Pastāsti mums par savu Baznīcu

Braucot apciemot brāli, es sēdēju lidmašīnas aizmugurē, kur parasti sēž stjuartes. Šajā zonā krēslu rindas atrodas iepretim viena otrai.

Stādoties priekšā apkārtsēdošajiem, ieminējos, ka mācīšos Brigama Janga universitātē. Kāds vīrietis, kas sēdēja man iepretī, teica, ka viņa meitai esot tuva draudzene, kas tikko devusies pilnlaika misijā. Viņa meita par mūsu Baznīcu zinot pavisam nedaudz, bet viņš nezinot praktiski neko. Kāda no stjuartēm tūlīt pat paziņoja, ka viņa gan negribētu piederēt „tai baznīcai”, jo tā apspiežot sievietes. Vīrietis teica, ka arī viņš esot dzirdējis ko līdzīgu — ka Pēdējo dienu svēto sievietes tiekot vērtētas zemāk nekā vīrieši, ka viņām nepiešķirot priesterību, ka viņas nevarot prezidēt sanāksmēs un ka Baznīcu pārvalda vīrieši.

Tad viņš pievērsās man un vaicāja: „Ko jūs par to domājat?” Visi septiņi cilvēki pagriezās uz manu pusi un gaidīja.

Mana sirds sāka dauzīties. Bērnībā šādam gadījumam biju iegaumējusi Ticības apliecinājumus, savukārt pusaugu vecumā un jaunietes gados trenējusies dalīties liecībā par Džozefa Smita vīziju un Mormona Grāmatu. Taču man nebija ne mazākās jausmas, kā atbildēt uz šī vīrieša jautājumu. Es klusībā lūdzu, lai mani vadītu Debesu Tēvs.

Un tad pateicu pirmo, kas iešāvās prātā: „Jūs vienkārši neko nezināt par Palīdzības biedrību.” Viņu sejas izteiksme liecināja, ka viņi to tik tiešām nezina.

„Priesterība funkcionē sadarbībā ar sievietēm, un visas sievietes ir Palīdzības biedrības locekles,” es paskaidroju. „Mums ir sieviešu kārtas Palīdzības biedrības prezidente, kas vada Baznīcas sieviešu aktivitātes visā pasaulē. Sievietēm ir pienākums ienest maigumu un žēlsirdību Baznīcas locekļu dzīvē, it īpaši ģimenes dzīvē.”

Apkārtējie uzmanīgi klausījās.

„Mēs dzīvojam savādā laikā, kad dažas no sievietēm vēlas, lai sievietes rīkotos, domātu un būtu kā vīrieši. Taču mēs ticam, ka Dievs dala veicamos pienākumus. Mēs sagaidām, lai sievietes būtu sieviešu vadītājas un kopā ar vīrieti vadītu savu ģimenes dzīvi. Vīrieši ļoti paļaujas uz mūsu padomu šajās jomās. Valda taisnīgs līdzsvars. Tas padara mūsu Baznīcas organizācijas un ģimenes daudz veiksmīgākas. Un mēs patiesi ticam, ka ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā (skat. 1. korintiešiem 11:11). Mēs ticam, ka mēs viens bez otra neesam pilnīgi. Mēs ticam, ka esam radīti, nevis lai sacenstos, bet gan lai viens otru papildinātu.”

Kad beidzu, jutos svētīta. Es zināju, ka manis teiktie vārdi nāk no Gara. Visi apkārtējie šķita apmierināti ar manu skaidrojumu. Pēc tam vīrietis teica: „Pastāsti mums vairāk par savu baznīcu.”

Tad, nākamo divu stundu laikā, man pavērās priekpilna iespēja runāt par Atjaunošanu, atbildēt uz jautājumiem un liecināt par man tik mīļo evaņģēliju.