Visi zina Bleku

Lai gan komandu, kurā tolaik spēlēja Bleks, sponsorēja Baznīca, viņam tā neko daudz neinteresēja, tāpat kā pravieša aicinājums, lai katrs cienīgs un spējīgs jaunietis kalpotu misijā.

Viņš jau bija pateicis bīskapam, ka netaisās doties misijā. Viņš neredzēja iespēju turpināt profesionālo karjeru, ziedojot divus gadus misijai.

Turklāt Dienvidokeānijas spēles, kas notika reizi četros gados, sakrita ar laiku, kas viņam būtu jāpavada misijā, un Taiti basketbola federācija bija ieinteresēta, lai viņš spēlētu nacionālajā komandā. Tā būtu iespēja beidzot pielikt punktu vārdiem, ko ikreiz, kad Bleks bija par sevi pārāk augstās domās, teica viņa tēvs: „Visi zina Bleku, bet viņam nav zelta.”

Bleka tēva Žana-Baptista vārdi bija labi domāti, taču Bleku tie darīja traku. Tas atgādināja, ka, lai gan Taiti basketbola fani viņu zina, viņam nav par spēli gūto medaļu. Savukārt viņa tēvs bija izcīnijis medaļu pirmo Dienvidokeānijas spēļu laikā, spēlējot vīriešu komandā.

Bleka misija bija pielikt punktu tēva vārdiem, viņam nebija laika citai misijai.

Neskatoties uz attieksmi pret misiju, Bleks joprojām piedalījās Baznīcas pasākumos. Sešpadsmit gadu vecumā Bleks saņēma drosmi uzaicināt Mirandu Mariteragi padejot Baznīcas deju vakarā. Miranda arī bija laba basketboliste, kas sapņoja izcīnīt savu zelta medaļu. Arī viņas tēvs bija spēlējis komandā, kas pirmā izcīnīja medaļu.

Pāris sekunžu pēc Bleka uzaicinājuma dziesma beidzās, tādēļ viņi dejoja vēl nākamo dziesmu, kas izrādījās pēdējā šajā deju vakarā. Bet Bleks vairs negribēja, lai deja beigtos.

Bleks nebija plānojis laulāties templī, viņš pat nebija iecerējis precēties ar Baznīcas locekli. Taču turpmāko divu gadu laikā, labāk iepazīstot Mirandu, viņa domas sāka mainīties. Kādudien, viesojoties pie Mirandas, Bleka uzmanību piesaistīja uzraksts, ko viņa bija pagatavojusi Jauno sieviešu nodarbībā. Tas vēstīja: „Es laulāšos templī.”

Ar interesi par Mirandu un viņas nelokāmo apņemšanos laulāties templī pietika, lai Bleks sāktu pārskatīt savus plānus. Viņš nolēma nopietni pievērsties Baznīcai. Viņa lēmumi noveda pie rīcības, kas ļāva viņa dzīvē darboties Svētajam Garam.

Viens no lēmumiem, ko Bleks pieņēma astoņpadsmit gadu vecumā, bija saņemt patriarhālo svētību. Kad patriarhs svētībā paziņoja, ka Bleks kalpos misijā un laulāsies templī, viņš juta Garu. „Es zināju, ka tas ir tas, ko Dievs vēlas, lai es darītu,” viņš saka.

Lai gan izskatījās, ka nacionālā komanda varētu iegūt medaļu, ģimene atbalstīja Bleka lēmumu — Dieva gribu likt augstāk par savējo. Šis lēmums nebija viegls. Bleks sastapās ar lielu spiedienu un ātri saprata, ka viņa apņemšanās pakļauties Dieva gribai tiks vairākkārt pārbaudīta.

Pēc gadu ilgas kalpošanas Taiti misijā basketbola federācija lūdza, vai Bleks varētu atgriezties komandā uz vienu mēnesi, lai piedalītos spēlē.

Bleka misijas prezidents, norūpējies, kā šāda pieredze varētu iespaidot Bleka spēju atgriezties un kalpot, sajuta iedvesmu. „Tu vari doties projām, ja vēlies, taču tu nedrīkstēsi atgriezties,” viņš teica.

Lai gan Bleks gribēja medaļu, tas vairs nebija tas, ko viņš vēlējās vairāk par visu. Viņa misija bija apbrīnojama. Viņš negribēja palaist vējā otro gadu, pat ne basketbola dēļ.

Bleks palika.

Komanda izcīnīja zeltu.

Kad Bleks bija ar godu pabeidzis misiju, viņš ar Mirandu salaulājās Papeetes Templī Taiti un uzsāka veidot ģimeni. Bleks atsāka spēlēt nacionālajā komandā.

Miranda bija saspēles vadītāja nacionālajā sieviešu komandā, kas gatavojās Dienvidokeānijas spēlēm.

Taču, tuvojoties spēlēm, pāris juta spēcīgu iedvesmu, ka laiks otrajam bērniņam.

Ņemot vērā, ka līdz spēlēm bija jāgaida mazāk par gadu, viņiem būtu viegli atlikt otrā bērniņa gaidīšanu, lai Miranda varētu spēlēt. Sieviešu komandai bija labas izredzes iegūt medaļu.

Taču pāris no līdzšinējās pieredzes bija mācījies, ka, pakļaujoties Dieva gribai, var saņemt lielākas svētības nekā to, uz ko var cerēt, sekojot savām vēlmēm. Pēc cītīgām Svēto Rakstu studijām un lūgšanām viņi izlēma pirmajā vietā likt ģimeni.

1999. gadā, kad Miranda bija astotajā grūtniecības mēnesī, sieviešu komanda izcīnīja zeltu.

Pēdējo desmit gadu laikā Bleks un Miranda ir bijuši augstākā līmeņa spēlētāji Franču Polinēzijā, izcīnot kausus nacionālās līgas čempionātos un turnīros, kā arī spēlējot nacionālajā komandā 2003. un 2007. gada spēļu laikā.

Viņi abi piedalījās arī 2011. gada spēlēs, tikai šoreiz Bleks piedalījās kā vīriešu komandas treneris. Miranda ar sieviešu komandu izcīnīja zelta medaļu, bet vīriešu komanda ieguva bronzu, jau atkal nepiepildot Bleka sapni par zeltu.

Dažreiz Bleks prāto, kāda būtu viņa dzīve, ja tā vietā, lai pildītu Dieva gribu, viņš būtu rīkojies saskaņā ar savām vēlmēm.

„Visdrīzāk man būtu zelta medaļa,” viņš saka, „varbūt es būtu profesionāls spēlētājs, varbūt ne.”

Bet pāris nenožēlo pieņemtos lēmumus. Grūti iedomāties, ka viņi varētu būt vēl laimīgāki.

„Es laulājos templī,” saka Bleks, „man ir brīnišķīga sieva, četri skaisti bērni, un es vēl joprojām esmu Baznīcā. Basketbols neko tādu nespētu sniegt. Šīs svētības esmu saņēmis, pirmajā vietā liekot To Kungu.

Lai gan Tā Kunga likšana pirmajā vietā nav apklusinājusi tēvu, tā ir devusi jaunu nozīmi viņa vārdiem. Pirms dažiem gadiem federācija domāja par līgas spēļu plānošanu svētdienās, un klubu prezidenti tikās, lai to apspriestu. „Vai esat jautājuši, ko par to domā Bleks?” kāds vaicāja.

Priekšlikums tika noraidīts.

Pateicoties tam, ka Bleks licis To Kungu pirmajā vietā, visi zina ne vien Bleku, bet arī to, kam viņš tic.