Varbūt mums būtu jālūdz

1975. gada pavasarī mēs ar ģimeni dzīvojām skaistu, zaļojošu lauksaimniecību ielokā Reinlandes-Pfalzas rajonā Rietumvācijā. Kādā lietainā svētdienā, braucot mājup no baznīcas, mēs piestājām, lai palīdzētu automobīlim, kas bija sagāzies uz sāniem pielijušā ceļmalas grāvī meža malā. Tuvojoties naktij, biezo lapotņu paēnā jau bija satumsis.

Kad bijām apskatījuši sadauzīto braucamrīku, atgriezāmies savā mašīnā un atklājām, ka tā iestigusi dubļos. Es nevarēju pabraukt atpakaļ, tikai uz priekšu — dziļāk mežā. Mēs jau iepriekš bijām braukuši caur mežu un atklājuši, ka daudzi meža ceļi ir savstarpēji saistīti un galu galā izvedīs laukā, tādēļ nolēmām braukt uz priekšu melnajā tumsā.

Drīz vien sapratu, ka esam kļūdījušies. Šaurais, pielijušais ceļš bija ļoti grambains, dubļains un veda arvien dziļāk un dziļāk mežā. Centos nemazināt ātrumu, baidoties, ka apstājoties mēs iestigsim pilnībā, līdz ieraudzīju, ka priekšā ir paaugstinājums, kas izskatās pietiekami stingrs, lai noturētu mašīnas svaru. Gribēju izdabūt mašīnu no dubļiem, lai man būtu laiks padomāt, ko darīt tālāk. Mašīna zvalstījās augšup un lejup pa dubļiem.

Apstājos un izkāpu, bet bez starmešiem neko nevarēja saskatīt. Ieslēdzu starmešus, paķēru lukturīti un, aplūkojis mašīnu, sapratu, ka vislabāk būtu iebraukt atpakaļgaitā mežā un ar izrāvienu izbraukt uz ceļa, pa kuru braucām iepriekš.

Cik tālu vien iespējams, iebraucu atpakaļgaitā mežā, iedarbināju dzinēju, ar rāvienu izbraucu uz ceļa un iegrimu dziļi dubļos. Tagad mēs patiesi bijām ķezā — sēdējām mašīnā, melnas tumsas un pilnīga klusuma ieskauti, kopā ar sievu un trim pārbiedētiem bērniem.

Vaicāju, vai manai sievai ir kāda ideja, ko darīt. „Varbūt mums vajadzētu lūgt,” viņa pēc mirkļa teica. Bērni nomierinājās praktiski nekavējoties. Es pazemīgi un izmisīgi lūdzu pēc palīdzības, un lūdzot man prātā pavisam skaidri ienāca doma: „Uzliec riepām ķēdes!”

Mana mīļā, svētdienas drēbēs tērptā sieva turēja lukturīti, stāvot 25 cm dziļos dubļos, kamēr es ar plikām rokām tīrīju aizmugurējās riepas, lai uzliktu ķēdes. No jauna ar ticību un pārliecību lūguši, mēs iedarbinājām dzinēju, un, lēni baucot caur dubļiem, galu galā izbraucām uz ceļa klājuma.

Sajūsmā par izkļūšanu no dubļiem un tumsas es gandrīz aizmirsu, kurš mums palīdzējis tikt laukā no meža. Par to atgādināja piecgadīgā meita, sakot: „Tēti, Debesu Tēvs tik tiešām atbild uz lūgšanām, vai ne?”