Palīdziet jauniešiem gūt garīgu pieredzi!

Lai gan Kotias staba Granža Vijana draudzē Sanpaulu, Brazīlijā, jauno vīriešu vidū bija augsti Baznīcas apmeklējuma rādītāji, vadītāji pamanīja, ka dažiem no jauniešiem ir personīgas dabas sarežģījumi un grūtības veikt savus priesterības pienākumus.

Bīskapība un Jauno vīriešu vadītāji apspriedās un izlēma turpmāk vairāk pievērsties kalpošanas pasākumu organizēšanai, ne tik daudz izklaides un izpriecu aktivitātēm. Minēto pasākumu skaitā ietilpa mazaktīvo kvoruma brāļu apmeklēšana, sludināšanas darbs kopā ar pilnlaika misionāriem un Svētā Vakarēdiena pienešana mājai piesaistītiem bīskapijas locekļiem. Tas deva jaunajiem vīriešiem iespēju rīkoties saskaņā ar seminārā un Baznīcā apgūtajiem principiem (skat. 2. Nefija 2:26).

„Laika gaitā šie garīgie pasākumi atstāja izšķirošu iespaidu,” stāsta kāds no priesterības vadītājiem.

„Mēs bijām pamatīgi pārsteigti, kad vienā no gavēņa svētdienām visi mūsu jaunie vīrieši liecināja,” viņš saka, „to darot, daudzi ar asarām acīs atminējās, cik spēcīga bijusi Gara klātbūtne, piedaloties šajos pasākumos. Viens no jauniešiem pastāstīja, kā pienesis Svēto Vakarēdienu kādam pavecākam mūsu bīskapijas loceklim, kurš jau trīs gadus ir piesaistīts gultai. Viņa sieva, uzticīga māsa, sagaidīja mūsu jauniešus prieka un cerības pilna. Pēc priekšraksta veikšanas viņa pastāstīja, ka, par spīti lielajām problēmām un grūtībām, evaņģēlijs dara viņu ļoti laimīgu. Jaunieši sajuta Garu un aptvēra, ka evaņģēlijam tik tiešām ir ārkārtīgi būtiska nozīme cilvēka dzīvē. Šī pieredze atstāja uz viņiem pamatīgu iespaidu. Viņi atminēsies to gadiem ilgi — iespējams, pat visa mūža garumā.”

Vadītājs piebilst, ka „futbola spēlei vai jautram jauniešu vakaram” nekad nav bijis līdzīgu rezultātu. Viņš saka, ka šī pieredze mācījusi viņam, cik svarīgi rīkot tādus pasākumus, kur jaunieši var sajust Garu.

„Sociālās aktivitātes ir svarīgas,” viņš saka, „taču garīgai pieredzei ir izšķiroša nozīme jauniešu dzīvē, jo tā palīdz iegūt personīgo liecību.”

Rennes bīskapijā, Angeres stabā Francijā, māsa Delfīne Letorta, Jauno sieviešu biedrības prezidente, ik svētdienu katrai jaunietei deva kartīti, lūdzot izvēlēties vienu no vienaudzēm, kas nav atnākusi, un aizrakstīt viņai. Jaunās sievietes rakstīja par attiecīgās nedēļas stundu — ko apguvušas un kas viņas iedvesmojis — pievienojot kādu draudzīgu, personīgu piebildi. Māsa Letorta vai kāda no viņas padomniecēm nosūtīja šīs kartītes pa pastu jaunietēm, kas nebija ieradušās Baznīcā.

Šī aktivitāte bija vienkārša, bet, tajā pašā laikā, efektīva, viņa saka. Tā rezultātā tās, kas nebija ieradušās, juta, ka par viņām domā, bet tās, kas rakstīja zīmītes, mācījās vairāk cita par citu rūpēties.

„Pateicoties mazām un vienkāršām lietām, notiek lieli brīnumi,” viņa saka (skat. Almas 37:6). „Mēs esam to pieredzējušas. Mēs pamudinājām jaunās sievietes, un šī pieredze palīdzēja stiprināt viņu liecību.”

Alma mācīja, ka Dieva vārda sludināšana atstāj ļoti spēcīgu iespaidu (skat. Almas 31:5). To zina arī Deivids Elmers, jauno vīriešu vadītājs no Teksasas štata, ASV. Vedot jaunos vīriešus piedzīvojumiem bagātā skautu pārgājienā, viņš vēlējās, lai pieredzētais atstātu paliekošu iespaidu un sagatavotu jauniešus nākotnei.

Lūdzot un domājot par iespēju mācīt, brālis Elmers juta, ka jāatsaucas uz to, par ko runājis elders Nīls L. Andersens, no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Pārgājiena laikā brālis Elmers mācīja no Eldera Andersena vēstījuma, pieminot viņa stāstu par Sidneju Goingu, Jaunzēlandes regbija zvaigzni, kurš atlika sportista karjeru, lai kalpotu misijā. „Jūsu misija ir svēta iespēja vest citus pie Kristus un palīdzēt viņiem sagatavoties Glābēja Otrajai atnākšanai,” māca Elders Andersens.¹

Brālis Elmers stāsta, ka tas atstājis spēcīgu iespaidu, jo viņš mācījis, izmantojot mūsdienu pravieša teikto. Svētbrīža noslēgumā visi jaunie vīrieši un viņu vadītāji parakstījās uz regbija bumbas, apliecinot vēlmi kalpot misijā un atstājot taustāmu pierādījumu tobrīd apgūtajam un izjustajam. Daudzi tēvi un vadītāji tonakt palika nomodā un stāstīja jaunajiem vīriešiem, kādu iespaidu misija atstājusi uz viņu personīgo dzīvi.

„Mūsu Dievs pazīst mūs personīgi; Viņš pazīst Savus jauniešus,” saka brālis Elmers. „Viņš zina par viņu dzīvi un grūtībām, un to, kas notiek ar šiem bērniem. Mēs nevaram zināt, kā Dievs darbojas viņu dzīvē, tālab kā vadītāji gatavojamies un radām atmosfēru, lai viņi varētu sajust Garu. Mēs to varam, izmantojot Svētos Rakstus un praviešu vārdus, taču ar viņu sirdi strādā Tas Kungs, nevis mēs.”

Bālis Elmers saka, ka vēlas, lai jaunie vīrieši no pārgājienā pieredzētā atcerētos arī to, ka tā laikā viņi pastāvīgi studēja evaņģēliju.

„Es jutu, ka viens no maniem uzdevumiem ir dot viņiem iespēju sajust Svēto Garu, un, lai tas notiktu, man bija jāpaveic sava daļa plānojot,” viņš saka. „Elders Deivids A. Bednārs māca, ka mums ir jāievieš garīgi paradumi — tādi paradumi kā Svēto Rakstu studijas, lūgšana un ģimenes mājvakari.² Un tonedēļ, esot ceļā, mēs turpinājām ievērot savus garīgos paradumus: mums bija kopīgas lūgšanas; mēs lūdzām jaunajiem vīriešiem katru rītu sagatavot 10 minūšu svētbrīdi, un vadītāji un vecāki gatavoja vakara svētbrīžus.

Tas tika darīts ar domu, ka, pat esot ārpus mājām un darot neierastas lietas, mēs neatstājam novārtā savus garīgos paradumus. Iespējams, jaunie vīrieši neatcerēsies konkrētas mācībstundas, taču es ceru, ka viņi atminēsies mūsu paradumu — noturēt svētbrīžus, lūgt un studēt Svētos Rakstus.”

Arī Maira Bokobo Garsija no Filipīnām zina, cik svarīgi ir pastāvīgi centieni, un viņa zina, ka to jāmāca ģimenē. Māsai Garsijai ar vīru Edvīnu ir trīs dēli un sešas meitas vecumā no 8 līdz 22 gadiem, un viņi visi ir iesaistījušies dažādās krietnās nodarbēs. Kaut arī tas nozīmē, ka daudzi no viņiem ik dienas dodas uz dažādām aktivitātēm, viņi ļoti cenšas pastāvīgi vakariņot kopā ar ģimeni.

„Ēst taisīšana, ar prieku gatavojot maltīti, un kopīgas ēdienreizes ir viens no labākajiem veidiem, kā sapulcināt mūsu bērnus,” saka māsa Garsija. Viņa piebilst, ka ēdienreizes ir labs brīdis, lai iestiprinātos, rastu savstarpēju saikni, kā arī saskatītu Tā Kunga svētības.

Džoslīna Fīldene no Jaunskotijas Kanādā saka, ka svarīgākais, ko viņa apguvusi, audzinot sešus bērnus, kas šobrīd ir vecumā no 20 līdz 30 gadiem, saistās ne tikai ar tiešu mācīšanu, bet arī ar „tādas vides radīšanu, kur bērni var apgūt patiesību paši”.

„Nesteidzieties vienmēr izdarīt izvēli viņu vietā un atbildēt uz visiem viņu jautājumiem,” viņa saka. Tā vietā viņa iesaka mudināt bērnus vērsties „pēc vadības un atbildēm pie Svētajiem Rakstiem vai mūsu pravieša padoma”. „Un esiet gatavi pārrunāt to, ko viņi uzgājuši,” viņa piebilst. Bez tam, kad bērni uzdod jautājumu, viņa dažkārt atbild, uzdodot pretjautājumu: „Un kā tev pašam šķiet, kas būtu jādara?”

„Ticiet viņu spējai veikt pareizu izvēli,” viņa saka. „Ja mēs palīdzēsim saviem bērniem iemācīties atpazīt Svēto Garu, izmantojot daudzās iespējas mācīt, kas mums katru dienu paveras, un, ja viņi zinās, kādas sajūtas rada Svētais Gars, tas darbosies kā katalizators vēlmei pēc arvien jaunas garīgas pieredzes, tādējādi stiprinot personīgo liecību, ka mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, tiešām pastāv. Tam būs viļņveida efekts: jo vairāk Gara gaismas un miera viņi izjutīs, jo vairāk viņi pēc tā tieksies, cenšoties darīt visu, kas ļauj pilnīgāk sajust Svētā Gara klātbūtni savā dzīvē.”

Viņa nekavējas uzsvērt, ka ģimenes dzīvē visefektīgākie izrādījušies principi, ko atkārtoti māca Baznīcas vadītāji. Viņa saka, piemēram, ka, lai gan mēs varam mācīt arī formālu pārrunu ceļā, kas noris tādos brīžos kā ģimenes mājvakari, ģimenes Svēto Rakstu studijas vai ģimenes lūgšana, Gars var vadīt vecākus, lai viņi varētu saskatīt vēl citas iespējas mācīt savus bērnus.³

„Kopīgi pastaigājoties, vedot bērnus uz pasākumiem, iemetot dažus grozus [spēlējot basketbolu], ģimenes maltīšu laikā, kopīgi strādājot un kalpojot citiem — tie ir tikai daži no brīžiem, kad mūsu ģimenē tiek mācīts evaņģēlijs,” viņa saka. „Evaņģēlija jautājumu pārrunāšana bieži vien notiek pavisam dabiski, iesaistoties citās aktivitātēs.”

Drīz pēc Brigama Janga universitātes Havaju filiāles pabeigšanas Keijana Denīze Moka atgriezās Honkongā un tika aicināta par Jauno sieviešu biedrības prezidenti. Papildus centieniem no jauna pierast pie mājas dzīves, uzsākt karjeru un turpināt maģistrantūras studijas, Keijana lūdza pēc iedvesmas, lai palīdzētu viņai uzticētajām jaunajām sievietēm iegūt liecību un sagatavoties nākotnei.

Kādu svētdienu, mācot par mūžīgo perspektīvu, māsa Moka juta pamudinājumu lasīt Mormona Grāmatu kopā ar meiteni, kura sagadīšanās pēc bija vienīgā, kas todien ieradās Baznīcā.

„Mēs ar padomnieci nekavējoties atsaucāmies, izvirzot mērķi izlasīt Mormona Grāmatu kopā ar jauno sievieti,” stāsta māsa Moka. „Tā kā nolēmām to paveikt kopīgi, viņa nevilcinoties pieņēma šo izaicinājumu.”

Kopš tā laika māsa Moka, viņas padomniece un jaunā sieviete ir nodibinājušas „draugu atbalsta sistēmu”, izmantojot Facebook tīklu un īsziņas, lai atgādinātu cita citai par lasīšanu un dalīšanos apgūtajā.

Māsa Moka stāsta, ka bijusi par liecinieci ievērojamām pārmaiņām, kas, pateicoties Svēto Rakstu studijām, notikušas jaunās sievietes dzīvē. Un, tā kā arī māsa Moka pati katru dienu, braucot ar vilcienu, lasa Svētos Rakstus, arī viņa ir saņēmusi svētības. „Es arī esmu jutusi Svēto Garu un saņēmusi atbildes uz lūgšanām, turpinot doties uz priekšu savā dzīvē,” viņa saka.

„Saskaņā ar manu pieredzi daži jaunieši jūtas nedroši un raizējas par to, vai saņems liecību un vai viņiem būs tādas garīgas pieredzes kā citiem,” viņa turpina. „Kopīgi darbojoties, mēs ar savu rīcību apliecinām viņiem, ka tas patiešām darbojas un ka mēs esam līdzās, lai ik uz soļa sniegtu atbalstu.”