Seminārs Ekvadoras džungļos

Lai gan daži jaunieši, kā, piemēram, Oskars R., jau bija kļuvuši par Baznīcas locekļiem, pirms tika izveidota draudze, lielākā daļa no viņiem ir jaunpievērstie un viņu sirds deg. „Mēs esam stipri,” saka Oskars.

2010. gada septembrī, gadu pēc draudzes organizēšanas, tika uzsākta semināra programma. „Kad pirms dažiem gadiem sākām pulcēties,” saka Oskars, „mūsu bija ļoti maz.” Es biju vienīgais jaunietis, taču mūsu skaits turpināja augt — drīz vien mēs bijām seši, tad — desmit, un tagad jauniešu ir vēl vairāk.”

Tā kā daļa jauniešu skolu apmeklē no rīta, bet citi iet uz skolu pēcpusdienā, tika organizētas divas semināra klases: viena no astoņiem līdz deviņiem rītā un otra pēcpusdienā — no puspieciem līdz pussešiem.

Lai gan nodarbības nav plaši apmeklētas, seminārs ir mainījis programmā iesaistīto jauniešu dzīvi.

„Seminārs ir liela svētība,” saka Luiss V., kurš ticībai pievērsies pavisam nesen. „Tas palīdz man gatavoties kļūt par labu misionāru. Kopš pievienojos Baznīcai, esmu sastapies ar daudzām grūtībām un kārdinājumiem, taču esmu spējis būt stiprs, jo zinu, ka rīkojos pareizi.”

Tā uzskata ne tikai Luiss. „Baznīcā esmu samērā nesen,” saka Ariana J., „taču semināru apmeklēju jau kopš kristībām. Man patīk nākt uz nodarbībām, jo tā es varu mācīties daudzas patiesības, kas saistās ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Tas pilda manu sirdi ar cerību un prātu — ar sapratni.”

Semināra apmeklējums ir palīdzējis Arianai nostiprināties evaņģēlijā. „Iespēja piedalīties šajās nodarbībās ir svētība,” saka Ariana. „Tas stiprina manu garu un palīdz sagatavoties, lai kādudien es varētu būt laba sieva, māte, Baznīcas palīgorganizāciju vadītāja un, iespējams, arī pilnlaika misionāre.”

Līdzīgi uzskata arī Arianas brālis Džerardo. „Esmu pateicīgs, ka seminārs kļuvis par svarīgu manas dzīves sastāvdaļu,” viņš saka. „Tas palīdz man sagatavoties, lai kādudien kalpotu misijā. Pateicoties tam, esmu mācījies par pestīšanas ieceri, ko Dievs man sagatavojis. Apmeklējot nodarbības, ikreiz no jauna gūstu cerību — iemantot celestiālo valstību un pārliecību, ka esmu pieņēmis Jēzus Kristus evaņģēliju.”

Dažkārt nodarbību laikā Džerardo jūtas noguris, jo pirms tam jāaizved uz skolu mazais brālītis un tad ātri jāatgriežas mājās, lai kopā ar māsu dotos uz semināru. Taču viņš neiebilst.

„Man tas viss ir pavisam kas jauns, taču es jūtos priekpilns,” saka Džerardo. „Es zinu, ka esmu uz pareizā ceļa — ceļa, kas paver iespēju atkal satikt savu Debesu Tēvu. Un šo pārliecību man dāvā Svētais Gars. Man tikai jāpieliek pūles, lai pastāvētu līdz galam.”

Sākumā Valteru A. seminārs darīja nervozu. „Pirmoreiz es uztraucos,” viņš saka, „taču, ienākot klasē, sajutos īpašs, jo jutu šeit to mīlestību, kas ieplūst sirdī, studējot Svētos Rakstus. Un, dodoties projām, es jutos spēcīgāks un laimīgāks, pateicoties tam, ko biju apguvis. Seminārs ir viena no lielākajām svētībām, ko jauniešiem sagatavojis Debesu Tēvs.”

„Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir mainījusi manu dzīvi,” saka Ābels A., kurš gatavojas doties misijā. „Es apgūstu praviešu mācīto, un es mīlu Džozefu Smitu. Viņš parādīja lielu drosmi, atjaunojot patieso Baznīcu par spīti problēmām, kas līdz ar to radās viņa paša dzīvē. Es vēlētos būt tikpat drosmīgs.”

Daudziem jauniešiem nākas nest upurus, lai apmeklētu semināru. Lai gan nav viegli, tas ir tā vērts, uzskata jaunieši no Puerto Francisko de Orelanas, Ekvadorā.

„Kad domāju par virzīšanos uz priekšu, kā teikts Svētajos Rakstos,” skaidro Ābels, „man šķiet, ka tas nozīmē noteikt prioritātes savā dzīvē. Un seminārs ir viena no tām. Tas ir mainījis manu dzīvi un tas var mainīt arī citu jauniešu dzīvi.”

Jēzus Kristus Baznīca ar tās semināra programmu bagātina un maina jauniešu dzīvi, kas izvēlas sekot tai pat dziļākajos Ekvadoras džungļos.