Es mirstu!

Kādudien, strādājot par māsiņu noslogotā pēcoperāciju rehabilitācijas nodaļā, saņēmu zvanu par pacientu Bilu, kuram tikko veikta operācija. Viņam bija jādodas uz reanimācijas palātu, taču nodaļa jau bija pilna, un viņš tika uzticēts man.

Drīz vien pacients un viņa ģimene ieradās, un es ar atvieglojumu konstatēju, ka viņš izskatās možs, spējīgs orientēties un necieš sāpes.

Kad biju pārbaudījusi pacienta vitālās funkcijas un izrādījusi viņam un viņa ģimenei palātu, izgāju koridorā, lai papildinātu viņa slimības vēsturi. Tikko kā mana pildspalva pieskārās papīram, dzirdēju balsi, kas teica: „Atgriezies viņa palātā!” Pārtraucu rakstīt un palūkojos atpakaļ, taču tur neviena nebija. Šķita jau, ka esmu balsi iztēlojusies, taču pēkšņi tā atskanēja otrreiz, jau skaļāk.

Es ieskrēju Bila palātā un atklāju, ka viņa kakls piepampis divreiz lielāks un viņam ir grūti paelpot. Pieņemot, ka notikusi miega artērijas perforācija, ar labo roku izdarīju tiešu spiedienu uz viņa kaklu, tajā pašā laikā izmantojot kreiso roku, lai sazvanītu neiroradiologu, kurš bija veicis operāciju. Ķirurgs teica, ka atsūtīs grupu pēc Bila, cik drīz vien iespējams. „Un neatlaidiet roku!” viņš piebilda.

Turpinot izdarīt spiedienu, es pie Bila gultas pamanīju pazīstamu Baznīcas grāmatu. „Vai jūs esat Baznīcas loceklis?” es jautāju.

Viņš pūlējās pamāt ar galvu un pastāstīja, ka ir tempļa darbinieks Atlantas Templī Džordžijā. Un tad, mirkšķinot acis, lai izvairītos no asarām, teica: „Es mirstu!”

Es teicu, ka viņš nemirs, ar noteiktību paziņojot: „Nākammēnes es salaulāšos Atlantas Templī, un jūs tur būsiet.” Tad ieradās ķirurgu grupa un ātri aizveda Bilu projām.

Turpmākā mēneša laikā, satraukumā par kāzu rīkošanu, es gandrīz aizmirsu par Bilu, kuram, kā izrādījās, bija alerģiska reakcija pret zālēm. Taču manā kāzu dienā, kad tempļa matrona pavadīja mani uz saistīšanas telpu, es ieraudzīju pazīstamu seju — Bila sievu Džordžiju. Kad pateicu viņai, ka mani tūliņ salaulās, viņa devās uzmeklēt Bilu. Brīdi pirms ceremonijas sākuma atvērās durvis un viņš ienāca. Pēc vairāku nedēļu ilgām galvassāpēm, nelabuma un vājuma Bils beidzot bija juties pietiekami labi, lai tieši todien dotos uz templi, nezinot, ka tā ir mana kāzu diena.

Pēc diviem gadiem mūs ar vīru aicināja par tempļa darbiniekiem Nešvilas Templī Tenisijā. Kad ieradāmies, lai tiktu iesvētīti aicinājumā, kāds kungs atvēra man durvis un teica: „Laipni lūgti Nešvilas Templī!” Tas bija brālis Bils.

Mēs kalpojām kopā trīs gadus. Bils visiem pastāstīja, ka esmu izglābusi viņa dzīvību, taču es zināju, ka viņu izglāba Tas Kungs, kurš ar šo gadījumu mācīja man, cik svarīgi atsaukties Svētā Gara pamudinājumiem.