Tikai digitālā formātā
Vai jūs no visas sirds dzīvojat pēc evaņģēlija?
Mūsu attieksmei pret saviem pienākumiem Baznīcā tik tiešām ir liela nozīme.
„Vai man tas ir jādara?”
Vai jums kādreiz ir ienākusi prātā šī doma? Man tā ir iešāvusies prātā daudzkārt. Un es esmu sapratusi, ka šī — šķietami mazsvarīgā — doma ir būtisks manas attieksmes indikators. Mēs visi, protams, varam palīdzēt citiem un kalpot tiem, mēs varam pieņemt un īstenot savus aicinājumus Baznīcā un mēs varam apmeklēt Baznīcas sanāksmes. Pat tad, ja mēs to nedarām no visas sirds, tas var mainīt mūsu dzīvi uz labu. Tomēr vai tas neierobežo Dieva iespēju izmantot mūsu palīdzību? Vai tas neierobežo Dieva iespēju mūs mainīt? Man šķiet, ka manā gadījumā tā ir.
Šī doma liek man prātot par Lamanu un Lemuēlu, kuri pameta Jeruzālemi, atgriezās pēc plāksnēm, palīdzēja uzbūvēt kuģi, paklausīja daudzām lietām, taču darīja to visu negribīgi un ne no visas sirds. Viņi neļāva šai pieredzei mainīt sevi uz labo pusi. Viņi allaž kurnēja un izrādīja savu negatīvo attieksmi ikvienā situācijā, kurā nonāca. Un, to saprotot, es tik tiešām nevēlos būt kā Lamans vai Lemuēls.
Veltiet kādu brīdi tam, lai tik tiešām padomātu par savas rīcības motivāciju. Vai jūs palīdzat citiem, domājot par svētībām, ko tādējādi saņemsiet? Vai arī jūs palīdzat citiem, jo tik tiešām vēlaties dalīties ar tiem gaismā un mīlestībā? Vai jūs darāt visu, kas no jums tiek prasīts jūsu aicinājumā, jo tas no jums tiek sagaidīts? Vai arī jūs darāt to tālab, ka vēlaties kalpot Tam Kungam un apkārtējiem?
Es cenšos sev laiku pa laikam uzdot šāda veida jautājumus. Vai es daru visu, kas manos spēkos, lai dzīvotu kā īstena Jēzus Kristus mācekle, darot to patiesā nolūkā? Vai es daru to no visas sirds vai tikai daļēji? Man šķiet, vislabāk to ir pateicis bīskaps Džeralds Kosē no prezidējošās bīskapības, vaicājot: „Vai mēs aktīvi dzīvojam pēc evaņģēlija, vai arī mēs vienkārši esam nodarbināti Baznīcā?” („Mūsu mērķis ir rūpēties par cilvēkiem” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2018. gada maijs, 112. lpp.)
Aktīvi vai nodarbināti
Manā gadījumā, ja esmu tikai „nodarbināta” Baznīcā, manā prātā ir iezagusies vienaldzība. Šo vienaldzību var izraisīt entuziasma trūkums vai pat tas, ka esmu pieļāvusi, lai mazsvarīgāki uzdevumi manā darbu sarakstā traucē man paveikt to, kam tik tiešām ir nozīme. Šī vienaldzība piezogas, kad es sēžu Svētā Vakarēdiena sanāksmē, nepievēršot uzmanību notiekošajam; kad es saku savas vakara lūgšanas, domās aizklīstot pie citām lietām; kad es ātri pārskatu savus Svētos Rakstus, neiedziļinoties tajos; vai kad es palīdzu kādam tikai tādēļ, lai varētu teikt, ka tas ir padarīts, nevis lai patiesi censtos sadraudzēties.
Dažkārt es pat jūtos vīlusies, nepieredzot savā dzīvē nekādu izaugsmi, jo vienkārši esmu bijusi vienaldzīga un „nodarbināta” evaņģēlijā, un šīs jūtas neatstājas, kamēr neesmu sapratusi, kas ir īstenā problēmas būtība. Dažkārt man ir jāapsēžas un viss jāapdomā, lai pavaicātu sev: „Vai es šobrīd pievēršos šim aicinājumam, šai personai, šai lūgšanai vai šai rakstvietai visā pilnībā un no visas sirds?”
Tikai tad, kad mani pārsteidz šāda veida atskārsme, manā dzīvē notiek patiesas izmaiņas. Tikai tad, kad es patiesi lūdzu, lai spētu uzlūkot citus tā, kā uz tiem skatās Debesu Tēvs; kad es lūdzu pēc iespējas kalpot norīkojumos; kad es lūdzu pēc norādījumiem savā aicinājumā, savā karjerā un savā ikdienas dzīvē un, pats svarīgākais, kad es rīkojos saskaņā ar Viņa dotajiem pamudinājumiem, un kad manā rīcībā atspoguļojas mana iekšējā vēlme kļūt labākai, — tikai tad es esmu aktīva evaņģēlijā. Tikai tad es jūtu, ka mana attieksme, mana sirds un mana dvēsele tik tiešām mainās. Tikai tad es redzu, kā sāk notikt brīnumainas lietas. Tikai tad es sajūtu, kā manā dzīvē ienāk patiess prieks. Tikai tad es patiesi cenšos mainīties uz labo pusi.
Rīcība un motivācija
Man šķiet, ka mēs visi varam atcerēties dzīves brīžus, kad mūsu rīcība ir izskatījusies cēla, kaut arī uz to ir pamudinājusi ne visai cēla motivācija. Dažkārt dzīvi tik tiešām pārņem aizņemtība, dažkārt mēs ne vienmēr un ne visos apstākļos varam justies pilnā mērā laimīgi, un dažkārt ne viss norit tā, kā mēs to vēlētos. Mēs neesam pilnīgi, taču, ja mēs lūdzam, lai Debesu Tēvs palīdz mums no visas sirds paveikt dažkārt tik nogurdinošos vai laikietilpīgos pienākumus, kas no mums tiek prasīti, mēs varam iemācīties paveikt tos daudz kristīgākā veidā.
Es atceros brīžus, kad esmu negribīgi piekritusi īstenot kādu kalpošanas projektu, sajūtot, kā pēc šīs pieredzes mana sirds atmaigst un mainās. Vai arī, kad esmu pieņēmusi aicinājumu, sūdzoties par to, ka tas prasa tik daudz laika, bet vēlāk, kad mani no tā ir atbrīvojuši, lējusi saldi rūgtas asaras, jo esmu mācījusies to iemīļot.
Mēs visefektīvāk varam dalīties gaismā, paveikt savus pienākumus un saņemt atbildes uz savām lūgšanām tad, ja darām to visu ar pareizu motivāciju. Ja mēs veltīsim laiku tam, lai analizētu savu attieksmi un nolūkus, kas vedina mūs rīkoties, un darīsim visu, ko mēs varam, „sirsnīgi [un] ar patiesu nolūku” (Moronija 10:4), mēs spēsim daudz skaidrāk atpazīt Debesu Tēva norādījumus, rast lielu prieku un daudz lielākā mērā mainīt gan savu, gan citu cilvēku dzīvi.