Mēs esam Tā Kunga rokas
Nabadzīgo uzmeklēšana un kalpošana tiem, kas cieš, ir nepieciešama, lai mēs varētu tikt saukti par Jēzus Kristus mācekļiem.
Lielās depresijas pirmajās dienās seši Soltleikas ielejas staba prezidenti apvienojās, lai cīnītos ar nabadzības un bada sliktajiem apstākļiem, kas draudēja pārņemt ļoti daudzus baznīcas locekļus.1 Lai arī ekonomiskā krīze ietekmēja cilvēkus arī citur, taču Jūtas štats cieta īpaši smagi.2
Tajā laikā baznīcas vadītājiem bija pieejami nelieli resursi, lai palīdzētu tiem, kas bija nonākuši trūkumā. Protams, viņi varēja izmantot gavēņa ziedojumus, taču pastāvīgais trūkums bija lielāks, nekā tie jebkad agrāk bija pieredzējuši. Prezidējošās bīskapijas vadībā 1900–to gadu sākumā tika nodibināts Deseret nodarbinātības birojs. Taču šis birojs nebija piemēroti aprīkots, lai tiktu galā ar tik lielu trūkumu.
Šie seši priesterības vadītāji zināja: ja viņiem ir jāpalīdz cilvēkiem viņu stabos, tad viņi nevarēja gaidīt. Viņiem ir jāsāk rīkoties nekavējoties. Viņi lika cilvēkus pie darba. Viņi sapulcināja vīrus un aizveda tos uz laukiem, kur tie varēja novākt labību. Apmaiņā pret viņu darbu, pateicīgie lauksaimnieki dāsni ziedoja šiem vīriem pārtiku. Pārpalikums tika aizvests uz noliktavu un izdalīts citiem, kas bija izsalkuši. Pieaugot ziedojumiem, svētie sāka konservēt pārtiku. Tas bija mūsdienu labklājības programmas sākums.
Astoņdesmit gadus vēlāk mūsdienu baznīcas vadītāji visā pasaulē raugās uz savām draudzēm un jūt to pašu apņemšanos pasniegt palīdzīgu roku tiem, kas nonākuši trūkumā.
2011. gada oktobra vispārējā konferencē prezidents Dīters F. Uhtdorfs, otrais padomnieks Augstākajā prezidijā, teica: „Pārāk bieži mums apkārt mēs ievērojam vajadzības, bet ceram: kāds cits no tālienes maģiskā veidā parādīsies, lai apmierinātu šīs vajadzības. Iespējams, ka mēs gaidām uz ekspertiem ar zināšanām specifiskā jomā, lai atrisinātu konkrētas problēmas. Kad mēs tā darām, mēs liedzam mūsu tuvākajam palīdzību, ko varētu sniegt, un mēs liedzam paši sev iespēju kalpot. Lai arī ekspertiem nav nekāda vaina, būsim reālisti: viņu nekad nebūs pietiekami daudz, lai atrisinātu visas problēmas. Tā vietā Tas Kungs ir nolicis Savu priesterību un Savu organizāciju mūsu durvju priekšā visā pasaulē, kur vien ir izveidota baznīca.”3
Šis aicinājums vietējiem baznīcas vadītājiem un baznīcas locekļiem — rīkoties atbilstoši Svētā Gara iedvesmai — ir novedis daudzus visā pasaulē līdz lēmumam, kā prezidents Uhtdorfs teica, — „izdomāt [pašiem]”.4 Viņi uzrotīja piedurknes un apņēmās „[atcerēties] visās lietās nabagos un trūkumcietējus, slimos un nomocītos” (M&D 52:40).
Ekvadora
Kad bīskaps Džonijs Morante Gvajakilā, Ekvadorā, paskatījās uz savas bīskapijas locekļiem, viņš jutās norūpējies. Pārāk daudz ģimenēm tik tikko pietika dzīvei pats nepieciešamākais. Viņš gribēja šīm ģimenēm palīdzēt, un tādēļ viņš apspriedās ar bīskapijas vadītājiem un vērsās ar šo lietu pie Tā Kunga.
Tā kā darba iespējas šajā apgabalā bija niecīgas, viņš sāka strādāt ar grupu, kas sastāvēja no 11 māsām, iedrošinot viņas izmantot maza uzņēmuma iespējas. Šīs māsas ievēroja, ka pastāv vajadzība pēc kvalitatīviem, zemu izmaksu mājsaimniecības tīrīšanas līdzekļiem, un viņas vēlējās noskaidrot, vai viņas varētu ražot un pārdot šādus tīrīšanas līdzekļus savā kopienā. Bet kā lai viņas iemācās izgatavot šos līdzekļus?
Tajā pat laikā bīskapam Morantem kļuva zināms par kādu bez darba palikušu māsu viņa bīskapijā, kura bija strādājusi par farmaceiti. Kad šīs 11 māsas lūdza viņai palīdzēt, viņa bija sajūsmināta par iespēju mācīt viņām, kā izgatavot drošus, kvalitatīvus līdzekļus.
Viņas izveidoja biznesa plānu, sadalīja savu kopienu apgabalos, par kuriem būs atbildīga katra māsa, izvēlējās produktus, kurus viņas gatavos, un izstrādāja iepakojuma un etiķetes noformējumu.
Dažu mēnešu laikā viņas bija izveidojušas klientu loku un sāka pietiekami pelnīt, lai mazinātu nabadzību un palīdzētu apmierināt savas ģimenes vajadzības.
Kad vietējās farmācijas firmas pārvaldnieki uzzināja par šo uzņēmumu, viņus ieinteresēja bez darba palikušās farmaceites stāsts. Galu galā firmas pārvaldnieki uzaicināja viņu uz interviju un nolīga viņu, lai viņa vadītu viņu ražošanas uzņēmumu.
Krievija
Rečnojas bīskapijā, Maskavā, Krievijā, Gaļina Gončarova, kura kalpoja par bīskapijas vēsturnieci, paslīdēja uz ledus un salauza abas rokas. Viņu aizveda uz slimnīcu, kur viņas rokas tika ieģipsētas. Viņa nevarēja sevi ne pabarot, ne apģērbt. Viņa nevarēja saķemmēt savus matus un pat atbildēt uz tālruņa zvaniem.
Kad viņas bīskapijas locekļi uzzināja par notikušo, viņi nekavējoties rīkojās. Priesterības nesēji iedeva viņai svētību un kopā ar Palīdzības biedrības māsām izstrādāja grafiku, lai apciemotu šo labo māsu un rūpētos par viņas vajadzībām.
Vladimirs Nečiporovs, bīskapijas misijas vadītājs, teica: „Mēs atcerējāmies vispārējās konferences runu par Kristus statuju, kurai nebija roku.5 Statujas pakājē kāds bija novietojis plāksnīti, uz kuras bija rakstīts: „Jūs esat Manas rokas.” Dažas nedēļas šī labā māsa nebija spējīga par sevi parūpēties, un Rečnojas bīskapijas locekļi sajuta līdzību ar šo stāstu. Mēs vārda tiešā nozīmē kļuvām par viņas rokām.”
Filipīnas
Kad tropiskā vētra „Washi” pārsteidza Filipīnas 2011. gadā, tā pārpludināja rajonu ar ūdens plūdiem un vēju. Tika sabojātas aptuveni 41 000 mājas, un vairāk nekā 1200 cilvēku zaudēja dzīvību.
Pirms plūdiem Maks Savedra, Kagajan de Oro Filipīnu staba prezidents, bija jutis pamudinājumu izveidot staba ārkārtas reaģēšanas komandu. Viņš noorganizēja komitejas, lai veiktu dažādus uzdevumus: sākot no meklēšanas un glābšanas darbiem un beidzot ar pirmās palīdzības sniegšanu, nodrošinot pārtiku, ūdeni un apģērbu.
Kad plūdu ūdens līmenis nokritās līdz drošam rādījumam, baznīcas vadītāji un baznīcas locekļi mobilizējās. Viņi atskaitījās par katra baznīcas locekļa drošību un novērtēja bojājumus. Viens baznīcas loceklis piegādāja gumijas plostus, lai nogādātu aizskalotos baznīcas locekļus drošībā. Sanāksmju nami bija atvērti, lai nodrošinātu pajumti visiem tiem, kam bija nepieciešams ēdiens, apģērbs, segas un pagaidu uzturēšanās vieta. Bija ļoti nepieciešams tīrs ūdens, tāpēc prezidents Savedra sazinājās ar vietējo uzņēmumu, kuram piederēja ugunsdzēsēju smagā mašīna, un viņi aiztransportēja tīru ūdeni līdz sanāksmju namu evakuācijas centriem. Baznīcas locekļi, kuriem bija profesionāla medicīniskā pieredze, palīdzēja tiem, kas bija ievainoti.
Tiklīdz tika apzināti baznīcas locekļi, prezidents un viņa komanda apmeklēja citus pilsētas evakuācijas centrus un piedāvāja tur palīdzību. Viņi nogādāja cietušajiem pārtiku un citas pirmās nepieciešamības preces. Daudzi no baznīcas locekļiem, lai arī bija zaudējuši savas mājas, uzreiz pēc vētras nesavtīgi kalpoja citiem. Kad lietus norimās un zeme nožuva, organizācijas „Mormoņu palīdzīgās rokas” brīvprātīgie no trīs stabiem devās uz darbu, lai izdalītu pirmās nepieciešamības preces un lai palīdzētu uzkopšanā.
Brazīlija
Pilsētā Sete Lagoas, Brazīlijā, ir patversme sievietēm ar veselības traucējumiem, kuru dzīvi ietekmējusi narkotiku lietošana. Katru dienu viņas cīnījās par savu izdzīvošanu. Viņām bija maza cepeškrāsns, kuru viņas izmantoja, lai dienā izceptu 30 maizes klaipus. Lai arī sievietes bija saņēmušas kaut kādu palīdzību no vietējās humānās palīdzības asociācijas, viņām tik tikko pietika, lai pabarotu sevi. Kad baznīcas vadītāji no Sete Lagoas Brazīlijas staba uzzināja par šo sieviešu vajadzībām, viņi gribēja tām palīdzēt.
Viņi runāja ar sievietēm par viņu vajadzībām. Sievietes teica: ja viņas varētu uzcept vairāk maizes, tad viņas varētu ne tikai labāk sevi pabarot, bet, iespējams, viņas varētu pārdot dažus klaipus un nopelnīt izmisīgi nepieciešamos līdzekļus.
Baznīcas vadītāji un baznīcas locekļi strādāja kopā ar vietējo militāro policiju un vietējo skolu, lai uzlabotu šo sieviešu dzīves apstākļus. Ar baznīcas humānās palīdzības atbalstu un baznīcas un vietējās sabiedrības brīvprātīgo palīdzību, viņiem izdevās izveidot jaunu maiznīcu — tādu, kas ļāva sievietēm dienā uzcept 300 maizes klaipus.
Ienākumi, ko viņas guva, strādājot maiznīcā, deva iespēja noalgot savu pirmo darbinieku — vienu no patversmes sievietēm.
Labklājības darbs
Tāpat kā baznīcas vadītāji pirms desmitiem gadu, kas sev visapkārt pieredzēja lielu trūkumu, atteicās uzgriezt trūcīgajiem muguru, arī šodien baznīcas vadītāji un baznīcas locekļi visā pasaulē dara to pašu savos apgabalos un savā veidā.
Kad prezidents Uhtdorfs uzrunāja baznīcu attiecībā par rūpēšanos par citiem, viņš teica: „Tā Kunga veids nav sēdēt ūdens straumes malā un gaidīt, kad ūdens aizplūdīs, pirms šķērsot ūdeņus. Tā Kunga veids ir sanākt kopā, uzrotīt piedurknes, iet strādāt un uzbūvēt tiltu vai laivu, lai šķērsotu mūsu izaicinājumu ūdeņus.”6
Nabadzīgo uzmeklēšana un kalpošana tiem, kas cieš, ir nepieciešama, lai kāds varētu tikt saukts par Jēzus Kristus mācekli. Tas ir darbs, ko Jēzus Kristus veica pats, kad kalpoja cilvēkiem Savās dienās. „Šis darbs — sniegt palīdzību Tā Kunga veidā — nav vienkārši vēl viens punkts baznīcas programmu sarakstā,” nobeigumā teica prezidents Uhtdorfs. „To nevar atstāt novārtā vai ignorēt. Šis darbs ir mūsu mācības centrā; tas ir mūsu reliģijas būtība.”7