Filipīnas: garīgais spēks jūras salās

Aptuveni 550 gadu pirms Jēzus Kristus dzimšanas Tas Kungs apsolīja Mormona Grāmatas pravietim Nefijam: „Es atceros tos, kas ir uz jūras salām” un „nesu Savu vārdu cilvēku bērniem, jā, patiesi, visām zemes tautām” (2. Nefija 29:7). Daudziem, kuri ir lasījuši šos īpašos vārdus, prātā nāk viena „jūras salu” grupa — Filipīnas.

Ar iedzīvotāju skaitu, kas tuvojas 100 miljoniem iedzīvotāju, Filipīnu Republika ir liels arhipelāgs aptuveni ar 7 100 salām, kas atrodas Āzijas dienvidaustrumu daļā. Tā ir skaista tropu valsts ar draudzīgiem, mundriem un pazemīgiem ļaudīm. Tomēr Filipīnas ir pakļautas zemestrīcēm, viesuļvētrām, vulkānu izvirdumiem, paisuma viļņiem un citām dabas katastrofām, kā arī valstī ir daudzas sociālekonomiskās problēmas. Plaši izplatītā nabadzība ir izaicinājums, ar ko filipīnieši saskaras atkal un atkal, kā arī viņi ir pārdzīvojuši politiskās nestabilitātes un ekonomisko krīžu periodus.

Taču tiem, kas zina, kā darbojas Tas Kungs, Filipīnas ir auglīga zeme evaņģēlija sēklu sēšanai. Līdztekus tagalogu un citām dzimtajām valodām, daudzi filipīnieši runā angliski, kas arī ir valsts valoda. Pateicoties ilgam spāņu valdīšanas periodam, vairāk nekā 90 procentu iedzīvotāju ir kristieši; zīmīga minoritātes daļa ir musulmaņi.

Pirmais mēģinājums pieteikt baznīcu Filipīnās tika izdarīts 1898. gadā, Spānijas–Amerikas kara laikā, ko paveica Vilards Kols un Džordžs Sīmans, pēdējo dienu svēto militārpersonas no Jūtas, kas pirms savas aizbraukšanas tika iesvētīti par misionāriem. Kad radās izdevības, viņi sludināja evaņģēliju, taču kristību nebija.

Otrā pasaules kara laikā vairāki pēdējo dienu svētie virzījās cauri salām ar sabiedroto bruņotajiem spēkiem. 1944. un 1945. gadā militārās grupas noturēja baznīcas sanāksmes daudzās vietās, un daudzi karadienestā dienējošie un strādājošie pēdējo dienu svētie atradās Filipīnās, karam beidzoties. Starp viņiem bija Maksīna Teita un ticībai nesen pievērstais Džeroms Horovitss. Viņi abi palīdzēja iepazīstināt Anisetu Fahardo ar evaņģēliju. Palīdzot no jauna uzcelt Anisetas māju kādā sabombardētā Manilas pilsētas daļā, brālis Horovitss dalījās ar Anisetu un viņas meitu, Ruti, jaunatrastajā ticībā.

Aniseta ieguva liecību un vēlējās tapt kristīta, taču baznīca toreiz neatļāva veikt kristības Filipīnās, jo šajās jūras salās nebija pastāvīgu baznīcas vienību. Elders Harolds B. Lī (1899–1973), no Divpadsmit apustuļu kvoruma, uzzināja par šo Anisetas vēlmi un, būdams Vispārējās militārpersonu komitejas vadītājs, apstiprināja Anisetas kristības. 1946. gada Lieldienu rītā Anisetu Fahardo kristīja bruņotajos spēkos dienējošais Lorens Ferrē, un viņa tiek uzskatīta par pirmo zināmo filipīnieti, kura kļuva par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli.

Pēc kara baznīcas grupas tika organizētas divās ASV militārajās bāzēs — Klarka gaisa karaspēku bāzē un Sabikbejas jūras karaspēku bāzē —, pēdējo dienu svēto karadienesta locekļiem raugoties uz formālākas baznīcas klātbūtnes nodibināšanu Filipīnās. 1955. gada 21. augustā prezidents Džozefs Fīldings Smits (1876–1972) iesvētīja Filipīnas evaņģēlija sludināšanai. Tomēr tiesiski ierobežojumi aizkavēja misionāru ierašanos līdz 1961. gadam.

1960. gadā elders Gordons B. Hinklijs (1910–2008), toreiz Divpadsmit apustuļu kvoruma asistents, vairākas dienas viesojās Filipīnās: „Es paudu uzskatu, ka misionāru darbs būs … tikpat ražīgs kā daudzās citās pasaules daļās.”³ Nākamajā gadā, pēc ilgas gatavošanās un dokumentu rakstīšanas, ko veica tādi baznīcas locekļi kā Maksīna Teita Grimma un prezidents Roberts S. Teilors no Tālo Austrumu Dienvidu misijas, kā arī baznīcai nepiederoši draugi; elders Hinklijs atgriezās Filipīnu salās, lai tās no jauna iesvētītu misionāru darba uzsākšanai.

1961. gada 28. aprīlī Manilas nomalē elders Hinklijs tikās ar nelielu karadienesta locekļu grupu, ASV pavalstniekiem, un vienu filipīniešu baznīcas locekli — Deividu Legmanu — un noskaitīja īpašu lūgšanu, „lai būtu daudzi tūkstoši, kas pieņemtu šo vēstījumu un tiktu svētīti ar to”.⁴ Tie vārdi, kurus teica patiess Tā Kunga kalps, drīz kļuva pravietiski.

Pirmie četri misionāri — Reimonds L. Gudsons, Herijs Dž. Murejs, Kents C. Lous un Nesters O. Ledesma — ieradās Manilā pēc dažām nedēļām. „Filipīnieši pieņēma evaņģēliju ļoti labprātīgi,” piebilda elders Lous. „Kad ģimenes galva nolēma pievienoties baznīcai, daudzos, daudzos gadījumos visa ģimene pievienojās baznīcai.”⁵

Darbs progresēja tādā mērā, ka 1967. gadā tika organizēta Filipīnu misija. Tā gada beigās misijas teritorijā bija 3 193 baznīcas locekļi, no kuriem 631 tika pievērsts tajā pašā gadā. Līdz 1973. gadam baznīca Filipīnās bija izaugusi līdz 13 000 baznīcas locekļu. 1973. gada 20. maijā tika izveidots Manilas Filipīnu stabs, kura prezidents bija Augusto A. Lims. 1974. gadā misija tika sadalīta, izveidojot Filipīnu Manilas misiju un Filipīnu Sebu misiju.

1975. gada augustā prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) ieradās Manilā, lai prezidētu pirmajā Filipīnu reģiona konferencē. Augustā bija vairākas vētras, padarot ceļošanu apgrūtinošu tiem, kas ieradās Manilā no citām salu daļām. Kādam autobusam, kas bija pilns ar svētajiem no Laoagas, gandrīz neizdevās ierasties, taču svētie izstūma autobusu no dubļu peļķes un lūdzās autobusam vadītājam negriezties atpakaļ. Cita svēto grupa trīs dienas drosmīgi stājās pretī vētrainai jūrai, jo patiesa nozīme ir tam, kā to izteica kāda māsa, lai redzētu un dzirdētu dzīvu Dieva pravieti.

Prezidents Kimbals atkārtoti apmeklēja Filipīnas 1980. gadā, lai prezidētu pār citu reģiona konferenci, un viņš arī īsi tikās ar Filipīnu prezidentu Ferdinandu Markosu. Šī tikšanās sagatavoja ceļu tam, lai baznīca Filipīnās galu galā atvērtu Misionāru apmācību centru 1983. gadā un iesvētītu Manilas Filipīnu templi nākamajā gadā. 1987. gadā tika izveidots Filipīnu/Mikronēzijas reģions ar galveno pārvaldi Manilā.

Mormona Grāmatas daļas tika pārtulkotas tagalogu valodā 1987. gadā. Pašreiz Mormona Grāmata ir pārtulkota vairākās Filipīnu valodās, tai skaitā, sebuāņu valodā.

1980. gada decembrī prezidents Spensers V. Kimbals sūtīja Baznīcas nekustamā īpašuma departamenta direktoru uz Manilu, lai atrastu piemērotu vietu templim. Pēc vairāku vietu apsvēršanas direktors iesniedza lūgumu 1,4 hektāru zemes iegādei Kvezonā. Šī vieta paceļas pāri Marikina ielejai, un tā ir relatīvi pieejama daudziem baznīcas locekļiem. Lūgums tika apstiprināts, un īpašums tika iegādāts 1981. gada janvārī. Pēc baznīcas lūguma ielas nosaukums tika nomainīts uz „Tempļa ceļš”.

Par spīti viesuļvētras draudiem, uz būvniecības atklāšanas svinīgo ceremoniju 1982. gada 25. augustā pulcējās aptuveni 2 000 baznīcas locekļu no visām salu daļām, braucot ar laivām, vilcienu un autobusu. Tempļa celtniecība drīz sākās, un 1984. gada augustā tas bija gatavs iesvētīšanai.

Gandrīz 27 000 baznīcas locekļu un baznīcai nepiederošu cilvēku apmeklēja templi pirms tā iesvētīšanas. Viņi ieradās, neskatoties uz divām viesuļvētrām, — starp kurām bija tikai 48 stundu intervāls —, kas plosījās Filipīnās dažas dienas iepriekš. Svētie no attālām provincēm ieradās noguruši, taču dzīvespriecīgi. Daudzos gadījumos viņi bija spiesti braukt uz Manilu pa apkārtceļiem, jo ceļi bija applūduši, un tilti bija nešķērsojami pārplūdušo upju dēļ.

Tempļa skaistums iespaidoja apmeklētājus, tajā skaitā, daudzus prominentus filipīniešus. Rakstnieks Kelso Karunungans izteicās par „svētu sajūtu, kas, ieejot templī, liek justies tā, it kā cilvēks satiks savu Radītāju”. Pulkvedis Bienvenido Kastiljo, Filipīnu policijas galvenais kapelāns, teica, ka templis ir „vieta, kur var apdomāt debesu lietas, jo templī cilvēks atrodas debešķīgā vidē”. Divas mūķenes sajuta, ka templis „patiesi ir Tā Kunga nams”. Eva Estrada–Kalava, Filipīnu parlamenta locekle, pateica gidiem: „Es vēlētos, kaut jūs šeit celtu vairāk tempļu.”⁶

Prezidents Hinklijs, toreiz otrais padomnieks Augstākajā prezidijā, vadīja stūrakmens ielikšanas dievkalpojumus otrdien, 1984. gada 25. septembrī. Tam sekoja deviņas iesvētīšanas sesijas, kas notika celestiālajā istabā. Aptuveni 6 500 svētie no 16 stabiem un 22 apgabaliem Klusā okeāna reģionā apmeklēja šīs sesijas.

Tikko beidzās pēdējā iesvētīšanas sesija, Paulo V. Malits, jaun., un Edna A. Jasona kļuva par pirmo pāri, kas 1984. gada 27. septembrī apprecējās Manilas Filipīnu templī. Tempļa pirmais prezidents, V. Gartss Andruss, svinīgi vadīja laulības ceremoniju.

Daudzi baznīcas locekļi stāvēja rindā, lai saņemtu savus endaumentus, sākot ar priekšrakstu darbiniekiem. Tempļa darbs turpinājās visu nakti līdz nākamajai dienai.

Baznīcas locekļi sajuta lielāku vēlmi doties uz templi. Tiem, kas dzīvoja tālu no Manilas, bija daudz jāuzupurējas, lai pieveiktu lielo attālumu ar laivu vai autobusu. Tomēr viņi ieradās — ar ticības un apņēmības stāstiem.

Bernardo un Leonidesai Obedoziem no Heneralsantosas došanās uz templi, tālajā Manilā, šķita neiespējama. Taču līdzīgi tirgotājam, kurš nogāja un pārdeva visu, kas viņam bija, lai nopirktu vienu dārgu pērli (skat. Mateja 13:45–46), šis pāris nolēma pārdot savu māju, lai samaksātu par ceļu, lai viņi un viņu bērni varētu tikt saistīti kā mūžīga ģimene. Pēc tam, kad bija pārdevuši māju un lielāko daļu savu īpašumu, viņiem izdevās sakrāt precīzi tik, lai samaksātu par kuģa biļeti līdz Manilai savai deviņu cilvēku ģimenei. Leonidesa bija uztraukusies, jo viņiem nebija māju, kur atgriezties. Taču Bernardo iedrošināja viņu, sakot, ka Tas Kungs viņiem palīdzēs. 1985. gadā templī viņi tika saistīti kā ģimene uz laiku un visu mūžību. Tas bija katra upura vērts, jo templī viņi atrada ne ar ko nesalīdzināmu prieku — savu nenovērtējamo pērli. Un Bernardo vārdi izrādījās patiesi — Tas Kungs tiešām palīdzēja. Pēc atgriešanās no Manilas labi paziņas ierādīja viņiem vietu, kur apmesties. Viņu bērni pabeidza skolu, un ģimene galu galā iegādājās paši savu māju jaunā vietā.

2006. gada 18. aprīlī Augstākais prezidijs paziņoja par Sebu Filipīnu tempļa celtniecību. Izdzirdot šo paziņojumu, daudzi baznīcas locekļi raudāja prieka asaras. „Mēs esam svētīti, jo Tas Kungs ir izvēlējies Sebu pilsētu par nākamā tempļa vietu,” teica Cēzars Peress, jaun., Sebu Reliģijas institūta direktors.

Dažus mēnešus pēc Sebu Filipīnu tempļa iesvētīšanas, Filipīnu pēdējo dienu svētajiem atkal bija iemesls priecāties. 2010. gada 2. oktobrī, savas ievadrunas laikā vispārējā konferencē, prezidents Tomass S. Monsons paziņoja par Urdanetas Filipīnu tempļa celtniecību Pangasinanā.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca Filipīnās ir relatīvi jauna, ja salīdzina ar tās pastāvēšanas ilgumu citās valstīs, taču tās liktenis šajā salu valstī ir brīnišķīgs. Baznīcas izaugsme ir bijusi brīnumaina, un labākais vēl ir priekšā. Elders Maikls Džons U. Tehs, no Septiņdesmitajiem, otrais filipīnietis, kas aicināts kalpot par Augstāko pilnvaroto, teica: „Mums, filipīniešu pēdējo dienu svētajiem, ir jāsagatavojas garīgi, kā nekad agrāk, jo darbs virzīsies uz priekšu ar vai bez mūsu palīdzības.”⁷

Patiesi, 21. gadsimtam turpinot ritēt, atjaunotā baznīca turpinās augt gan lieluma, gan ietekmes ziņā, arvien vairāk un vairāk filipīniešiem pieņemot tās vēstījumu un kļūstot par svētību šiem īpašajiem cilvēkiem jūras salās. Elderam Teham un filipīniešu svētajiem — „[lielie] … Tā Kunga solījumi tiem, kuri ir uz jūras salām” (2. Nefija 10:21), — tagad tiek piepildīti.