Pārbūvēšanas svētības

Tādēļ, ka es dzīvoju Šanhajā, Ķīnā, man bija iespēja kopā ar skolēnu grupu doties uz Sičuanas provinci Ķīnas dienvidrietumos, lai palīdzētu būvēt mājas zemestrīces upuriem, kas izpostīja šo apgabalu pirms dažiem gadiem. Mēs smagi strādājām, mūrējām, liekšķerējām javu, stūmām ar ķieģeļiem piekrautas ķerras un padevām ķieģeļus pa „cilvēku” līnijām. Otrajā dienā sāpēja mana mugura un mani cimdi bija caurumaini. Tomēr šis brauciens bija man neaizmirstama pieredze un stiprināja manu liecību par manis pašas un katra cilvēka personisko vērtību, kas ir viena no Jauno sieviešu vērtībām.

Smagi strādājot katru dienu, es pamanīju, ka mana ticība manis pašas vērtībai auga. Es jutos labi, jo darīju to, kas uzlaboja to cilvēku dzīves apstākļus, kuriem nebija tik ļoti veicies kā man.

Mums arī bija iespēja apmeklēt kādu tā apgabala skolu. Kad mēs ieradāmies, mazu, pievilcīgu bērnu pūlis izskrēja mums pretī. Kad es ieraudzīju visus šos brīnišķīgos mazos bērnus, es atpazinu arī viņu individuālo vērtību. Viņi visi ir skaisti Dieva bērni, un es spēcīgi sajutu, ka Viņš mīl un pazīst katru no viņiem.

Tuvojoties mana ceļojuma beigām, mums bija iespēja doties uz kūrortviesnīcu, kur mēs parasti ēdām pusdienas. Taču, kad mēs tur nokļuvām, mēs atklājām, ka tā bija izpostīta zemestrīcē. Tā bija visšausmīgākā postaža, kādu es jebkad biju redzējusi. Tā mani saraudināja. Ēku griesti un sienas bija iegruvušas, blakus esošie koki bija nogāzti, un visur bija gruveši. Milzīgs laukakmens bija noripojis no kalna un ietriecies kādas ēkas sānos, izraisot griestu un sienu iegruvumu. Pie kāda sliekšņa mētājās viena kurpe.

Kad es domāju par notikušo un to, ka šajā katastrofā tika nogalināti cilvēki, man bija grūti saprast, kā Debesu Tēvs varēja pieļaut to, kas bija noticis. Vai Viņš nemīlēja viņus? Tad es atcerējos to, ko mēs bijām pārrunājušas Jauno sieviešu klasē, un aptvēru, ka jā, Viņš tiešām viņus mīlēja. Viņš pazina un mīlēja katru no viņiem personiski. Visi, kas tajā dienā nomira, bija Dieva bērni. Sākotnēji domas par to padarīja mani vēl bēdīgāku. Taču tad es aptvēru, ka šie cilvēki tagad bija garu pasaulē un viņi varēja atkal atgriezties pie Debesu Tēva. Šī doma nomierināja mani un sniedza miera sajūtu.

Es zinu, ka esmu Dieva bērns ar lielu personisko vērtību. Mēs visi esam Debesu Tēva bērni, kurš pazīst mūs personiski. Viņš mīl mūs ar tādu mīlestību, kas ir dziļāka un stiprāka par to, ko jebkurš no mums jebkad varētu iedomāties. Šī sapratne dziļi iespiedās manā sirdī, kad es strādāju un kalpoju ar cilvēkiem, kuri bija tik briesmīgi cietuši Sičuanas zemestrīcē.