Ģetzemanes šķīstījošais spēks

Pirms divtūkstoš gadiem ārpus Jeruzālemes mūriem atradās jauks dārzs, ko sauca par Ģetzemani, kur Jēzus un Viņa tuvākie draugi bija paraduši nošķirties, lai nodotos pārdomām un lūgšanām.

Tur Jēzus mācīja Saviem mācekļiem Valstības mācības, un viņi visi sazinājās ar Viņu, kurš ir visu mūsu Tēvs, kura kalpošanā viņi bija stājušies un kura uzdevumā viņi kalpoja.

Šī svētā vieta līdzīgi Ēdenei, kur dzīvoja Ādams, līdzīgi Sinaja kalnam, kur Jehova deva Savus likumus, līdzīgi Golgātai, kur Dieva Dēls atdeva Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem, — šī svētā zeme ir vieta, kur Mūžīgā Tēva bezgrēcīgais Dēls uzņēmās uz Sevis visu cilvēku grēkus.

Mēs nezinām, mēs nevaram pateikt, neviens mirstīgs prāts nespēj pilnībā aptvert tā nozīmi, ko Kristus paveica Ģetzemanē.

Mēs zinām, ka lielas asins lāses nāca no katras Viņa ķermeņa poras, kad viņš izdzēra tā rūgtā biķera mieles, ko Viņa Tēvs bija Viņam devis.

Mēs zinām, Viņš cieta gan miesā, gan garā, vairāk nekā cilvēks spēj izciest, ja vien tas nav līdz nāvei.

Mēs zinām, ka kaut kādā veidā, kas mums nav izprotams, Viņa ciešanas apmierināja taisnības prasības, izpirka nožēlas pilnās dvēseles no grēka sāpēm un soda un padarīja žēlastību pieejamu tiem, kas tic Viņa svētajam Vārdam.

Mēs zinām, ka Viņš bija nometies uz zemes, kad bezgalīgās nastas sāpes un agonija lika Viņam trīcēt, un gribēja, lai Viņš varētu nedzert to rūgto biķeri.

Mēs zinām, ka eņģelis nāca no godības augstumiem, lai stiprinātu Viņu grūtajā brīdī, un mēs uzskatām, ka tas bija varenais Miķelis, kurš sākumā krita, lai cilvēks varētu būt.

Cik mēs varam spriest, šī bezgalīgā agonija — šīs ne ar ko nesalīdzināmās ciešanas — ilga aptuveni trīs vai četras stundas.

Pēc tam, kad Viņa ķermenis bija izkropļots un zaudējis spēku, — Viņš stājās pretī Jūdam un citiem iemiesotajiem velniem, daži bija no paša Sinedrija; un Viņš tika aizvests prom ar virvi ap kaklu kā parasts noziedznieks, lai tiktu viltīgu noziedznieku tiesāts, kuri kā jūdi sēdēja Ārona krēslā un kā romieši valdīja Cēzara spēkā.

Viņi aizveda Viņu pie Annas, pie Kajafas, pie Pilāta, pie Hēroda un atpakaļ pie Pilāta. Viņš tika apsūdzēts, nolādēts un sists. Viņu nekrietnās siekalas tecēja lejup pa Viņa seju, kad ļauni sitieni aizvien vājināja Viņa sāpju pārņemto ķermeni.

Dusmās viņi vairākkārtīgi sita Viņam pa muguru. Asinis plūda lejup pa Viņa seju, kad ērkšķu kronis caurdūra Viņa trīcošās uzacis.

Taču pāri visam — Viņš tika pērts ar pletni, pērts ar 40 sitieniem bez viena, pērts ar daudzu siksnu rīksti, kuras ādas vijumos bija iepīti asi kaulu un griezīgi metāla gabali.

Daudzi nomira tikai no tā, ka tika pērti ar pletni, taču Viņš piecēlās pēc nežēlīgās pēršanas, lai nomirtu kaunpilnā nāvē pie Golgātas nežēlīgā krusta.

Tad Viņš pats nesa Savu krustu, līdz Viņš saļima no tā smaguma un no sāpēm, un no pieaugošās agonijas.

Beidzot, uz kalna, ko sauca par Golgātu, — kas arī atradās ārpus Jeruzālemes mūriem — kamēr bezpalīdzīgie mācekļi noraudzījās un savos ķermeņos sajuta tuvās nāves agoniju, romiešu kareivji noguldīja Viņu uz krusta.

Ar lieliem koka āmuriem viņi izdzina dzelzs naglas cauri Viņa pēdām, plaukstām un plaukstu locītavām. Patiesi Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.

Tad krusts tika pacelts, lai visi varētu redzēt, raudzīties, nolādēt un izsmiet. To viņi ar ļaunumu darīja trīs stundas, no plkst. 9:00 līdz dienas vidum.

Tad debesis satumsa. Tumsa apklāja zemi trīs stundu garumā, kā tas bija starp nefijiešiem. Tas bija spēcīgs negaiss, it kā pats dabas Dievs ciestu.

Un patiesi Viņš cieta, jo, kamēr Viņš karājās pie krusta vēl trīs stundas, no dienas vidus līdz trijiem pēcpusdienā, visas Ģetzemanes bezgalīgās ciešanas un nežēlīgās sāpes atgriezās.

Un beidzot, kad Izpirkšanas ciešanas bija ieturējušas savu daļu — kad uzvara bija gūta, kad Dieva Dēls bija izpildījis Sava Tēva gribu visās lietās, — tad Viņš teica: „Viss piepildīts!” (Jāņa 19:30), un labprātīgi nomira.

Kad žēlīgās nāves miers un mierinājums atbrīvoja Viņu no mirstības sāpēm un bēdām, Viņš iegāja Dieva paradīzē.

Kad Viņš bija par grēku ziedojis Savu dvēseli, Viņš bija gatavs redzēt Savus pēcnācējus, saskaņā ar pasludināto vārdu.

Visi svētie pravieši un uzticīgie svētie no visiem iepriekšējiem laikmetiem, visi tie, kuri bija pieņēmuši Viņa Vārdu, būdami garīgi dzimuši no Viņa, un bija kļuvuši par Viņa dēliem un Viņa meitām, tāpat kā tas ir ar mums, — visi tie bija pulcējušies garu pasaulē, lai tur redzētu Viņa vaigu un dzirdētu Viņa balsi.

Pēc aptuveni 38 līdz 40 stundām — pēc jūdu laika tās bija trīs dienas — mūsu svētais Kungs atnāca pie Arimatijas kapa, kur Viņa daļēji iebalzamēto ķermeni bija ievietojis Nikodēms un Jāzeps no Arimatijas.

Tad mums neizprotamā veidā Viņš paņēma šo ķermeni, kas vēl nebija samaitājies, un piecēlās godpilnā nemirstībā, kas Viņu padarīja līdzīgu Viņa augšāmceltajam Tēvam.

Tad Viņš saņēma visu varu gan debesīs, gan uz Zemes, ieguva mūžīgu paaugstināšanu, parādījās Marijai Magdalēnai un daudziem citiem un uzkāpa debesīs, lai tur sēdētu pie Visuvarenā Dieva Tēva labās rokas un lai mūžīgi valdītu nebeidzamā slavā.

Viņa piecelšanās no nāves trešajā dienā pabeidza Izpirkšanu. Un atkal kaut kādā mums neizprotamā veidā Viņa Augšāmcelšanās ietekme tiek nodota visiem cilvēkiem, tādēļ visi uzcelsies no kapa.

Kā Ādams atnesa nāvi, tā Kristus atnesa dzīvību; kā Ādams bija mirstības tēvs, tā Kristus ir nemirstības tēvs.

Un bez šiem abiem — mirstības un nemirstības — cilvēks nevar iegūt glābšanu un uzkāpt tajos augstumos virs debesīm, kur mūžīgā godībā mājo dievi un eņģeļi.

Kristus veiktā Izpirkšana ir galvenā un svarīgākā evaņģēlija doktrīna, un arī vismazāk izprastā no visām mums atklātajām patiesībām.

Daudziem no mums ir virspusējas zināšanas, un mēs paļaujamies uz To Kungu un Viņa labestību dzīves pārbaudījumos un grūtībās.

Taču, ja mēs vēlamies, lai mums būtu tāda ticība kā Ēnoham un Elijam, mums jātic tā, kā viņi ticēja, jāzina tas, ko viņi zināja, un jādzīvo tā, kā viņi dzīvoja.

Ļaujiet man jūs aicināt pievienoties man dziļu un drošu zināšanu iegūšanā par Izpirkšanu.

Mums ir jāatmet cilvēku filozofijas un gudro gudrība un jāieklausās tajā Garā, kas mums ir dots, lai mūs vadītu visā patiesībā.

Mums ir jāpēta Raksti, pieņemot tos kā Tā Kunga prātu, gribu un balsi, un, patiešām, kā paša Dieva spēku glābšanai.

Kad mēs lasīsim, apdomāsim un lūgsim, mūsu prātos ienāks redzējums par trim Dieva dārziem — Ēdenes dārzu, Ģetzemanes dārzu un tukšā kapa dārzu, kur Jēzus parādījās Marijai Magdalēnai.

Ēdenē mēs redzam visas lietas radītas to paradīzes stāvoklī — bez nāves, bez tālākas radīšanas, bez pārbaudījumu pieredzes.

Mēs uzzināsim, ka šāda radīšana, cilvēkam tagad nezināma, bija vienīgais veids, lai nodrošinātu Krišanu.

Tad mēs redzēsim Ādamu un Ievu, pirmo vīrieti un pirmo sievieti, nokāpjam no savas nemirstīgās un paradīzes godības, lai kļūtu par pirmajiem mirstīgajiem uz Zemes.

Pasaulē ienāca mirstība, ietverot sevī tālāku radīšanu un nāvi. Un pārkāpuma dēļ sākās pārbaudes un pārbaudījumu stāvoklis.

Tad Ģetzemanē mēs redzēsim Dieva Dēlu izpērkam cilvēku no laicīgās un garīgās nāves, kas nāca pār mums Krišanas dēļ.

Un visbeidzot, pie tukšā kapa mēs uzzināsim, ka Kristus, mūsu Kungs, ir sarāvis nāves saites un uz visiem laikiem ir uzvarējis kapu un nāvi.

Tādējādi Krišana izrietēja no Radīšanas; un ar Krišanu nāca mirstība un nāve; un ar Kristu nāca nemirstība un mūžīgā dzīve.

Ja nebūtu bijis Ādama Krišanas, ar ko nāca nāve, nebūtu Kristus Izpirkšanas, ar ko nāca dzīvība.

Un tagad, attiecībā uz šo pilnīgo Izpirkšanu, ko īstenoja Dieva asiņu izliešana, — es liecinu, ka tā notika Ģetzemanē un Golgātā, un attiecībā uz Jēzu Kristu, es liecinu, ka Viņš ir dzīvā Dieva Dēls un tika sists krustā par pasaules grēkiem. Viņš ir mūsu Kungs, mūsu Dievs un mūsu Ķēniņš. To es zinu pats, neatkarīgi ne no viena cita cilvēka.

Es esmu viens no Viņa lieciniekiem, un kādu dienu es sajutīšu naglu rētas Viņa rokās un Viņa kājās un mazgāšu Viņa kājas ar savām asarām.

Taču tad es nezināšu labāk, kā es zinu tagad, ka Viņš ir Visuvarenā Dieva Dēls, ka Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs un ka glābšana nāk iekš un caur Viņa Izpirkšanas asinīm un nekādā citā veidā.

Lai Dievs dod, ka mēs visi staigātu gaismā, jo Dievs, mūsu Tēvs, ir gaisma, lai, atbilstoši solījumiem, Viņa Dēla, Jēzus Kristus, asinis šķīstītu mūs no visiem grēkiem.