Pavediens manā svētībā

Es kalpoju Teksasas Hjūstonas Dienvidu misijā kā spāniski runājošs elders. Kādu dienu mēs ar pārinieku klauvējām pie durvīm, cenšoties atrast kādu, ko mācīt. Mēs nonācām pie kādas mājas, kuras nodilušajā koka verandā bija liels caurums.

Pie durvīm pienāca kāda paveca sieviete un aicināja mūs ienākt. Es neesmu pārliecināts, vai viņa vispār zināja, kas mēs esam un ko mēs darām, taču viņa bija ļoti laipna. Mēs sākām viņai mācīt pirmo stundu, un likās, ka viss notiek labi. Drīz pienāca mana kārta mācīt par Džozefu Smitu un Pirmo vīziju. Es ievēroju, ka sievietes sejas izteiksme šķietami izrādīja pieaugošu apjukumu. Bija acīmredzami, ka viņa patiesībā nesaprata, ko es cenšos viņai izskaidrot.

Pēc dažu jautājumu uzdošanas par to, ko mēs bijām tiktāl pārrunājuši, un par to, cik daudz viņa bija sapratusi, es sajutu, ka sāku kļūt neapmierināts, ka viņa nespēja saprast Pirmās vīzijas būtību. Tā bija gara diena, un pēdējais, ko misionārs vēlas ir, lai kāds nesaprastu to, ko viņš tik ļoti vēlas, lai cilvēki saprastu, tas ir, zinātu to, kas ir patiess.

Kādā brīdī, kad manās emocijās sāka parādīties dusmu pazīmes, man prātā ienāca dažas rindiņas no manas patriarhālās svētības. Tā bija sadaļa par manu nākotnes ģimeni, kur man tika dots padoms mācīt saviem bērniem evaņģēlija jēdzienus. Kad tā rindkopa ienāca manā prātā, es zināju, ka Gars man saka mācīt šo pazemīgo sievieti tādā pat veidā, kā es mācītu bērnu.

Es sāku viņu mācīt, izmantojot daudz vienkāršāku un sirsnīgāku pieeju. Es iztēlojos savus paša bērnus sēžam viesistabā, skatoties uz mani, viņu tēvu, kurš māca viņus par pravieti Džozefu Smitu. Bija apbrīnojami redzēt pārmaiņu viņas sejas izteiksmē. Viņas uzacis drīz vien pacēlās, un viņas acis sāka mirdzēt. Viņas apjukums drīz pārvērtās par interesi un vēlēšanos uzzināt. Kad es stāstīju par Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, kuri parādījās Džozefam Smitam, viņas acis piepildījās asarām un plūda pa viņas vaigiem. Istabu piepildīja Gars, un mana neapmierinātība pārrauga lielā priekā.

Es nekad neaizmirsīšu šo pieredzi. Tagad es nevaru sagaidīt, kad kādu dienu mācīšu šos pašus principus saviem bērniem un atkal izjutīšu šo prieku.