Māciet saviem bērniem dzīvot taisnīgi!

Vecākiem ir dota iespēja mācīt savus bērniņus un veidot viņu raksturu līdz astoņu gadu vecumam, kad viņi kļūst atbildīgi Dieva priekšā un Sātanam ir vara viņus kārdināt. … Tas Kungs ir uzticējis vecākiem šo būtisko laiku, pirmos bērna dzīves gadus, kad viņi vēl nenes atbildību par saviem vārdiem un rīcību. Vecāki ir svētīti ar pienākumu mācīt saviem bērniem dzīvot taisnīgi.

Efektīvākā metode, kā mācīt bērniem dzīvot taisnīgi un reliģiozi, ir parādīt to ar personīgo piemēru. Cerams, ka vecāki būs dzīvojuši pietiekami krietni un šķīsti, lai varētu izmantot savu dzīves pieredzi kā noderīgu piemēru, mācot savus bērnus. [Prezidents Deivids O. Makeijs (1873–1970) ir mācījis:] „Ja vēlaties iemācīt kādu ticēt Dievam, izrādiet savu ticību; ja vēlaties iemācīt lūgt, lūdziet paši; … ja vēlaties, lai citi būtu mierīgi, esiet savaldīgi; ja vēlaties, lai jūsu bērns īsteno paškontroli un dzīvo krietnu, labi novērtētu dzīvi, tad parādiet viņam cienīgu piemēru visās šajās jomās.”¹ To darot, jūsu pamācības atstās daudz lielāku iespaidu, un bērni, sekojot jūsu vadībai, varēs apbruņoties pret Sātana kārdinājumiem, jo viņam ir mērķis izpostīt jūsu bērnu dzīvi, līdzko viņi būs sasnieguši atbildības vecumu. Vecākiem ir pienākums būt tādiem, kādus viņi vēlētos redzēt savus bērnus, — pieklājīgiem, patiesiem, savaldīgiem un pietiekami drosmīgiem, lai vienmēr rīkotos pareizi. Piemērs ir daudz iedarbīgāks par pamācībām.

Mūsu ģimenes dzīvei būtu jāatbilst mūsu Baznīcas principiem un standartiem. Mūsu biznesa darījumiem būtu jābūt saskaņā ar mūsu reliģiju. Bērni ātri vien atklāj liekulību. Kaut arī Džons Miltons teicis, ka liekulība ir vienīgais grēks, kuru pamana tikai Dievs, bērni ir ļoti jūtīgi attiecībā uz to, kas nav pareizi; viņi ņem ļaunā liekulību un nepamatotas prasības. Mēs jau zinām, ka bērnus daudz vairāk ietekmē mūsu piemērs nekā sprediķošana. Vecākiem vienmēr jābūt godīgiem pret saviem bērniem, turot viņiem dotos solījumus un vienmēr sakot patiesību. Tikai konsekventi vecāki var iemantot bērna uzticību. Ja bērns jūt, ka novērtējat viņa uzticību un atbildat ar to pašu, viņš jūs nepievils un neaptraipīs jūsu labo vārdu. …

Vecāki nekad nedrīkstētu strīdēties bērnu klātbūtnē. Dažkārt strīdu cēlonis ir mēģinājums pamācīt vai sodīt bērnu. Viens no vecākiem kritizē, otrs iebilst, un līdz ar to, bez abpusējas vienotības, bērna audzināšanas mēģinājumiem vairs nav nekādas jēgas. Vecāku starpā jāvalda vienotai izpratnei par to, kādā virzienā viņi vēlas vadīt bērnu, citādi, jūtoties apmulsis, bērns var aiziet neceļos. Ričards L. Evanss ir teicis: „Strīdi vecāku starpā ir netaisni un mulsinoši, tie grauj ģimenes pamatus. Vecākiem, pie kuriem bērnam jāvēršas pēc vadības, jābūt vienotiem attiecībā uz īstenoto vadību.”² Mēs zinām, ka bērni lieliski sajūt ģimenes locekļu noskaņojumu un savstarpējo attieksmi, viņi jūt valdošo saspīlējumu un nesaskaņas, kaut arī ne vienmēr spēj to izprast vai formulēt. …

Bērnam ir tiesības mājās justies kā patvēruma ostā — vietā, kur viņš ir pasargāts no ārpasaules draudiem un ļaunuma. Lai apmierinātu šo vajadzību, ģimenei jābūt kā vienotam veselumam. Patiesu un ilgstošu laimi šajā dzīvē var rast vienīgi ģimenē. Mēs varam padarīt savas mājas par daļiņu no debesīm. Es tik tiešām uzskatu, ka debesis ir turpinājums ideālai ģimenes dzīvei šeit, uz Zemes.³ …

Mūsu mācītais evaņģēlijs ir patiess. Kristus dzīvo, Dievs dzīvo un visiem Viņa uzticīgajiem un nodošanās pilnajiem bērniem tiek gatavoti brīnišķi debesu mājokļi. Sāciet plānot jau tagad, kādas mājas un ģimeni vēlaties izveidot un kā apmierināsiet savu bērnu vajadzības, noturot viņus uz taisnīguma ceļa, kas vadīs jūsu ģimeni uz mūžīgo dzīvi celestiālajās mājās. Lai Dievs jūs visus svētī, mani brāļi un māsas! Man šķiet, jūs labi saprotat, ka vairums no manis teiktā attiecas tieši uz jums. Un svētas ģimenes dzīves organizēšana un īstenošana ir ļoti būtiska mazajiem bērniem, kas ierodas, lai svētītu jūsu dzīvi.