Lūgšana un miers

Reiz kādu vakaru biju sastrīdējusies ar mammu un jutos pavisam nelāgi, tādēļ nolēmu lūgt. Lai gan man bija slikta oma un es nepavisam negribēju būt „garīga”, zināju, ka lūgšana palīdzēs nomierināties un justies labāk. Kad mamma izgāja no istabas, iesāku lūgt: „Mīļais Debesu Tēvs, es lūdzu Tevi šovakar, jo …” Nē! Es atvēru acis un nolaidu rokas, tas skanēja dīvaini. Mēģināju no jauna: „Debesu Tēvs, man vajag …” Arī tas skanēja savādi. Jutu, ka Sātans mudina mest mieru un vairs nelūgt Debesu Tēva palīdzību.

Bet te pēkšņi es sajutu iedvesmu pateikties! Tā arī izdarīju, un mani pārpludināja domas par visām tām daudzajām lietām, par ko varu pateikties savam Tēvam Debesīs. Kad biju Viņam pateikusies, izrunājos par savu tā brīža problēmu.

Pēc lūgšanas sajutu brīnišķu sirdsmieru un jauku, garīgu pārliecību, ka mans Debesu Tēvs un mani vecāki mīl mani un ka es esmu Dieva bērns. Es radu spēku atvainoties mātei un pieņemt viņas atvainošanos.