Tikai digitālā formātā
Izvēle — būt par ievērojamu mākslinieci vai lielisku māti
Pilnīgi visi man teica, ka nav iespējams būt lieliskai abās šajās jomās. Bet vai tā ir?
Es atceros, ka koledžā izjutu zināmu neomulību, mācoties par ievērojamu mākslinieku dzīvi. Šķita, ka patiesi neaizmirstami un ievērojami mākslinieki ir sasnieguši savu diženumu, atstājot novārtā savu ģimeni un upurējot savu veselo saprātu. Ievērojami mākslinieki ir gleznojuši Ziemassvētku rītos, kamēr viņu bērni atver dāvanas. Kāds no viņiem bija precējies sešas reizes. Vēl kāds nogrieza sev ausi un nosūtīja to saviem mīļajiem. Un cits pat nogalināja kādu! Es sāku prātot, vai kļūšana par ievērojamu mākslinieci, tajā pašā laikā esot lieliskai sievai un mātei (un paturot savu veselo saprātu!), maz ir iespējama.
Mani profesori mācīja — ja mēs tikt tiešām vēlamies kļūt par ievērojamiem māksliniekiem, tas prasīs zināmu ziedošanos. Mums vajadzēs strādāt cītīgāk nekā jebkuram citam. Mums būs jāliek māksla pirmajā vietā savā dzīvē. Es bieži vien prātoju: „Bet, ja mākslinieki ievēro baušļus, pirmajā vietā liek svarīgāko un, darot savu darbu, seko Tā Kunga Garam, vai viņi nevar kļūt tikpat ievērojami un pat vēl ievērojamāki?” Šis jautājums turpināja nodarbināt mani visu studiju laiku.
Mēs ar vīru absolvējām augstskolu gadu pēc savām kāzām. Mūsu izlaidumā uzstājās elders Rasels M. Nelsons, kurš tolaik kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā. Pēcāk tika organizētas oficiālas pusdienas, uz kurām bija aicināti tikai 16 studenti. Dīvainā kārtā arī mēs abi ar vīru bijām izraudzīti tās apmeklēt. Apspriedes noslēgumā mums tika dota iespēja uzdot jautājumus. Es pacēlu roku, ieskatījos eldera Nelsona acīs un atklāju viņam savas bažas par iespēju — būt gan māksliniecei, gan mātei. Es tik cītīgi biju centusies studiju laikā attīstīt savus talantus un vēlējos turpināt cītīgi strādāt un pilnveidoties, taču es zināju arī to, ka mātes loma ir prioritāra. Vai maz pastāv kāda iespēja īstenot abas šīs lomas? Eldera Nelsona acis iemirdzējās, atbildot: „Neapšaubāmi!” Viņš mudināja mani pilnveidot savus talantus un lūgt pēc Debesu Tēva palīdzības, lai saprastu, kā es varu īstenot abus šos centienus, jo kopā ar Viņu man būšot pa spēkam paveikt to, kas reiz šķita neiespējami. Es no visas sirds pieņēmu šo padomu.
Apņemšanās īstenot Viņa nolūkus
Šobrīd mums ar vīru ir četri bērni. Mēs esam iemācījušies tikt galā ar neskaitāmajiem vecāku pienākumiem. Sākumā vairums no manām dienām sākās četros no rīta, lai es paspētu kaut ko uzgleznot pirms bērnu piecelšanās. Es centos gleznot sešas dienas nedēļā — pat tad, ja dažkārt varēju atvēlēt tam tikai 30 minūtes. Es sāku katru gleznošanas brīdi ar lūgšanu, zinot, ka bez Tā Kunga palīdzības man nekas liels nesanāks. Es lūdzu ne tikai par to, lai spētu gleznot, bet arī par to, lai saprastu, kas attiecīgajā dienā ir pats svarīgākais, apņemoties likt Viņa nolūkus pirmajā vietā. Mana izaugsme bija lēna, bet tajā pašā laikā — vienmērīga.
Strauji pagāja 12 gadi kopš manas izlaiduma dienas. Pienāca brīdis, kad mani pārņēma mazdūšība. Dzīve šķita pārlieku nomācoša. Mātes loma bija daudz grūtāka, nekā es biju gaidījusi. Es apsēdos pie sava molberta un apraudājos, prātojot, vai man jebkad tik tiešām būs pa spēkam kļūt par tik ievērojamu mākslinieci, par kādu es biju sapņojusi kļūt. Es sajutu iedvesmu izvilkt no plaukta savu veco dienasgrāmatu un uzšķīru 2006. gada 30. aprīļa ierakstu, ko biju veikusi dienu pēc sava izlaiduma. Es biju pilnībā aizmirsusi par savu apbrīnojamo pieredzi sarunā ar prezidentu Nelsonu! Dzīves viesulis kaut kā bija teju izdzēsis to no manas atmiņas. Manā priekšā bija pašreizējā pravieša teiktais: „Neapšaubāmi!” Manas asaras izvērtās pateicības asarās, atceroties visu, ko es bijusi spējusi paveikt kopš minētā laika, un es atkal spēju ar cerību raudzīties nākotnē.
Paveikt neiespējamo
Pēc dažiem mēnešiem man piezvanīja kāds no žurnāla Ensign dizaineriem, prasot, vai viņi varētu izmantot vienu no manām gleznām 2018. gada novembra vispārējās konferences izdevuma iekšējam vākam. Es biju gar zemi! Savā bērnībā, ieraugot Baznīcas žurnālus, es, pirmkārt, allaž tos caurskatīju, meklējot gleznas. Tagad tur būs viens no maniem darbiem! Kad man tika teikts, ka viņi vēlētos pievienot manai gleznai prezidenta Nelsona vārdus, es redzēju, kā Dieva roka mudina mani virzīties uz priekšu.
Lai gan man joprojām vēl ir tāls ceļš ejams savā mākslinieces ceļojumā, es jūtos tik pateicīga par prezidenta Nelsona cerību uz To Kungu un mums. Es esmu pateicīga par viņa optimismu un pārliecību. Es zinu, ka, īstenojot ticību Tam Kungam, mums būs pa spēkam paveikt diženas lietas — pat to, kas kādreiz šķita neiespējami. „Jo Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas 1:37.)