1850. gadā spriedze un pārpratumi starp pēdējo dienu svētajiem un ASV valdības amatpersonām noveda pie Jūtas kara, kas norosinājās no 1857. līdz 1858. gadam. 1857. gada septembrī vairāki pēdējo dienu svētie dienvidu Jūtas teritorijā un emigrējošie ratu ierindas locekļi, kuri devās uz Kaliforniju, nonāca konfliktā un pēdējo dienu svētie, dusmu un baiļu vadīti, izplānoja slaktiņu un nogalināja aptuveni 120 emigrantus. Šo nežēlīgo notikumu tagad dēvē par Kalnu pļavas slaktiņu.
Papildu lasāmviela
Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, Ensign, 2007. g. sept., 17.–21. lpp.
„Peace and Violence among 19th-Century Latter-day Saints”, Gospel Topics, lds.org/topics.
Henry B. Eyring, „150th Anniversary of Mountain Meadows Massacre”, 2007. g. 11.sept., mormonnewsroom.org/article/150th-anniversary-of-mountain-meadows-massacre.
Ieteikumi stundas mācīšanai
Pieaug spriedze starp pēdējo dienu svētajiem un ASV valdību
Katram studentam izdaliet kopiju no izdales materiāla, kas pievienots šīs mācību stundas beigās. Palūdziet kādam studentam nolasīt rindkopu no izdales materiāla ar nosaukumu „Pieaugošā spriedze noved pie Jūtas kara”.
Ja jūs 1857. gadā būtu pēdējo dienu svētie un dzirdētu, ka jūsu pilsētai tuvojas liela armija, par ko jūs raizētos? (Studenti var minēt, ka svētie tika nežēlīgi padzīti no Ohaio, Misūri un Ilinoisas, daudzi bija zaudējuši vērtīgus īpašumus un zemi; daudzi bija nogalināti vai miruši šo vajāšanu laikā. Uzzinot par armiju, kas tuvojās, svētie raizējās, ka tas pats varētu notikt arī Jūtā.)
Palūdziet kādam studentam nolasīt rindkopu izdales materiālā ar nosaukumu „Gatavošanās aizstāvēt teritoriju”.
Starp pēdējo dienu svētajiem un emigrantiem no ratu ierindas izvēršas konflikts
Parādiet karti, kas ir līdzīga tai, kas parādīta šeit, vai uzzīmējiet to uz tāfeles.
Palūdziet kādam studentam nolasīt rindkopu izdales materiālā ar nosaukumu „Konflikts ar ratu ierindas emigrantiem”.
Aiciniet studentus padomāt, kad viņiem ir bijis konflikts ar citu cilvēku vai cilvēkiem. Palūdziet kādam studentam nolasīt 3. Nefija 12:25. Aiciniet pārējos studentus sekot līdzi, pievēršot uzmanību Jēzus Kristus mācītajam principam, pēc kura mēs varam vadīties, nonākot konfliktā ar citiem cilvēkiem.
Ko, jūsuprāt, nozīmē „vienoties ar savu pretinieku bez kavēšanās”?
Lai palīdzētu studentiem saprast šo frāzi, jūs varat palūgt kādam studentam nolasīt eldera Deivida E. Sorensena, Septiņdesmito locekļa, izteikumu:
Attēls
Elders Deivids E. Sorensens
„Glābējs teica: „Vienojies ar savu pretinieku bez kavēšanās …”, tādejādi pavēlot mums atrisināt mūsu domstarpības sākumā, pirms mirkļa kaislības pāraug fiziskā vai emocionālā nežēlībā un mūs sagrābj dusmas” („Forgiveness Will Change Bitterness to Love”, Ensign vai Liahona, 2003. g. maijs, 11. lpp.).
Kā jūs apkopotu Glābēja mācību 3. Nefija 12:25? (Kad studenti atbild, uzrakstiet uz tāfeles šādu principu: Ja mēs atrisinām konfliktu ar citiem Tā Kunga veidā, tad mēs varam izvairīties no ļaunajām strīda sekām.)
Kā tie, kuri izplānoja uzbrukt ratu ierindas locekļiem, varēja pielietot šo principu?
Palūdziet kādam studentam nolasīt rindkopu izdales materiālā ar nosaukumu „Sadursmes saasinājums”.
Ko vajadzēja darīt Sidarsitijas (Cedar City) Baznīcas vadītājiem, kad Viljams Deims viņiem deva padomu neizmantot zemessardzi? Pie kā viņus noveda šī padoma noraidīšana? (Kad studenti atbild, uzrakstiet uz tāfeles šādu principu: Ja mēs ignorējam padomu darīt to, kas ir pareizi, tad mēs visticamāk izdarīsim sliktas un pat grēcīgas izvēles.) Jūs varat arī uzsvērt, ka padomos, ar kuru palīdzību tiek pārvaldīta Baznīca, ir liela gudrība.
Palūdziet dažiem studentiem pēc kārtas nolasīt rindkopu izdales materiālā ar nosaukumu „Uzbrukums emigrantiem” un aiciniet studentus pievērst uzmanību tam, kā Sidarsitijas vadītāji turpināji izdarīt grēcīgas izvēles, ignorējot padomu, ko bija saņēmuši.
Kāds iznākums bija Sidarsitijas vadītāju lēmumam neapkļauties Viljama Deima, zemessardzes komandiera, padomam?
Kādas izvēles, šajā brīdī, varēja izdarīt par uzbrukumu atbildīgie cilvēki? (Viņi varēja atzīt to, ko ir pastrādājuši, un pieņemt sekas, vai arī varēja mēģināt noslēpt savus noziegumus un grēkus.)
Aiciniet studentus apdomāt tālāk sniegtos jautājumus:
Ko jūs darāt, kad izdarāt kaut ko sliktu? Vai jūs atzīstat, ka esat izdarījuši kaut ko sliktu, un pieņemat sekas, vai jūs ar viltu mēģināt noslēpt grēku?
Vairāki pēdējo dienu svētie izplānoja un paveica Kalnu pļavas slaktiņu.
Paskaidrojiet ka Baznīcas locekļi, kas bija iesaistīti uzbrukumos pret emigrantiem, izlēma noslēpt savus grēkus. Aiciniet studentus ieklausīties, kas notika šī lēmuma dēļ, palūdzot viņiem pēc kārtas nolasīt rindkopas no izdales materiāla ar nosaukumu „Kalna pļavas slaktiņš ” un „Traģiskās sekas”.
Paskaidrojiet, ka vairāku pēdējo dienu svēto vadītāju un dienvidu Jūtas teritorijas kolonistu izvēles noveda pie traģiskā Kalnu pļavas slaktiņa. Turpretī Baznīcas un Solteiksitijas teritorijas vadītāji konfliktu ar ASV vadītājiem 1858. gadā atrisināja miera sarunu un vienošanās ceļā. Šī konflikta laikā — ko vēlāk sāka dēvēt par Jūtas karu — Amerikas Savienoto Valstu karaspēks un Jūtas zemessargi iesaistījās uzbrukumos, bet nekad necīnījās kaujās.
Kā jūs apkopotu izdarītās izvēles, kas noveda pie Kalnu pļavas slaktiņa?
Kādus principus mēs varam mācīties no šīs traģēdijas? (Studenti var minēt dažādus principus, piemēram: Izvēle noslēpt mūsu grēkus mūs var novest pie jaunu grēku izdarīšanas. Izvēle noslēpt mūsu grēkus mums var nest nožēlu un ciešanas.)
Aplieciniet studentiem: ja viņi ir uzsākuši kļūdu un grēku pilnu ceļu, viņi var pasargāt sevi no turpmākām sirdssāpēm un nožēlas, vēršoties pie Tā Kunga un nožēlojot savus grēkus.
Palūdziet kādam studentam nolasīt rindkopu izdales materiālā ar nosaukumu „Baznīcas vadītāji uzzina par slaktiņu”.
Paskaidrojiet, ka tāpēc, ka vairāki vietējie pēdējo dienu svētie bija atbildīgi par Kalnu pļavas slaktiņa izplānošanu un paveikšanu, vairāki cilvēki sāka negatīvi attiekties pret visu Baznīcu.
Kāpēc ir svarīgi saprast, ka dažu Baznīcas locekļu nepareizā rīcība nenosaka, vai evaņģēlijs ir patiess?
Palūdziet kādam studentam nolasīt prezidenta Henrija B. Airinga, Augstākā prezidija locekļa, izteikumu, kas atrodams izdales materiāla rindkopā ar nosaukumu „Kalnu pļavas slaktiņa 150. gadadiena”.
Kā mums vajadzētu rīkoties, uzzinot par gadījumiem, kad Baznīcas locekļiem nav izdevies dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus mācībām?
Palūdziet kādam studentam nolasīt Helamana 5:12. Aiciniet studentus sekot līdzi, uzzinot, ko mēs varam darīt, lai pilnveidotu un saglabātu savu liecību, lai grūtos brīžos, piemēram, tad, kad mēs uzzinām par gadījumiem, kad Baznīcas locekļiem nav izdevies dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus mācībām, mūsu ticība netiktu satricināta.
Saskaņā ar Helamana 5:12, ko mēs varam darīt, lai pilnveidotu un saglabātu savu liecību? (Kad studenti atbild, jūs varat uzrakstīt uz tāfeles šādu principu: Mēs varam stiprināt liecību, ceļot mūsu ticību uz Jēzus Kristus pamata.)
Lai labāk attēlotu šo principu, norādiet uz tālāk sniegto izteikumu un palūdziet kādam studentam to nolasīt:
„Džeimss Sanders ir mazmazdēls vienam no bērniem, kurš izdzīvoja slaktiņā [un arī ir Baznīcas loceklis]. … Brālis Sanders … teica, ka tas, ka viņš uzzināja, ka viņa senči tika nogalināti slaktiņā, „neietekmēja manu ticību, jo tā ir balstīta uz Jēzu Kristu, nevis uz kādu cilvēku Baznīcā”” (Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, Ensign, 2007. g. sept., 21. lpp.).
Kā mūsu ticība Jēzum Kristum mūs var stiprināt, kad mēs uzzinām, ka Baznīcas locekļiem nav izdevies dzīvot saskaņā ar Glābēja mācībām?
Ko jūs darāt, lai celtu savu ticību uz Jēzus Kristus pamata?
Lieciniet, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar Glābēja mācībām un balstīties uz savu ticību Viņam un Viņa evaņģēlijam. Aiciniet studentus apdomāt, kā viņi varētu labāk celt savu ticību uz Jēzus Kristus pamata un izvirzīt mērķi, lai to darītu.
Studentu lasāmviela
„Peace and Violence among 19th-Century Latter-day Saints”, Gospel Topics, lds.org/topics.
Jūtas karš un Kalnu pļavas slaktiņš
Atjaunošanas pamati — 25. stunda
Pieaugošā spriedze noved pie Jūtas kara
Trīs gadus pēc tam, kad pirmie pēdējo dienu svētie sasniedza Soltleikas ieleju, ASV valdība organizēja Jūtas teritoriju un iecēla Brigamu Jangu par šīs teritorijas pirmo gubernatoru. 1857. gada vidū pēdējo dienu svētie izdzirdēja baumas, ka federālā valdība varētu nomainīt Brigamu Jangu pret jaunu Jūtas teritorijas gubernatoru, kura rīcībā būtu liels federālais karaspēks. 1857. gada jūlijā prezidents Brigams Jangs kopā ar svētajiem svinēja savas ierašanās Soltleikas ielejā 10. gadadienu, kad viņš saņēma apstiprinājumu iepriekš dzirdētajām ziņām, ka uz Solteiksitiju dodas karaspēks.
Iepriekšējo gadu nesaskaņas un pārpratumi radīja arvien pieaugošu spriedzi starp pēdējo dienu svētajiem un ASV valdības amatpersonām. Svētie gribēja, lai viņiem ir vadītājs, ko viņi var izvēlēties paši pēc saviem ieskatiem, un noraidīja federālās amatpersonas, kurām nebija tādas pašas vērtības un kuri bija negodīgi, korumpēti un netikumīgi. Dažas federālās amatpersonas uzskatīja, ka svēto rīcība un attieksme nozīmē, ka viņi saceļas pret ASV valdību.
Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džeimss Bjūkenans uz Soltleiksitiju nosūtīja apmēram 2500 karavīru, lai viņi drošībā pavadītu jauno gubernatoru uz Jūtu un izbeigtu to, ko viņš uzskatīja par sacelšanos svēto vidū. Šis lēmums tika pieņemts bez precīzas informācijas par situāciju Jūtā (skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual, 2. izd. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003. g.], 368.–371. lpp.).
Gatavošanās aizstāvēt teritoriju
Savos sprediķos prezidents Jangs un citi Baznīcas vadītāji aprakstīja ienākošo karaspēku kā ienaidnieku. Viņi baidījās, ka karaspēks varētu padzīt svētos no Jūtas, tāpat kā viņi iepriekš tika padzīti no Ohaio, Misūri un Ilinoisas. Prezidents Jangs, kurš jau gadiem ilgi bija lūdzis svētajiem uzkrāt graudus, vēlreiz par to atgādināja, lai viņiem būtu pārtika, ja viņiem vajadzētu bēgt no karaspēka. Kā Jūtas gubernators viņš arī norādīja Jūtas zemessardzei sagatavoties aizsargāt teritoriju.
Konflikts ar ratu ierindas emigrantiem
Ratu ierindas emigranti, ceļojot uz rietumiem no Arkanzasas uz Kaliforniju, iebrauca Jūtā tieši tad, kad pēdējo dienu svētie gatavojās aizsargāt teritoriju no ASV karaspēka, kas tuvojās. Daži ratu ierindas locekļi kļuva aizkaitināti, jo viņi nevarēja nopirkt tik ļoti nepieciešamos graudus no svētajiem, kuriem bija dots norādījums tos uzkrāt. Emigranti uzsāka konfliktu arī ar svētajiem, kuri nevēlējās, lai ratu ierindas daudzie zirgi un liellopi izmantotu pārtikas un ūdens resursus, kas bija nepieciešami pašu dzīvniekiem.
Spriedze uzliesmoja Sidarsitijā, pēdējā emigrantu apmešanās vietā Jūtā, ceļā uz Kaliforniju. Strīds izcēlās starp dažiem ratu ierindas locekļiem un pēdējo dienu svētajiem. Daži ratu ierindas locekļi draudēja pievienoties valdības karaspēkam, kas tuvojās, un cīnīties pret svētajiem. Lai gan ratu ierindas kapteinis nosodīja savus ceļabiedrus par šādu draudu izteikšanu, daži Sidarsitijas vadītāji un kolonisti uzskatīja emigrantus par ienaidniekiem. Ratu ierinda pilsētu pameta jau apmēram stundu pēc ierašanās tajā, bet daži Sidarsitijas kolonisti un vadītāji vēlējās dzīties viņiem pakaļ un sodīt vīriešus, kuri bija viņus aizvainojuši.
Sadursmes saasinājums
Tāpēc, ka šie svētie savu konfliktu ar emigrantiem neatrisināja Tā Kunga veidā, situācija kļuva daudz nopietnāka. Īzāks Heits, Sidarsitijas mērs, zemessardzes majors un staba prezidents, lūdza atļauju zemessardzes komandierim, kurš dzīvoja netālu no Parovanas, izsaukt zemessardzi, lai tā uzbruktu ratu ierindas nemierniekiem. Zemessardzes komandieris un Baznīcas loceklis Viljams Deims deva padomu Īzākam Heitam — ignorēt emigrantu draudus. Tā vietā, lai paklausītu šim padomam, Īzāks Heits un citi Sidarsitijas vadītāji nolēma pārliecināt dažus vietējos indiāņus uzbrukt ratu ierindai un nozagt viņu liellopus, tādējādi sodot emigrantus. Īzāks Heits lūdza Džonam D. Lī, vietējam Baznīcas loceklim un zemessardzes majoram, vadīt šo uzbrukumu, un abi izdomāja, ka šajā uzrukumā vainos indiāņus.
Uzbrukums emigrantiem
Īzāks Heits pastāstīja par savu plānu — uzbrukt ratu ierindai — vietējai Baznīcas vadītāju padomei, kopienai un zemessardzei. Vairāki padomes locekļi nepavisam nepiekrita šim plānam un vaicāja Heitam, vai viņš ir apspriedies šajā jautājumā ar prezidentu Brigamu Jangu. Atbildot noliedzoši, Heits piekrita nosūtīt vēstnesi, Džeimsu Haslamu, uz Solteiksitiju ar vēstuli, kurā izskaidroja situāciju un prasīja, ko vajadzētu darīt. Tomēr, tā kā Soltleiksitija atradās apmēram 250 jūdzes (400 km) no Sidarsitijas, vēstnesim bija jājāj zirga mugurā apmēram nedēļu, lai sasniegtu Soltleiksitiju un atgrieztos Sidarsitijā ar prezidenta Janga norādījumiem.
Neilgi pirms Īzāks Heits ar vēstnesi nosūtīja vēstuli, Džons D. Lī un indiāņi uzbruka emigrantu nometnei vietā, ko sauca par Kalnu pļavām. Lī vadīja uzbrukumu, bet slēpa savu identitāti, lai izskatītos, ka iesaistīti ir tikai indiāņi. Daži emigranti tika nogalināti un ievainoti, bet pārējie cīnījās pret uzbrucējiem, piespiežot Lī un indiāņus atkāpties. Emigranti ātri izvietoja savus ratus ciešā aplī jeb aplokā, lai varētu aizsargāties. Piecu dienu laikā sekoja vēl divi uzbrukumi, aplencot ratu ierindu.
Kādā brīdī Sidarsitijas zemessargi ievēroja, ka divi emigrantu vīrieši atrodas ārpus ratu iežogojuma. Zemessargi uz viņiem izšāva, vienu no viņiem nogalinot. Otrs vīrietis aizbēga un paziņoja ratu nometnei, ka uzbrukumos ir iesaistīti arī baltie vīrieši. Tie, kuri plānoja uzbrukumu, tika pieķerti melos. Ja emigrantiem ļautu doties uz Kaliforniju, izplatītos ziņas, ka pēdējo dienu svētie ir atbildīgi par uzbrukumu ratu ierindai. Sazvērnieki baidījās, ka šī ziņa radīs negatīvas sekas gan viņiem, gan viņu cilvēkiem.
Kalnu pļavas slaktiņš
Cenšoties novērst ziņu izplatīšanos, ka pēdējo dienu svētie ir bijuši iesaistīti uzbrukumā ratu ierindai, Īzāks Heits, Džons D. Lī un citi vietējie Baznīcas un zemessardzes vadītāji izlēma nogalināt visus atlikušos emigrantus, izņemot mazos bērnus. Īstenojot šo plānu, Džons D. Lī pietuvojās emigrantiem un teica, ka zemessargi viņus aizsargās no turpmākiem uzbrukumiem un drošībā viņus nogādās atpakaļ uz Sidarsitiju. Kad emigranti devās uz Sidarsitiju, zemessargi pret viņiem pagriezās un atklāja uguni. Daži indiāņi, kurus kolonisti bija savervējuši, iznāca no slēptuvēm, lai pievienotos uzbrukumam. No aptuveni 140 emigrantiem, kuri bija daļa no ratu ierindas, pasaudzēti tika vien 17 bērniņi.
Divas dienas pēc slaktiņa Džeims Haslams ieradās Sidarsitijā ar prezidenta Janga atbildes vēstuli, kurā vietējiem vadītājiem norādīja, lai atļauj ratu ierindai mierīgi turpināt ceļu. „Kad Heits izlasīja Janga vārdus, viņš sāka šņukstēt kā bērns un spēja vien izteikt: „Par vēlu, par vēlu”” (Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, Ensign, 2007. g. sept., 20. lpp.).
Traģiskās sekas
Kalnu pļavas slaktiņš beidzās ne vien ar 120 upuru nāvi, bet arī izraisīja lielas ciešanas izdzīvojušajiem bērniem un citiem upuru radiniekiem. Daži pēdējo dienu svētie deva patvērumu un parūpējās par emigrantu bērniem, kuri bija izdzīvojuši slaktiņā. 1859. gadā federālās amatpersonas šos bērnus paņēma aizbildniecībā un atdeva viņus radiniekiem Arkanzasā. Smagi cieta arī Peiutas indiāņi, jo tika netaisnīgi vainoti noziegumā.
Baznīcas vadītāji uzzina par slaktiņu
„Lai gan Brigams Jangs un citi Baznīcas vadītāji Soltleiksitijā par slaktiņu uzzināja drīz pēc tam, kad tas bija noticis, taču to, cik lielā mērā kolonisti tajā bija iesaistīti, kā arī briesmīgās nozieguma detaļas viņi uzzināja un saprata tikai pēc laika. 1859. gadā viņi no staba prezidenta aicinājuma atbrīvoja Īzāku Heitu un citus ievērojamus Sidarsitijas Baznīcas vadītājus, kuri bija piedalījušies slaktiņā. 1870. gadā viņi no Baznīcas izslēdza Īzāku Heitu un Džonu D. Lī.
1874. gadā teritoriālā zvērināto tiesa apsūdzēja deviņus vīriešus par dalību slaktiņā. Lielākā daļa no viņiem galu galā tika apcietināti, taču tikai Lī tika pārbaudīts, notiesāts, un viņam par noziegumu tika izdarīts nāvessods. Kāds cits apsūdzētais sniedza liecību [brīvprātīgi liecināja un sniedza pierādījumus pret citiem apsūdzētajiem], bet citi daudzus gadus pavadīja, bēguļojot no likuma. Citus zemessargus, kuri piedalījās slaktiņā, atlikušo dzīvi mocīja briesmīga vainas sajūta un atkāroti murgi par to, ko bija izdarījuši un redzējuši” (Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, Ensign, 2007. g. sept., 20. lpp.).
Kalnu pļavas slaktiņa 150. gadadiena
Prezidents Henrijs B. Airings, Augstākā prezidija loceklis, teica:
„Par slaktiņu ir atbildīgi vietējie Kalnu pļavas reģiona Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vadītāji, kuri ieņēma arī valsts un militāros amatus, kā arī Baznīcas locekļi, kas rīkojās viņu vadībā. …
… Jēzus Kristus evaņģēlijs, ko mēs sludinām, ir pilnīgā pretrunā ar vīriešu, sieviešu un bērnu aukstasinīgu slepkavošanu. Patiesi, tas iestājas par mieru un piedošanu. Tas, ko pirms ilga laika [Kalnu pļavās] izdarīja mūsu Baznīcas locekļi, parāda, ka viņi bija briesmīgi un neattaisnojami novērsušies no kristīgās mācības un rīcības. … Nav šaubu, ka Dievišķā tiesa par slaktiņu atbildīgajiem cilvēkiem uzliks atbilstošu sodu. …
… Lai Debesu Dievs, kura dēli un meitas mēs visi esam, mūs svētī, lai mēs godātu visus tos, kuri šeit nomira, izplatot cits citam tīru mīlestību un piedošanas garu, ko iemieso Viņa Vienpiedzimušais Dēls” („150th Anniversary of Mountain Meadows Massacre”, 2007. g. 11. sept., mormonnewsroom.org/article/150th-anniversary-of-mountain-meadows-massacre).