Sarunu laiks

„Uzmanību, pienācis sarunu laiks!” sauca mamma.

Džouzija visu dienu bija gaidījusi sarunu laiku. Katru vakaru Džouzija, viņas mazie brālīši, Bens un Vess, un vecāki sapulcējās dzīvojamā istabā, lai pārrunātu, kas notiek viņu dzīvē.

Tētis bija teicis, ka šovakar palīdzēs Džouzijai izmēģināt rīta ziņojumu nolasīšanu. Rīta ziņojumu lasīšana Džouzijas skolā bija īpaša privilēģija. Bija paredzēts, ka nākamajā rītā Džouzija atskaņos fragmentu no savas iemīļotākās dziesmas skolas radio un pa mikrofonu izziņos dienas aktivitātes un pusdienu ēdienkarti.

Saviļņojumā par mēģinājumu viņa skrēja uz ēdamistabu.

„Un te nu nāk mūsu slavenā ziņu diktore!” iesaucās tētis, kad Džouzija ielēca viņam blakus dīvānā. „Vai esi satraukta par rītdienu?”

„Esmu ļoti priecīga un arī mazliet satraukta. Es baidos, ka varētu kaut ko sajaukt visas skolas priekšā,” Džouzija teica.

„Tieši tādēļ nepieciešams mēģinājums,” teica tētis. „Sāc lasīt savu uzmetumu, un es klausīšos, lai tevi palabotu, ja nepieciešams.”

„Paldies, tēt!” teica Džouzija.

Viņi mēģināja tik daudz reižu, ka Džouzijai zuda skaits. Tad, pēdējoreiz, Džouzija piecēlās un nolasīja uzmetumu visai ģimenei. Mamma un tētis izplūda ovācijās, Bens apsveica māsu, bet Vess smaidīja un sita plaukstas.

Džouzija devās gulēt priecīga un droša.

Nākamajā dienā viss gāja kā pa diedziņu. Neskatoties uz satraukumu, Džouzija smaidīja, dzirdot, kā pa skolas radio tiek atskaņota viņas izvēlētā mūzika. Viņa priecājās, ka ir izmēģinājusi kopā ar tēti, un nolasīja visu lēni un skaidri, bez nevienas kļūdas.

„Tu lieliski pastrādāji,” teica direktores vietniece Bleikas kundze.

Pēc skolas, kad Džouzija stāvēja un gaidīja rindā pie autobusa, kāds vecāks zēns pagriezās un jautāja: „Vai tu esi tā meitene, kas šodien lasīja paziņojumus?”

Džouzija pasmaidīja un atbildēja apstiprinoši.

„Kādēļ tu izvēlējies to dziesmu?” zēns vaicāja. „Tā bija muļķīga dziesma! Tu sagandēji rīta paziņojumus!” Tad viņš nosauca viņu sliktā vārdā un pasmējās kopā ar draugiem.

Džouzija viena pati sēdēja autobusa priekšējā sēdeklī, viņai bija slikta dūša.

Pārnākot mājās, Džouzija piegāja pie mammas, kas spēlējās ar Vesu.

„Mammu, es zinu, ka vēl nav pienācis sarunu laiks, bet vai mēs varētu parunāties jau tagad?” Džouzija vaicāja.

„Nu, protams, Džouzij!” mamma teica. „Kas noticis? Vai kaut kas atgadījās rīta paziņojumu laikā?”

„Nē,” Džouzija atbildēja, „viss bija nevainojami, nu, vismaz man pašai tā šķita, līdz kāds zēns pateica, ka esmu izvēlējusies muļķīgu dziesmu. Viņš mani nosauca ļoti sliktā vārdā.”

Mamma pamāja, lai Džouzija apsēžas viņai blakus uz grīdas, un Džouzija pienāca un apsēdās. Mamma viņu cieši apskāva. Viņas pārrunāja visu, kas todien noticis, ieskaitot Bleikas kundzes komplimentu.

„Man žēl, ka tas puika un viņa draugi bija rupji pret tevi,” teica mamma, „taču, šķiet, ka citiem, ko tu cieni, piemēram, Bleikas kundzei, ļoti patika, kā tu nolasīji paziņojumus. Mēs ar tēti ar tevi ļoti lepojamies! Tu ļoti cītīgi gatavojies, un tas atmaksājās!”

Džouzija vēlreiz apskāva mammu. „Paldies, mammu!” viņa teica. „Tagad es jūtos daudz labāk!” Džouzija priecājās, ka sarunu laiks varēja būt jebkurā laikā.