Labās lietas turpinās

Bija pavisam parasts piektdienas vakars. Mēs ar tuvākajām draudzenēm sēdējām manā dzīvoklī, un pēc filmas noskatīšanās pieklusināta pļāpāšana mijās ar skaļiem smiekliem. Visapkārt valdīja neviltots apmierinājums, un es nespēju nesmaidīt, klausoties dažādos nostāstos un domās, kas mutuļoja istabā. Ar dažām jaunietēm biju iepazinusies tikai pirms mēneša, citas pazinu visu savu 25 gadu garumā.

Vienubrīd mēs ar kādu no ilggadējām draudzenēm sākām dalīties atmiņās par koledžas draugiem, ko pazinām pirms dažiem gadiem. Runājot, es sāku domāt, cik ļoti man pietrūkst šo draugu, cik jautri mums bija bijis un cik tuvi mēs bijām bijuši. Nu mēs bijām pabeiguši koledžu un pārcēlāmies uz dažādām pasaules vietām, nokļūstot agrāk neparedzētos apstākļos. Es nopūtos, izjūtot acumirklīgu zaudējumu, bet tad palūkojos apkārt smaidīgajās sejās, kas mani tobrīd ieskāva, un pēkšņi man prātā iešāvās doma: labās lietas turpinās.

Šī vienkāršā doma patiesībā bija pavisam neraksturīga, jo īpaši tāpēc, ka man vienmēr bijis grūti sadzīvot ar pārmaiņām, un es vilcinos atlaist labās lietas. Man trūkst agrākā pat, kad tas vēl notiek, un es izmisīgi cenšos pilnībā izbaudīt mirkli, kurā apzināti un apņēmīgi dzīvoju. Es zinu, kad ar mani notiek kas labs, un es vēlos pie tā turēties un nekad neatlaist. Šis laiskais, līksmais piektdienas vakars bija viens no šādiem labajiem mirkļiem. Parasti, atskāršot, cik viss ir labi, es tūliņ sāku domāt par to, kā viss gaist un ka beigu beigās, laikam ritot vai kādu apstākļu iespaidā, tas viss būs zudis.

Taču tovakar es neizjutu ierasto nožēlu. Klusītēm sēžot, mīļu cilvēku ieskauta, es apzinājos — pat ja dažas lietas dabiski izbeigsies un nākotnē noteikti būs daudz grūtību, labās lietas turpināsies. Un tās vienmēr turpināsies, ja vien es to ļaušu. Pat ja tie, ko mīlu, dosies projām, tukšumu aizpildīs jauni, apbrīnojami cilvēki un pieredze, par ko pat neesmu varējusi iedomāties.

Dažkārt ir grūti iet uz priekšu, bet mums tas ir jādara. Un iešana uz priekšu nenozīmē aizmirst par draudzību, likt atmiņām izgaist. Tas nozīmē atvērt sirdi vēl lielākai laimei un jaunai pieredzei.

Dažas nedēļas pēc minētās piektdienas tika atbrīvots manas jauno neprecēto draudzes prezidijs. Kā var apliecināt ikviens, kas nāk no mazas draudzes, bija grūti saprast, kas notiks ar mūsu draudzi, ja mēs vairs nevarēsim paļauties uz šiem vīriem un viņu sievām, kurus bijām iemīlējuši un kuriem bijām raduši uzticēties. Taču es aizvēru acis un atkārtoju pie sevis vārdus, kas man bija ienākuši prātā to piektdien: labās lietas turpinās. Es guvu mierinājumu un biju gatava pārmaiņām.

Pārmaiņas ir Tā Kunga ceļš. Viņš vēlas, lai mēs būtu priecīgi, lai mēs augtu un pastāvīgi ietu uz priekšu savā dzīvē. Dzīve ir kā ceļojums, un, izbaudot tagadni un gatavojoties neizbēgamajām grūtībām, mums ir jāvirzās uz priekšu, saglabājot optimismu, atverot sirdi jaunai pieredzei un labām lietām, kas pavisam noteikti jau ir ceļā.