Rast cerību nākotnei

Mēs ar sievu 2001. gada 12. septembrī bijām slimnīcā Taksonā, Arizonā, ASV, pavadot nepacietības pilnas stundas, gaidot mūsu dēla piedzimšanu. No mūsu televizora un no katra televizora šajā ēkā mūs appludināja kadri no iepriekšējās dienas Ņujorkā — ainas, kā divi torņi, kas reiz veidoja šīs pilsētas panorāmu, sabruka šķembās un putekļos. Šīs ainas, kas tika pārraidītas stundām ilgi, dzina mūs izmisumā. Šķita, ka tas ir vissliktākais laiks, lai laistu pasaulē bērnu, — pasaulē, kas šķita tik drūma un draudoša.

Nākamajā dienā agri no rīta piedzima mūsu dēls. Turot rokās mūsu mazo bērniņu, es pārdomāju dažu pēdējo dienu postošos notikumus — notikumus, kas lika man domāt par Jelovstounas nacionālā parka ugunsgrēku 1988. gadā. Liesmas apņēma gandrīz 800 000 akrus (323 750 ha) meža. Šķita, ka parks tiks pilnībā iznīcināts. Ziņās parādīja tikai apdegušu zemi un plānas melnu dūmu strūkliņas debesīs. Cilvēku pūliņi nespēja tik ātri atjaunot to, kas bija zudis. Likās, ka uguns iznīcinošā spēka priekšā bija atkāpusies pat nenogurstošā dabas atjaunošanās un spars.

Tomēr nākamajā pavasarī notika liels brīnums — cauri apdegušajai augsnei sāka spraukties mazi augi un ziedi. Pakāpeniski no zemes uzplauka arvien vairāk un vairāk ziedu, krūmu un koku. Parka atdzimšana notika lēni, un tā bija pilna ar mazām, dievišķām niansēm, un ar laiku rezultāti kļuva arvien iespaidīgāki.

Brīžos, kad mūs apņem bailes, gluži tāpat kā Jelovstounas degošās liesmas, kad mūsu ticība un cerība ir uz izsīkšanas robežas, mums ir jāatceras, ka zem mums ir kāds rāms, neizkustināms pamats, kas ir daudz spēcīgāks par jebkuru ļaunu spēku, kas mums uzbruks. Helamans paskaidroja, ka šis pamats ir „mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls”. Ja Viņš kļūst par mūsu enkuru, tad, „kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvējā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.” (Helamana 5:12.)

Saskaroties ar ļaunuma neprātīgajiem spēkiem un pasaules kārdinājumiem, mēs varam nodomāt, ka evaņģēlija mazā un vienkāršā ietekme ir pārspēta un nomākta. Mēs varam just šaubas un izmisumu, veltīgi gaidot, kad pārkāpumi tiks izlaboti, sāpes atvieglotas un jautājumi tiks atrisināti. Tie paši vēji, kas mūs sit, tomēr sēj pārmaiņu un izaugsmes sēklas, un evaņģēlija bezgalīgais spēks klusi darbojas zem laicīgās esības augsnes, sagatavojot tūkstošiem mazu cerības un dzīvības sēklu.