Nepatīkamākā šķiršanās patiesībā bija viena no manām lielākajām svētībām

Attēls

young woman looking out at the ocean

Es izšķīros ar savu pirmo draugu skaidrā vasaras vakarā.

Tajā dienā Karters (vārds mainīts) un es strīdējāmies, kas nebija nekas neparasts mūsu trīs gadus ilgajās, ik pa laikam pārtrauktajās attiecībās. Mēs strīdējāmies par visu, sākot ar to, ko ēst, un beidzot ar nākotnes plāniem. Sākumā es neievēroju mūsu atšķirības, domājot, ka „pretpoli pievelkas”. Tomēr mūsu rotaļīgā ķircināšanās ar laiku pārauga nogurdinošā strīdu virknējumā.

Tajā vasaras vakarā mēs bijām paņēmuši teleskopu, lai tuksnesī vērotu planētas. Tomēr mēs atklājām, ka mēness spožums pret tumšajām debesīm aptumšoja mums skatu. Saniknoti mēs atkal sākām strīdēties.

Es pagāju malā, lai nomierinātos. „Tā neesmu es,” es domāju. Es biju mierīgākā no saviem brāļiem un māsām, un ar citiem draugiem es runāju maigi un laipni. Tad kāpēc es kliedzu uz puisi, kuru it kā mīlu?

Es palūkojos tumšajās debesīs un lūdzu, lai uzzinātu, kā uzlabot savas attiecības ar Kārteru. Pēkšņi manas dusmas aizstāja visaptverošs miers, un es sajutu, ka labākais, ko varu darīt mūsu abu labā, ir pārtraukt mūsu attiecības.

Dziedināšanai bija nepieciešams laiks. Bija brīži, kad jutu kārdinājumu atsākt mūsu attiecības, jo man trūka tik ierastās sajūtas. Dažkārt jutu dusmas pret Dievu, domājot, ka viņš aizcirtis vienas durvis, neatverot citas. Tomēr es turējos pie eldera Džefrija R. Holanda no Divpadsmit apustuļu kvoruma padoma: „Kad šie brīži pienāk un parādās grūtības, stingri turieties pie tā, ko jūs jau zināt, un esiet stipri, līdz saņemsiet papildu zināšanas” („Kungs, es ticu” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2013. g. maijs, 93.–94. lpp.).

Daudzus mēnešus es nesaņēmu „papildu zināšanas” un sāku šaubīties, vai vispār saņemšu. Pēc kādas izjustas lūgšanas par šķiršanos Gars man apliecināja, ka Debesu Tēva pamudinājumi ir domāti Viņa bērnu labklājībai. Mana ticība Viņam ir daudz nozīmīgāka par Viņa apsvērumiem.

Zināšanas, ka Debesu Tēvam bija man veltīts plāns, deva man cerību nākotnei un palīdzēja man atkal sākt satikties. Kādu rītu es izlasīju Mācības un Derību 88:40, kur Tas Kungs māca, ka „gaisma pielīp gaismai”. Pēkšņi es sapratu, ka šo principu var attiecināt arī uz satikšanos. Es zināju, ka būšu laimīgāka kopā ar kādu, kam ir tādas pašas vērtības un gaisma.

Ar laiku es satiku Ostinu. Mums uzreiz izveidojās saikne, sākot ar mūsu mīlestību pret tako un beidzot ar to, ka abi bijām kalpojuši misijā Amerikas Savienotajās valstīs. Viņa maigais gars šķita pazīstams un savienojams ar manu, un galu galā mēs apprecējāmies. Mums nav ugunīgas attiecības, kādas varat vērot populārās romantiskās filmās. Tās ir mīļas un stabilas — tādas, kas, es ticu, var pastāvēt mūžīgi.

Daudzi no mums, saņemot sarežģītu pamudinājumu, vēlas paskaidrojumu. Mana pieredze man māca, ka Tas Kungs var mums palīdzēt palikt paklausīgiem, nezinot visas atbildes. Paļaujoties uz visu zinošo Dievu, mēs varam sajust mieru, pieņemot lēmumus rīkoties saskaņā ar pamudinājumiem, līdz mēs saņemam „papildu zināšanas”, kuras Viņš ir apsolījis uzticīgajiem.