Es jutu, ka man jāatnāk

Pat divarpus gadus pēc kristībām Buenosairosā, Argentīnā, man joprojām ausīs skanēja vārdi, ko man teica viens no elderiem, kas mani mācīja: „Es zinu, ka tu esi misionārs!” Atminējos arī spēcīgo atbildi, ko saņēmu lūdzot, lai zinātu, vai tās sajūtas, kas tobrīd dziļi iespiedās sirdī, ir patiesas. Kad man palika divdesmit, zināju, ka jāsāk gatavoties misijai.

Taču kā gan es varēju būt misionārs? Es nemaz nelīdzinājos tiem eņģeliskajiem jaunajiem puišiem, kas man mācīja evaņģēliju. Un kā gan lai pametu darbu? Kur es dzīvošu pēc atgriešanās mājās? Lai gan tobrīd dzīvoju tikai mazā istabiņā kādas mājas aizmugrē, atrast to bija grūti.

Kādu vakaru, mērojot ceļu mājup, mani atkal pārņēma nemiers un šaubas. Pārnākot mājās, es centos pieņemt lēmumu. Es nolēmu mesties uz ceļiem, lai lūgtu pēc palīdzības. To darot, sajutu spēcīgu iedvesmu apmeklēt Leandro — draugu, kurš grūtos brīžos bija mani spēcinājis.

Taču, tas, ka man būtu jāmodina viņš pusnakts stundā, lika pretoties šai domai. Zinot, ka viņš agri ceļas, lai dotos uz darbu, es neuzdrošinājos tik vēlu klauvēt pie viņa durvīm. Es cīnījos ar šīm domām, turpinot just iedvesmu viņu apmeklēt, taču tik un tā izvēlējos pamudinājumu ignorēt.

Tā vietā nolēmu apiet ap kvartālu, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču drīz vien atcerējos, ka esmu atstājis vaļā durvis un devos atpakaļ uz mājām. Ienākot ieraudzīju, ka manā istabā sēž Leandro, un mani tik spēcīgi pārņēma Gars, ka aizrāvās elpa. „Ko tu šeit dari?” es jautāju, aizkustinājumā trīcošā balsī.

„Nezinu,” viņš teica, „es tikai jutu, ka man pie tevis jāatnāk.”

Pastāstīju viņam par šaubām, kas mani moka attiecībā uz misiju. Viņš liecināja un iedrošināja mani, un pēcāk palīdzēja aizpildīt misijas pieteikumu, ko nākamajā rītā ienesu savam bīskapam. Pēc diviem mēnešiem saņēmu aicinājumu kalpot Salta misijā Argentīnā.

Es zinu, ka tonakt mans draugs bija instruments Tā Kunga rokās, un es no visas sirds ticu, ka Debesu Tēvs uzklausa un atbild uz lūgšanām, kas paustas sirsnīgi un ar patiesu nolūku.