Starpnieks Jēzus Kristus
No „The Mediator”, Ensign, 1977. g. maijs, 54.–56. lpp.
Jēzus Kristus, mūsu Starpnieks, samaksāja cenu, ko mēs nespējam samaksāt, lai mēs varētu atgriezties dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu.
Ļaujiet man izstāstīt jums kādu stāstu — kādu līdzību.
Reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram bija kāda stipra vēlēšanās. Un to piepildīt viņam šķita vissvarīgāk par visu. Lai piepildītu savu vēlēšanos, viņš iekļuva lielos parādos.
Viņu brīdināja, ka ir bīstami aizņemties tik lielu summu, kā arī brīdināja par viņa kreditoru, kurš aizdeva naudu. Taču viņam likās ārkārtīgi svarīgi uzreiz iegūt to, ko viņš gribēja. Viņš bija pārliecināts, ka vēlāk varēs parādu nomaksāt.
Viņš parakstīja līgumu. Viņš domāja, ka ar laiku parādu nomaksās. Par to viņš pārāk neuztraucās, jo līgumā paredzētā parāda nomaksāšanas diena likās esam ļoti tālu. Tagad viņam bija tas, ko viņš vēlējās, un tas bija pats galvenais.
Reizēm viņš atcerējās kreditoru un šad un tad samaksāja pa nelielai, simboliskai naudas summai, cerēdams, ka kaut kādā veidā līgumā noteiktā parāda atdošanas diena nekad nepienāks.
Taisnība vai žēlastība?
Taču, kā jau tas allaž notiek, šī diena pienāca, un termiņš bija iztecējis. Parāds vēl nebija pilnībā samaksāts. Pie viņa ieradās kreditors un pieprasīja visu parāda samaksu.
Tikai tad viņš aptvēra, ka kreditora varā ir ne tikai atņemt viņam visu īpašumu, bet arī ieslodzīt viņu pašu cietumā.
„Es nevaru jums samaksāt, jo tas nav manos spēkos,” viņš atzinās.
„Tādā gadījumā,” teica kreditors, „mēs konfiscēsim jūsu īpašumu un jums būs jāiet cietumā. Jūs pats tam piekritāt. Tā bija jūsu izvēle. Jūs parakstījāt līgumu, un tagad tam jātiek izpildītam.”
„Vai jūs nevarat līgumu pagarināt, vai arī parādu atlaist?” lūdzās parādnieks. „Nokārtojiet šo lietu tā, lai man nebūtu jāiet cietumā un es varētu paturēt savu īpašumu. Jūs taču ticat žēlastībai, vai ne? Vai jūs neparādīsit man žēlastību?”
Kreditors atbildēja: „Žēlastība vienmēr ir tik vienpusīga. Tā būtu izdevīga tikai jums. Ja es parādīšu jums žēlastību, es zaudēšu savu naudu. Es pieprasu taisnību. Vai jūs ticat taisnībai?”
„Es ticēju taisnībai, kad parakstīju līgumu,” teica parādnieks. „Toreiz tā bija manā pusē, jo es domāju, ka tā mani pasargās. Toreiz man žēlastība nebija vajadzīga, un es arī nedomāju, ka tā man kādreiz būs vajadzīga.”
„Tieši taisnība prasa, lai jūs vai nu samaksātu naudu, vai saņemtu sodu,” atbildēja kreditors. „Tāds ir likums. Jūs tam piekritāt, un tā tam jānotiek. Žēlastība nevar atcelt taisnību.”
Tā nu viņi tur stāvēja — viens pieprasīdams taisnību, otrs lūgdams žēlastību. Neviens nevarēja gūt gandarījumu, nelikdams otram ciest.
„Ja jūs man neatlaidīsit parādu, tad nebūs žēlastības,” aizbildinājās parādnieks.
„Ja es to atlaidīšu, tad nebūs taisnības,” skanēja atbilde.
Likās, ka abus likumus nav iespējams apmierināt. Tie ir divi mūžīgi ideāli, kas acīmredzami ir pretrunā viens ar otru. Vai tiešām nav nekāda veida, kā apmierināt gan taisnību, gan žēlastību?
Ir gan! Taisnības likumu var pilnībā apmierināt, un vienlaicīgi var izrādīt žēlastību — taču tad jāiejaucas kādam citam. Un tā tas notika arī šoreiz.
Viņa starpnieks
Parādniekam bija draugs. Viņš atsteidzās palīgā. Viņš labi pazina parādnieku. Viņš uzskatīja, ka parādnieks bija rīkojies muļķīgi, nokļūdams tik nepatīkamā situācijā. Tomēr draugs gribēja viņam palīdzēt, jo viņu mīlēja. Viņš uzņēmās starpniecību un vērsās pie kreditora ar šādu priekšlikumu: „Es nomaksāšu parādu, ja jūs atbrīvosit parādnieku no līgumā paredzētajām saistībām, lai viņš varētu paturēt savu īpašumu un paliktu brīvībā.”
Kamēr kreditors apsvēra priekšlikumu, starpnieks piebilda: „Jūs pieprasījāt, lai notiek pēc taisnības. Tā kā viņš nespēj samaksāt, to izdarīšu es. Jūs saņemsit taisnīgu tiesu un vairāk neko nevarēsit prasīt. Jo tad tas nebūtu taisnīgi.”
Un tā kreditors piekrita.
Tad starpnieks vērsās pie parādnieka: „Ja es nomaksāšu tavu parādu, vai tu atzīsi mani par savu kreditoru?”
„Ak, jā, jā,” iesaucās parādnieks. „Tu izglābi mani no cietuma un izrādīji man žēlastību.”
„Tādā gadījumā,” teica labdaris, „tu atdosi parādu man, un noteikumus izvirzīšu es. Tas nebūs viegli, bet to būs iespējams izdarīt. Es došu tev iespēju. Tev nebūs jāiet cietumā.”
Un tā viss parāds kreditoram tika samaksāts. Pret viņu bija izturējušies taisnīgi. Līgums netika pārkāpts. Savukārt parādniekam tika izrādīta žēlastība. Abi likumi bija ievēroti. Pateicoties starpniekam, taisnība bija saņēmusi savu tiesu un arī žēlastība tika pilnā mērā izrādīta.
Mūsu Starpnieks
Katrs no mums dzīvo sava veida garīgā parādā. Kādu dienu konts tiks slēgts, un norēķins tiks pieprasīts. Lai cik nevērīgi mēs uz to raudzītos pašlaik, kad tā diena pienāks, un tā ir nenovēršama [tuvu], mēs skatīsimies apkārt nemierpilnā agonijā pēc kāda, jebkura, kas mums varētu palīdzēt.
Un atbilstoši mūžīgajam likumam, žēlastību nevar izrādīt, ja nav kāda, kurš gan vēlas, gan spēj uzņemties mūsu parādu un samaksāt cenu, un piemērot noteikumus mūsu pestīšanai.
Ja vien nav starpnieka, ja vien mums nav drauga, pār mums kritīs viss taisnības smagums. No mums visaugstākā mērā tiks piedzīta [paņemta] pilna samaksa par katru pārkāpumu, lai cik neliels vai nopietns tas būtu.
Taču ziniet: Patiesība, brīnišķīgā patiesība pasludina, ka ir tāds Starpnieks. „Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem — cilvēks Kristus Jēzus” (1. Timotejam 2:5). Caur Viņu žēlastība var tikt pilnībā izrādīta katram no mums, nepārkāpjot mūžīgo taisnības likumu.
Žēlastības izrādīšana nenotiks automātiski. Tā tiks izrādīta, noslēdzot ar Viņu derību. Tā būs pēc Viņa noteikumiem, Viņa augstsirdīgajiem noteikumiem, kas ietver pilnīgi nepieciešamo kristīšanos ar iegremdēšanu grēku piedošanai.
Visu cilvēci var aizsargāt taisnības likums, un tajā pašā laikā katram no mums personīgi var tikt dāvāta žēlastības dziedinošā svētība.
Dana Būra ilustrācija