Es redzēšu viņu atkal

Tētis lika ikvienam no mums, bērniem, justies īpašam. Viņš mīlēja mūs un ātri visu piedeva. Viņš darīja visu, kas viņa spēkos, lai ikviens no mums justos laimīgs, un bija pavisam skaidrs, ka viņš vēlējās sniegt mums pašu labāko. Es viņu ļoti mīlēju.

Kad biju sestajā klasē, mans tētis gāja bojā satiksmes negadījumā. Mūsu ģimene bija bēdu sagrauta. Ģimenē bija radies milzīgs tukšums. Tētis bija tas, uz kuru paļāvos un pie kura gāju ar savām problēmām. Tā vietā, lai meklētu palīdzību, es ļāvu vaļu dusmām un sāpēm, līdz beigu beigās izlēmu, ka pie visa vainojams Dievs. Es pārstāju lasīt Svētos Rakstus un lūgt, gāju uz baznīcu tikai tādēļ, ka to vēlējās mamma. Es centos turēties pa gabalu no sava Debesu Tēva.

Bet tad es pirmo reizi devos uz Jauno sieviešu nometni. Man patika, ka varu iegūt jaunas draudzenes, tomēr es neatsāku lasīt Svētos Rakstus. Pēdējā vakarā mums bija liecību sapulce. Es sajutu kaut ko tādu, ko ilgi nebiju jutusi — Svēto Garu. Ar apbrīnu skatījos uz meitenēm, kas cēlās un liecināja, taču turpināju sēdēt, jo man šķita, ka man nav liecības. Pēkšņi sajutu, ka man jāceļās, un pavēru muti, nezinot, ko lai saku. Tādēļ pateicu, ka priecājos piedalīties Jauno sieviešu nometnē. Bet pēcāk atklāju sevi sakām, ka zinu — Jēzus Kristus mira manis dēļ, mans Debesu Tēvs mani mīl un Baznīca ir patiesa.

Mani piepildīja apbrīnojams miers. Šīs pieredzes dēļ varu teikt, ka zinu — es redzēšu savu tēti atkal, pateicoties Glābēja veiktajai Izpirkšanai un tam, ka Viņš augšāmcēlās.