vīzijās senos laikos.
Tā Kunga namā mēs noslēdzam derības un tiekam apdāvināti ar spēku, lai pārvarētu Krišanas sekas, tajā skaitā ļaunumu un ciešanas, kas ir šajā pasaulē. Mēs saņemam aizsardzību un galu galā spēku, lai pārliecībā stāvētu Augšāmcelšanās reizē, saistīti uz visiem laikiem ar saviem mīļajiem.
Stāsts Svētie palīdzēs mums ievērot noslēgtās derības, bagātinot mūsos svētas atmiņas. Tas mums palīdzēs vienmēr atcerēties, ko Glābējs ir izdarījis mūsu labā. Ja mums nebūtu pierakstu par Dieva darbiem pagātnē, mēs nevarētu „[atcerēties], cik žēlīgs Tas Kungs ir bijis pret cilvēku bērniem” (Moronija 10:3). Šo iemeslu dēļ mēs esam parādā Tam Kungam un svētajiem, kuri pierakstīja savas pieredzes, kurās atklājas Viņa mīlestība pret tiem. Tas Kungs pavēlēja Džozefam Smitam pierakstīt savas pieredzes (skat. M&D 21:1). Viņš pavēlēja Baznīcas vēsturniekam, kurš darbojās Džozefa vadībā, „pastāvīgi vest baznīcas pierakstus un vēsturi” (M&D 47:3). Viņš pavēlēja, lai vēsturē būtu iekļauts „[viss], kas varētu noderēt baznīcai un jaunajām paaudzēm” (M&D 69:8).
Ņemot vērā šīs atklāsmes un derības solījumu — vienmēr atcerēties Glābēju savā prātā, Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums pirms desmit gadiem sāka plānot stāsta Svētie tapšanu. Tagad mēs mudinām jūs to lasīt, paļaujoties, ka tas jums palīdzēs saprast Dieva plānu, redzēt, cik žēlīgs Tas Kungs ir bijis, uzticīgi pastāvēt gan labos, gan sliktos laikos, iegūt kristīgu empātiju pret citiem un ievērot noslēgtās derības, kas jūs vadīs uz paaugstināšanu.