Vienmēr atcerēties Viņu

Svētā Vakarēdiena maizes svētīšana uzliek mums saistības piekrist pieņemt Dēla Vārdu „un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš [mums] ir devis” (M&D 20:77). Vēl mēs varam lasīt šo derību tā — „vienmēr atcerēties Viņu, lai [pildītu] Viņa baušļus.” Tieši tā Viņš vienmēr atcerējās Tēvu. Kā Viņš teica: „Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis” (Jāņa 5:30).

Jēzus sasniedza pilnīgu vienotību ar Tēvu, pakļaujot Sevi — gan ķermeni, gan garu — Tēva gribai. Attiecinot uz Savu Tēvu, Jēzus teica: „Kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr” (Jāņa 8:29). Tāpēc, ka tā bija Tēva griba, Jēzus pakļāvās līdz pat nāvei, „un Dēla griba [saplūda] Tēva gribā” (Mosijas 15:7). Viņa koncentrēšanās uz Tēvu ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Jēzus kalpošanai piemita tāda skaidrība un spēks.

Tādā pat veidā jūs un es varam nostādīt Kristu savas dzīves centrā un kļūt viens ar Viņu, kā Viņš ir viens ar Tēvu (skat. Jāņa 17:20–23). Mēs varam sākt ar visa izsvītrošanu no savas dzīves saraksta un tad likt visu atpakaļ prioritārā secībā, Glābēju izvirzot centrā. Pirmkārt, mums vajadzētu likt atpakaļ to, kas dod iespēju vienmēr atcerēties Viņu — bieža lūgšana un Rakstu studēšana, apustuļu mācību rūpīga studēšana, iknedēļas sagatavošanās, lai cienīgi pieņemtu Svēto Vakarēdienu, svētdienas dievkalpojumi, un tā pierakstīšana un atcerēšanās, ko Gars un pieredze mums māca par māceklību.

Jūsu prātā var nākt citas lietas, kas jums ir īpaši noderīgas šajā dzīves posmā. Kad mēs atvēlam pietiekami daudz laika un līdzekļu šiem jautājumiem, pievēršot savu dzīvi Kristum, mēs varam sākt pievienot citus pienākumus un noderīgas lietas, tādas kā izglītība un ģimenes pienākumi. Tādā veidā no mūsu dzīves pašu svarīgāko neizstums tas, kas ir tikai labs, un mazāk vērtīgas lietas ieņems zemāku prioritāti vai pavisam izzudīs.

Es atzīstu, ka mūsu gribas pieskaņošana Jēzus Kristus gribai, kā Viņš pieskaņoja Savu gribu Tēva gribai, nav kaut kas viegli sasniedzams. Prezidents Brigams Jangs (1801–1877) ar izpratni runāja par mūsu uzdevumu, kad viņš teica:

„Pēc visa, kas ir teikts un darīts, pēc tam, kad Viņš bija vadījis šos ļaudis tik ilgi, vai jūs nesaskatāt, ka tur pastāv uzticības trūkums mūsu Dievam? Vai jūs varat saskatīt to sevī? Jūs varētu vaicāt: „[Brāli] Brigam, vai tu saskati to sevī?” Es saskatu, es varu redzēt, ka man vēl zināmā mērā pietrūkst pārliecības Viņā, kuram es ticu. — Kāpēc? Tāpēc, ka man nav spēka krišanas seku dēļ, kas nākušas pār mani. …

… Reizēm manī kaut kas rosās, kas ievērojami novelk robežšķautni starp manām interesēm un mana Debesu Tēva interesēm; kaut kas, kas padara manas intereses un mana Debesu Tēva intereses ne pilnīgi vienotas.

Es zinu, ka mums vajadzētu sajust un saprast, tik, cik tas ir iespējams, tik, cik mūsu kritusī daba to mums ļaus, tik, cik daudz ticības un zināšanu mēs varam gūt, lai saprastu paši, ka Dieva, kuram mēs kalpojam, intereses ir mūsu intereses un ka mums nav citu interešu ne laikā, ne mūžībā.”¹

Lai arī tas varētu nebūt viegli, mēs varam pastāvīgi virzīties uz priekšu ar ticību Tam Kungam. Es varu apliecināt, ka laika gaitā pieaugs mūsu vēlēšanās un spējas vienmēr atcerēties Glābēju un sekot Viņam. Mums vajadzētu pacietīgi strādāt šī mērķa labā un vienmēr lūgt pēc mums nepieciešamās izpratnes un dievišķās palīdzības. Nefijs deva padomu: „Es saku jums, ka jums būs vienmēr lūgt un nepagurt, lai jūs nedarītu nevienu darbu Tam Kungam, ja vispirms neesat lūguši Tēvam Kristus Vārdā, lai Viņš iesvētītu tavu darbu tev, lai tavs darbs varētu būt tavas dvēseles labumam” (2. Nefija 32:9).

Es biju liecinieks šāda veida lūgšanas piemēram, kad mēs ar elderu Dalinu H. Ouksu no Divpadsmit apustuļu kvoruma bijām nozīmēti noturēt videokonferences interviju ar kādu pāri no citas valsts. Neilgi pirms došanās studijā es vēlreiz pārskatīju informāciju, ko mēs bijām ieguvuši par šo pāri, un es domāju, ka esmu gatavs intervijai. Dažas minūtes pirms noteiktā laika es ieraudzīju elderu Ouksu sēžam ar noliektu galvu. Pēc brīža viņš pacēla savu galvu un teica: „Es nupat pabeidzu savu lūgšanu, sagatavojoties šai intervijai. Mums būs vajadzīga izpratnes dāvana.” Viņš nebija izturējies nevērīgi pret vissvarīgāko sagatavošanos — lūgšanu, lai iesvētītu mūsu veikumu mūsu labumam un Tā Kunga slavai.

Rakstos ir skaidri teikts, ka būs lielā tiesas diena, kad Tas Kungs stāvēs, lai tiesātu tautas (skat. 3. Nefijs 27:16), un ka katrs celis lieksies un katra mēle atzīsies, ka Viņš ir Kristus (skat. Romiešiem 14:11; Mosijas 27:31; M&D 76:110). Šo tiesu ir aprakstījis Alma Mormona Grāmatā:

„Jo mūsu vārdi mūs notiesās, jā, visi mūsu darbi notiesās mūs; mēs netiksim atrasti neaptraipīti; un mūsu domas arī notiesās mūs; un šādā drausmīgā stāvoklī mēs neuzdrīkstēsimies paraudzīties uz mūsu Dievu; un mēs būtu priecīgi, ja mēs varētu pavēlēt klintīm un kalniem krist pār mums, lai apslēptu mūs no Viņa vaiga.

Bet tas nevar būt; mums ir jānāk un jāstāv Viņa priekšā Viņa godībā un Viņa spēkā, un Viņa varā, varenībā un kundzībā, un jāatzīst sev par mūžīgu kaunu, ka visi Viņa sodi ir taisnīgi; ka Viņš ir taisns visos Savos darbos, un ka Viņš ir žēlīgs pret cilvēku bērniem, un ka Viņam ir visa vara izglābt katru cilvēku, kas tic Viņa Vārdam un nes grēku nožēlošanai atbilstošu augli” (Almas 12:14–15).

Kad Glābējs definēja Savu evaņģēliju, šī tiesa bija būtiska tā daļa. Viņš teica:

„Lūk, Es devu jums Savu evaņģēliju, un tas ir evaņģēlijs, kas Man jums jādod — ka Es nācu pasaulē, lai darītu Sava Tēva gribu, tāpēc ka Mans Tēvs Mani sūtīja.

Un Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un, pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis, lai, kā Es tiku cilvēku pacelts, tāpat arī cilvēki tiktu Tēva pacelti, lai stātos Manā priekšā, lai tiktu tiesāti par saviem darbiem, vai tie būtu labi vai ļauni —

un šī iemesla dēļ Es esmu ticis pacelts; tādēļ, saskaņā ar Tēva spēku, Es saistīšu visus cilvēkus pie Sevis, lai tie varētu tikt tiesāti atbilstoši saviem darbiem” (3. Nefijs 27:13–15).

Tikt „[paceltam] pie krusta”, protams, ir simboliski vārdi, kas norāda uz Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, ar ko Viņš apmierināja prasības, kas taisnībai varētu būt pret katru no mums. Citiem vārdiem, ar Savām ciešanām un nāvi Ģetzemanē un Golgātā Viņš samaksāja par visu, ko taisnība varētu prasīt no mums par mūsu grēkiem. Tādēļ Viņš stāv taisnības vietā un ir taisnības iemiesojums. Tāpat kā Dievs ir mīlestība, Dievs ir arī taisnība. Mūsu parādi un saistības tagad ir pret Jēzu Kristu. Tādējādi Viņam ir tiesības mūs tiesāt.

Šī tiesa, Viņš saka, pamatosies uz mūsu darbiem. Viņa evaņģēlija īpaši „labās vēstis” ir tādas, ka Viņš piedāvā piedošanas dāvanu, ja mēs nožēlojam savus grēkus. Tādēļ, ja mūsu darbi ietver grēku nožēlošanu, Viņš piedod mūsu grēkus un kļūdas. Ja mēs noraidām piedošanas dāvanu, atsakoties nožēlot grēkus, tad tiek piemēroti taisnības, kuru Viņš tagad pārstāv, sodi. Viņš teica: „Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus; bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man” (M&D 19:16–17).

Vienmēr atcerēties Viņu tādēļ nozīmē, ka mēs vienmēr atceramies, ka Viņam nekas nav apslēpts. Nav tādas daļas mūsu dzīvē, vai tā būtu rīcība, vārds vai pat doma, kas nav zināma Tēvam un Dēlam. Neviena norakstīšana eksāmenā, neviens zagšanas gadījums veikalā, neviena miesaskārīga fantāzija vai ļaušanās tai un nekādi meli netiek palaisti garām, nepaliek neievēroti vai apslēpti, un netiek aizmirsti. Lai arī kur mums dzīvē „izdotos tikt cauri sveikā” vai paslēpt kaut ko no citiem cilvēkiem, mums joprojām pienāks tā nenovēršamā diena, kad mēs tiksim pacelti Jēzus Kristus priekšā, kurš ir tīras un pilnīgas taisnības Dievs.

Šī īstenība ir mani dažādos brīžos skubinājusi vai nu nožēlot grēkus, vai pavisam izvairīties no grēka. Reiz saistībā ar kādas mājas pārdošanu dokumentos bija kļūda, un es atklāju, ka biju nokļuvis stāvoklī, kur man bija likumīgas tiesības saņemt vairāk naudas no pircēja. Mans nekustamo īpašumu aģents man vaicāja, vai es vēlos paturēt naudu, jo man bija tiesības to darīt. Es padomāju par tikšanos ar To Kungu, taisnības iemiesojumu un to, ka cenšos paskaidrot Viņam, ka man bija likumīgas tiesības gūt labumu no pircēja viņa kļūdas dēļ. Es nespēju saskatīt, ka būtu tajā brīdī ļoti pārliecinošs, jo īpaši tāpēc, ka es, droši vien, tajā pat laikā lūgtu pēc žēlastības sev. Es zināju, ka nevarētu ar sevi sadzīvot, ja būtu tik negodīgs, ka paturētu naudu. Es atbildēju aģentam, ka mēs paliksim pie vienošanās, kā mēs to sapratām sākotnēji. Tas, ka man attiecībā uz šo darījumu nekas nav jānožēlo, man ir daudz svarīgāk nekā jebkura naudas summa.

Jaunībā es reiz biju zināmā mērā nolaidīgs, kas radīja nelielu savainojumu vienam no maniem brāļiem. Tajā laikā es neatzinos savā muļķībā, un neviens nekad neuzzināja par manu lomu šajā atgadījumā. Vairākus gadus vēlāk es lūdzu, lai Dievs man atklātu jebko manā dzīvē, ko nepieciešams labot, lai es varētu vairāk tuvoties Viņam, un manā prātā nāca šis atgadījums. Es par to biju aizmirsis, taču Gars man čukstēja, ka tas ir neatrisināts pārkāpums, kurā man nepieciešams atzīties. Es piezvanīju savam brālim, atvainojos un lūdzu viņa piedošanu, ko viņš nekavējoties un devīgi piedeva. Mans apkaunojums un nožēla būtu bijusi mazāka, ja es būtu atvainojies tad, kad atgadījums notika.

Man tas šķiet interesanti un nozīmīgi, ka Tas Kungs nav aizmirsis par notikumu tālā pagātnē, ko pat es biju aizmirsis. Grēki neatrisinās paši no sevis vai vienkārši neizzūd. Mūžības skatījumā grēki netiek „paslaucīti zem paklāja”. Tos ir jāatrisina, un brīnišķīgi ir tas, ka, pateicoties Glābēja Izpirkšanas labvēlībai, tos var atrisināt daudz laimīgākā un mazāk sāpīgā veidā, nekā tad, ja tieši tiktu apmierinātas taisnības prasības.

Mums vajadzētu arī smelties drosmi, domājot par tiesu, kurā nekas nepaliek neievērots, jo tas nozīmē arī to, ka nekad netiek aizmirsta neviena paklausīga rīcība, laipnība un labie darbi, lai cik mazi tie būtu, un netiek aizturēta neviena atbilstošā svētība.

Atjaunošanas pirmajās dienās Jēzus deva padomu un mierināja Džozefu Smitu un Oliveru Kauderiju, kuri strādāja pie Mormona Grāmatas tulkošanas un kuriem drīz tika piešķirta priesterība. Tajā laikā Džozefs bija 23 gadus vecs, bet Olivers — 22. Vajāšanas un citi šķēršļi atgadījās bieži, iespējams, tie bija pastāvīgi. Šajos apstākļos 1829. gada aprīlī Tas Kungs uz viņiem runāja šos vārdus:

„Tādēļ, nebīsties, mazais ganāmpulciņ; dari labu; lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt.

Lūk, Es jūs nenosodu; ejiet savus ceļus un negrēkojiet vairs; izpildiet prātīgi to darbu, ko Es esmu pavēlējis jums.

Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.

Lūk, brūces, kas caurdurtas Manos sānos, un arī naglu rētas Manās rokās un kājās; esiet uzticīgi, turiet Manas pavēles, un jūs iemantosit Debesu valstību. Āmen” (M&D 6:34–37).

Vēršanās pie Glābēja katrā domā, protams, ir vēl viens veids, kā teikt: „Vienmēr atcerēties Viņu”. To darot, mums nevajag šaubīties vai baidīties. Glābējs atgādināja Džozefam un Oliveram, kā Viņš atgādina mums, ka, pateicoties Viņa veiktajai Izpirkšanai, Viņam ir dota visa vara Debesīs un virs Zemes (skat. Mateja 28:18), un Viņš gan spēj, gan vēlas mūs aizsargāt un palīdzēt mūsu vajadzībās. Mums tikai vajag būt uzticīgiem, un mēs varam nešaubīgi paļauties uz Viņu.

Pirms šīs mierinošās atklāsmes, ko saņēma Džozefs un Olivers, pravietis izcieta rūgtu un sāpīgu pieredzi, kas viņam mācīja vērsties pie Glābēja un nebaidīties no cilvēku viedokļiem, spiediena un draudiem.

1828. gada jūnijā Harmonijā, Pensilvānijā, Džozefs atļāva Martinam Herisam paņemt Mormona Grāmatas manuskripta pirmās 116 lappuses, lai tās parādītu ģimenes locekļiem Palmīrā, Ņujorkā. Kad Martins tās neatdeva, kā bija solījis, noraizējies Džozefs ar pasta ratiem brauca uz savu vecāku mājām Mančestras rajonā, Ņujorkas štatā. Pravietis nekavējoties lūdza Martinu ierasties. Kad Martins ieradās, viņš atzina, ka viņam nav manuskripta un viņš nezina, kur tas ir.

Džozefs izsaucās: „Ak! Mans Dievs, mans Dievs. … Viss ir zudis, zudis. Ko lai es daru? Es esmu grēkojis. Tas biju es, kurš izsauca Dieva dusmas, lūdzot Viņam to, ko man nebija tiesību lūgt. … Ak, kādu rājienu es esmu pelnījis no Visuaugstā Dieva eņģeļa?”

Nākamajā dienā pravietis atgriezās Harmonijā. Nokļuvis tur, viņš teica: „Es sāku pazemoties Tā Kunga priekšā dedzīgā lūgšanā … un, ja vien tas būtu iespējams, varētu iegūt Viņa žēlastību un saņemt piedošanu par visu, ko es esmu izdarījis pretēji Viņa gribai.”²

Pēc tam, kad Tas Kungs vairākas reizes bija norājis pravieti par to, ka viņš no cilvēka bija baidījies vairāk nekā no Dieva, Viņš teica viņam:

„Lūk, tu esi Džozefs un tu tiki izvēlēts darīt Tā Kunga darbu, bet pārkāpuma dēļ, ja tu neuzmanīsies, tu kritīsi.

Bet atceries, Dievs ir žēlsirdīgs; tādēļ nožēlo to, ko tu esi darījis, kas ir pretrunā ar to pavēli, ko Es tev devu, un tu joprojām esi izraudzīts un atkal tiec aicināts pie darba” (M&D 3:9–10).

„Uz laiku Tas Kungs paņēma no Džozefa Urīmu un Tumīmu un plāksnes. Bet drīz vien viņš šīs lietas atguva. „Eņģelis līksmoja, kad viņš man atdeva Urīmu un Tumīmu,” pravietis atminējās, „un teica, ka Dievs bija apmierināts ar manu uzticību un pazemību, un mīlēja mani par manu pacietību un uzcītību lūgšanās, kurām es biju nodevies tik cītīgi, ka … varēju atkal atgriezties pie tulkošanas darba.” Turpinot lielo, viņam uzticēto darbu, Džozefu tagad stiprināja jaukās sajūtas, kuras sniedz Tā Kunga piedošana un atjaunotā apņemšanās pildīt Viņa gribu.”³

Pravieša apņemšanās paļauties uz Dievu un nebaidīties no tā, ko cilvēks var darīt, pēc šīs pieredzes kļuva stingra. Pēc tam viņa dzīve bija spožs piemērs tam, ko nozīmē atcerēties Kristu, paļaujoties uz Viņa spēku un žēlastību. Laikā, kad Džozefs bija ieslodzīts cietumā Libertī, Misūri štatā, ļoti grūtos un smagos apstākļos, viņš pauda šo izpratni šādiem vārdiem:

„Jūs zināt, brāļi, ka ļoti lielam kuģim ļoti daudz labuma vētras laikā dod ļoti mazs stūres rats, turot to pret vēju un viļņiem.

Tādēļ, dārgi mīļotie brāļi, darīsim priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts” (M&D 123:16–17).

Īsi sakot, „vienmēr atcerēties Viņu” nozīmē, ka mēs nedzīvojam savu dzīvi bailēs. Mēs zinām, ka izaicinājumi, vilšanās un bēdas nāks atšķirīgos veidos pie katra no mums, bet mēs arī zinām, ka galu galā, pateicoties mūsu dievišķajam Aizstāvim, visas lietas var darboties kopā mūsu labumam (skat. M&D 90:24; 98:3). Tā bija ticība, ko tik vienkārši izteica prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008), kad viņš mēdza teikt: „Viss nokārtosies.”⁴ Ja mēs vienmēr atceramies Glābēju, mēs varam „priecīgi darīt visu, kas ir mūsu spēkos”, esot pārliecināti, ka mūs atbalstīs Viņa spēks un mīlestība pret mums.

Kaut mēs vienmēr atcerētos Viņu — „lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar [mums]” (M&D 20:77). Es sniedzu savu liecību par Jēzus Kristus Izpirkšanas spēku. Es sniedzu liecību par dzīvā, augšāmceltā Kunga realitāti. Es sniedzu liecību par Tēva un Dēla bezgalīgo un personīgo mīlestību pret katru no mums, un es lūdzu, lai mēs dzīvotu, pastāvīgi atceroties šo mīlestību visās tās izpausmēs.