Pravieša vārdu uzklausīšana
No Baznīcas izglītības sistēmas svētbrīža Brigama Janga universitātē, Aidaho štatā, 2013. gada 5. maijā. Pilnu uzrunas tekstu meklējiet: lds.org/broadcasts.
Sekojot prezidentam Monsonam un cenšoties būt līdzīgākiem viņam, mēs neizbēgami kļūsim uzticīgāki Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļi.
Pirms vairākiem gadiem, tieši pirms vispārējās konferences, prezidents Tomass S. Monsons sniedza brīnišķīgu mācību. Šoreiz tas bija sapulcinātajiem Augstākajiem pilnvarotajiem, kas bija atceļojuši uz Soltleiksitiju, Jūtu, no kuriem daudzi bija ieradušies no tālām vietām visā pasaulē, kur viņi kalpoja reģionu prezidijos. Mēs bijām sapulcējušies, lai mūs apmācītu Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļi.
Kad pienāca sapulces laiks, visi, šķita, bija klāt, izņemot prezidentu Monsonu. Dažas minūtes pirms sapulces sākuma mēs pārstājām sarunāties un godbijīgi sēdējām, klausoties priekšspēles mūziku un gaidot kuru katru brīdi ierodamies pravieti.
Mēs pacietīgi gaidījām, līdz pienāca un pagāja pulksten 9.00. Kāds izgāja ārā pa sānu durvīm, lai acīmredzami noskaidrotu, vai ir nepieciešama kāda palīdzība. Atgriezies telpā, viņš teica: „Prezidents Monsons drīz jums pievienosies.”
Aptuveni pēc 15 minūtēm istabā ienāca prezidents Monsons. Viņam ienākot, aiz cieņas mēs piecēlāmies kājās. Mēs priecājāmies viņu redzēt un bijām apmierināti, ka viņš izskatījās labi. Viņa kavējumam nebija nekāda acīmredzama iemesla.
Prezidents Monsons devās tieši pie kanceles un teica: „Brāļi, es atvainojos par kavēšanos, taču manai sievai šorīt bija nepieciešama mana klātbūtne.”
Tas mani dziļi iespaidoja un lika man justies pazemīgam, un es nevarēju beigt domāt par viņa vārdiem.
Tā bija ļoti svarīga sanāksme. Visa baznīcas augstākā vadība bija sapulcējusies, taču prezidents Monsons parādīja piemēru mums visiem. Viņš bija vajadzīgs savai sievai, un viņš atvēlēja laiku, lai parūpētos par viņu. Tas bija lielisks sprediķis. Es neatceros neko citu, kas tika pateikts šajā dienā, taču es atceros šo sprediķi: „Manai sievai bija nepieciešama mana klātbūtne.”
Sekošana pravieša paraugam
Es vēlētos ieteikt piecus veidus, kā mēs varam sekot prezidenta Monsona paraugam.
1. Mēs varam būt pozitīvi noskaņoti un laimīgi.
Dārgajā Pērlē pravietis Džozefs Smits raksturo savu „jautro temperamentu” (Džozefs Smits — Vēsture 1:28). Vārds „jautrs” raksturo arī prezidentu Monsonu.
Kādā reizē prezidents Monsons teica: „Mēs … varam izvēlēties būt pozitīvi noskaņoti. Mēs nevaram izmainīt vēja virzienu, taču mēs varam pieskaņot buras. Citiem vārdiem sakot, mēs varam izvēlēties būt laimīgi un pozitīvi noskaņoti, neskatoties uz to, ar ko sastopamies.”1
Kādu dienu es gaidīju pie Augstākā prezidija padomes telpas. Es biju uzaicināts tur piedalīties sanāksmē, lai pārrunātu tempļa jautājumus. Viens pats es klusi sēdēju pie šīs telpas. Es domāju, ka Augstākais prezidijs jau bija sapulcē un ka mani pēc dažām minūtēm aicinās piebiedroties.
Tur sēžot, es dzirdēju kādu nākam pa vestibilu un svilpojam. Es nodomāju: „Kāds neizprot pareizu uzvedību. Nedrīkst pastaigāties gar baznīcas prezidenta biroju un svilpot.”
Pēc brīža svilpotājs parādījās ap stūri — tas bija prezidents Monsons. Viņš bija laimīgs un pozitīvi noskaņots. Viņš mani silti sveicināja un teica: „Es domāju, ka pēc dažām minūtēm sāksim sapulci.”
Pat visam baznīcas rūpju svaram esot uz viņa pleciem, viņš ir laimīga cilvēka paraugs, un viņam vienmēr ir pozitīva attieksme. Arī mums būtu jābūt tādiem.
2. Mēs varam laipni un mīloši izturēties pret bērniem.
Jēzus bieži runāja par bērniem. Viņa pravietis, prezidents Monsons, arī bieži runā par bērniem. Es esmu redzējis, it sevišķi tempļa iesvētīšanās, kā viņš mīl bērnus, un ar savu piemēru māca mums, kā pret viņiem izturēties. Katrā tempļa iesvētīšanā viņš pievērš uzmanību bērniem. Viņam ļoti patīk iesaistīt viņus stūrakmens ceremonijā, un viņš vienmēr aicina dažus no viņiem pievienot javu stūrakmens stiprinājumam, lai piedalītos tempļa simboliskā pabeigšanā. Viņš to dara, lai viņiem būtu jautri. Viņš to dara, lai tas paliktu viņu atmiņā. Viņš vienmēr viņiem plati uzsmaida. Viņš iedrošina un uzslavē viņus. Uz to ir brīnišķīgi noraudzīties.
Viņa siltie sveicieni dažreiz iekļauj sasveicināšanos, sasitot plaukstas ar paceltām rokām, ausu kustināšanu un pamudinājumus — kalpot misijās un laulāties templī.
Pirms dažiem gadiem prezidenta Monsona darbakārtībā bija Okera kalnu Jūtas tempļa iesvētīšana savā dzimšanas dienā. Kad viņš ieradās pie tempļa un pietuvojās tempļa ārdurvīm, tur bija sapulcējusies jauniešu grupa. Viņi acīmredzami zināja, ka tā bija prezidenta Monsona dzimšanas diena, jo sāka viņam dziedāt „Augstu laimi, prieku”. Viņš apstājās un paskatījās uz viņiem ar lielu smaidu uz lūpām. Viņš pat sāka māt ar rokām, it kā viņiem diriģējot. Beigās viņi pievienoja piedziedājumu „Lai dzīvo sveiks”. Viņš teica man: „Šī ir mana mīļākā daļa.”
Baznīcas bērni un jaunieši mīl viņu, un viņiem nav nekādu šaubu, ka arī viņš mīl viņus!
3. Mēs varam sekot Gara pamudinājumiem.
Prezidents Monsons skaisti pauda savu ziedošanos Tam Kungam un savu apņemšanos sekot Gara pamudinājumiem ar šādiem vārdiem: „Visbrīnišķīgākā sajūta, ko es dzīvē pazīstu, ir sajust pamudinājumu un rīkoties saskaņā ar to, un vēlāk atklāt, ka tas bija kāda cilvēka lūgšanas vai vajadzības piepildījums. Un es vēlos, lai Tas Kungs vienmēr zinātu, ka, ja Viņam ir kāds uzdevums, Toms Monsons paveiks to.”2
Šis ir paraugs, kuram vajadzētu sekot ikvienam no mums.
4. Mēs varam mīlēt templi.
Prezidents Monsons ieies vēsturē kā viens no dižajiem tempļu cēlājiem baznīcā. Kopš kļūšanas par baznīcas prezidentu 2008. gadā, viņš ir turpinājis tempļu celtniecības lielo darbu. Būdams pravietis sešus gadus, prezidents Monsons ir paziņojis par plāniem uzbūvēt 33 jaunus tempļus.
Prezidents Monsons ir teicis: „Kaut katrs no mums dzīvotu cienīgu dzīvi, ar tīrām rokām un šķīstām sirdīm, lai templis varētu aizskart mūsu dzīvi un ģimenes.”3
Viņš ir arī devis šo brīnišķīgo apsolījumu: „Kad mēs mīlēsim templi, pieskarsimies tam un apmeklēsim to, mūsu dzīve atspoguļos mūsu ticību. Kad mēs dosimies uz šiem svētajiem Dieva namiem, kad mēs atcerēsimies derības, ko tajos noslēdzam, mēs spēsim panest visas grūtības un pārvarēt katru kārdinājumu.”4
Sekosim paraugam, ko pravietis mums ir devis, mīlot templi.
5. Mēs varam būt laipni, taktiski un mīloši.
Prezidents Monsons ir brīnišķīgs piemērs tam, kā mīlēt citus cilvēkus. Visa viņa kalpošana ir piepildīta ar māju apmeklējumiem; roku uzlikšanu uz cilvēku galvām un svētību došanu; negaidītu zvanīšanu cilvēkiem ar nolūku mierināt un iedrošināt; iedrošinājuma, uzslavas un pateicības vēstuļu sūtīšanu; slimnīcu un aprūpes centru apmeklējumiem; un laika atrašanu bēru apmeklējumiem, neskatoties uz ļoti aizņemto darbakārtības plānojumu.
Tāpat kā to būtu darījis Glābējs, Tomass Monsons ir gājis apkārt, labu darīdams, (skat. Ap. d. 10:38) svētot un mīlot citus; tas ir bijis viņa dzīves virzītājspēks.
Ievērojams piemērs prezidenta Monsona laipnībai notika 2012. gadā. Kad skaistā Brigamsitijas Jūtas tempļa celtniecība tuvojās nobeigumam, es tikos ar Augstāko prezidiju, lai pārrunātu tā iesvētīšanas plānus. Brigamsitijai atrodoties tikai stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Soltleiksitijas, prezidentam Monsonam būtu ļoti viegli apmeklēt tā iesvētīšanu.
Tā vietā prezidents Monsons teica: „Brigamsitija ir prezidenta Boida K. Pekera, šī dižā apustuļa, kas tik ilgus gadus ir sēdējis man blakus Divpadsmito kvorumā, dzimtā pilsēta. Es vēlos, lai viņš saņemtu šo godu un svētību — iesvētīt templi savā dzimtajā pilsētā. Es atturēšos un uzdošu prezidentam Pekeram iesvētīt Brigamsitijas templi. Es vēlos, lai tā būtu viņa diena.”
Prezidentam Pekeram un māsai Pekerai, kura arī uzauga Brigamsitijā, tā bija brīnišķīga diena. Mani ļoti aizkustināja prezidenta Monsona laipnais un augstsirdīgais žests savam kalpošanas biedram — apustulim. Mēs visi varam būt šādi cilvēki. Mēs varam dalīties un būt laipni, un vairāk domāt par apkārtējiem.
Pravieša paraugs
Prezidents Monsons ar saviem brīnišķīgajiem un iedvesmojošajiem vēstījumiem vispārējā konferencē ir mācījis mums, kā dzīvot savu dzīvi. Ar savu ievērojamo un brīnišķīgo personīgo piemēru viņš ir mācījis mums, kā būt par Jēzus Kristus sekotājiem. Patiesi Tas Kungs ir devis mums paraugu visās lietās, un viens no paraugiem, kuram mums jācenšas sekot, ir mūsu mīļā pravieša paraugs.
Es liecinu, ka ir Dievs debesīs, kurš mūs pazīst un mīl. Viņš ir devis mums pravieti, — lai mūs virzītu, mācītu un vadītu šajās pēdējās dienās. Es ticu, ka Tas Kungs sagaida, lai mēs mīlētu pravieti, atbalstītu viņu un sekotu viņa paraugam.
Es uzskatu to par lielu svētību — dzīvot laikā, kad Tomass S. Monsons ir Tā Kunga pravietis. Sekojot viņam un cenšoties vairāk līdzināties viņam, mēs nenovēršami kļūsim uzticīgāki Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļi.