Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies

Šodien no Kapernaumas, pilsētas ezermalā, palikušas tikai drupas. Tā bija Glābēja kalpošanas centrālā vieta Galilejā. Tur viņš sludināja sinagogā, mācīja jūras krastā un dziedināja mājās.

Savas kalpošanas sākumā Jēzus lasīja Jesajas vārdus: „Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību” (Jesajas 61:1; skat. arī Lūkas 4:18) — skaidrs dievišķā plāna paziņojums par Dieva dēlu un meitu glābšanu.

Taču Jēzus sludināšana Galilejā bija tikai sākums. Dieva Dēlam vienmēr bijusi zināma šausminošā tikšanās vieta uz kalna, kas tika saukts par Golgātu.

Apcietināts Ģetzemanes dārzā pēc Pēdējām vakariņām, Savu mācekļu pamests, apspļaudīts, tiesāts un pazemots, Jēzus ar grūtībām nesa Savu lielo krustu Golgātas virzienā. No triumfa Viņš virzījās uz nodošanu, mocībām un nāvi pie krusta.

Dziesmas „The Holy City” (Svētā pilsēta) vārdiem:

Mūsu labā Debesu Tēvs atdeva Savu Dēlu. Mūsu labā mūsu Vecākais Brālis atdeva Savu dzīvību.

Līdz pat pēdējam brīdim Meistars varēja pagriezties atpakaļ. Taču Viņš to nedarīja. Viņš pazemojās zem visa, lai Viņš varētu izglābt visu: cilvēci, Zemi un visu dzīvību, kas jebkad uz tās dzīvojusi.

Nekādi citi vārdi kristīgā pasaulē man nenozīmē vairāk kā tie, kurus eņģelis teica raudošajai Marijai Magdalēnai un otrai Marijai, kad viņas tuvojās kapam, lai aprūpētu viņu Kunga ķermeni: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies” (Lūkas 24:5–6).

Līdz ar šo paziņojumu tie, kuri dzīvoja un nomira, tie, kuri tagad dzīvo un kādu dienu nomirs, un tie, kuri vēl piedzims un nomirs, ir tikuši izglābti.

Pateicoties Kristus uzvarai pār nāvi, mēs visi augšāmcelsimies. Tā ir dvēseles pestīšana. Pāvils rakstīja:

„Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem.

Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru.

Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos” (1. korintiešiem 15:40–42).

Tā ir celestiālā godība, pēc kuras mēs tiecamies. Tā ir Dieva klātbūtne, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tā ir mūžīgā ģimene, kurā mēs vēlamies būt.

Par Viņu, kurš atbrīvoja mūs no bezgalīgas nāves es liecinu, ka Viņš ir patiesības skolotājs — taču Viņš ir vairāk nekā skolotājs. Viņš ir nevainojamas dzīves paraugs — taču Viņš ir vairāk nekā paraugs. Viņš ir lielais ārsts — taču Viņš ir vairāk nekā ārsts. Viņš burtiski ir pasaules Glābējs, Dieva Dēls, Miera valdnieks, Israēla Svētais, patiesi augšāmcēlies Kungs, kurš paziņoja: „Es esmu pirmais un pēdējais; Es esmu Tas, kurš dzīvo, Es esmu Tas, kurš tika nokauts; Es esmu jūsu aizstāvis Tēva priekšā” (M&D 110:4).

„Un vārdus gaismo prieka plīvs: „Es zinu, mans Glābējs ir dzīvs!””²

Par šo es liecinu.