Māciet par šķīstību un tikumību!

Man ir bijis tas gods tikties ar dažādu profesiju jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem visā pasaulē. Reiz es uzrunāju ļoti īpašu padsmitnieku grupu, stāstot par tikumību, šķīstību un morāles normām. Kad biju atzinis, cik lielu iespaidu uz mani atstājuši viņu izteiktie komentāri, pārliecība, ārējais izskats un izturēšanās, pavaicāju: „Kā jūs iemācījāties sniegt tik skaidras un pārliecinātas atbildes un tik brīvi apspriest šādu mulsinošu jautājumu?” Kāda jauniete bez kavēšanās atbildēja: „Man par to māca mani vecāki.” Pārējie piekrītoši pamāja. Šī vienkāršā un tajā pašā laikā būtiskā pieredze rāda, cik liela ietekme ir vecākiem, it īpaši attiecībā uz viņu lomu mācīt bērniem par tikumību, šķīstību, intīmo tuvību un atbilstošām attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Diemžēl, runājot par intīmas dabas jautājumiem, daudzi vecāki varētu izglītot savus bērnus labāk. Kā piemēru minēšu pētījumu, kas aptver vairāk par 200 jauniem, neprecētiem Pēdējo dienu svētajiem un atklāj, ka tikai 15% no viņiem uzskata vecākus par primāro informācijas avotu intīmas dabas jautājumos. Šie gados jaunie Baznīcas locekļi atzīst, ka par šiem svarīgajiem jautājumiem uzzinājuši galvenokārt no draugiem un vienaudžiem, interneta, izklaides industrijas, plašsaziņas līdzekļiem, mācību grāmatām, radiniekiem vai saviem vadītājiem Baznīcā.

Protams, nav viegli mācīt par šo tēmu. Taču es uzskatu, ka tieši vecāki spēj vislabāk izskaidrot šos svētos principus. Turpmāk minētās stratēģijas palīdzēs jums izstrādāt vienkāršas, efektīvas un ilgtspējīgas metodes un principus, kas palīdz efektīvi mācīties un mācīt, it īpaši mācot bērniem dzīvot tikumīgi un šķīsti.

Mācīšanai un apgūšanai būtu jāsākas kopš mazotnes. Vecāki, kuri prot efektīvi mācīt un izskaidrot ar dzimumdzīvi saistītos jautājumus, apzinās, ka vairums bērnu sastopas ar šiem jautājumiem daudz agrāk, nekā to vēlas vai sagaida viņi paši un viņu vecāki. Daudzi no bērniem saskaras ar intīma rakstura informāciju internetā, sākot no 11 gadu vecuma vai pat agrāk. Izklaides vietas, sporta pasākumi, reklāmas un pat sociālie mēdiji arvien vairāk piesātinās ar intīmiem attēliem un divdomībām.

Daži no vecākiem pamatoti jautā: „Kad man būtu jāsāk runāt par intīmas dabas jautājumiem?” Tas atkarīgs no bērna vecuma un brieduma pakāpes, kā arī no konkrētās situācijas. Ja vecāki lūgs Dievu un rūpīgi novēros bērna uzvedību, uzmanīgi uzklausīs bērna teikto, kā arī atvēlēs brīdi pārdomām, lai saprastu, kad un kā mācīt, viņi iegūs Gara vadību. Atceros, mans dēls sāka uzdot man anatomiskas dabas jautājumus, kad viņam tik tikko apritēja pieci gadi. Lai gan tas bija nedaudz biedējoši, bija skaidrs, ka šis ir īstais brīdis, lai par to runātu. Tomēr, apsverot piemērotāko atbildi, šķita pats par sevi saprotams, ka vēl nav pienācis laiks, lai runātu ar dēlu par visiem intīmās dabas jautājumiem.

Mācīt un mācīties vajadzētu bieži. Mācīšanās nav viens, atsevišķs notikums, tas ir process. Savstarpēji pārrunājot, kā izskaidrot bērniem intīmas dabas jautājumus, vecāki bieži vien dēvē to par „sarunu”. Vai nu apzināti, vai ne, šis termins norāda, ka vecāki māca par to tikai vienā sarunā. Tas nav efektīvākais veids, kā mācīt bērnu. Glābējs mācīja, ka mēs mācāmies „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta” (2. Nefija 28:30). Daudz lielākus panākumus gūsim, ja, bērnam pieaugot un nobriestot, ik pa brīdim atgriezīsimies pie šiem jautājumiem. Vecāki, kas izprot šo principu, mentāli, emocionāli un garīgi gatavosies, lai mācītu saviem bērniem par intīmas dabas jautājumiem gan mazotnē, gan turpmākajos gados.

Efektīva mācīšana un mācīšanās balstās uz ciešām attiecībām starp skolotāju un apmācāmo. Runājot par bērnu mācīšanu un intīmas dabas jautājumiem, vairums vecāku uztraucas tikai un vienīgi par to, kas viņiem būtu jāsaka. Lai gan tas ir svarīgi, efektīva mācīšana un mācīšanās prasa vairāk nekā tikai jautājuma pārrunāšanu un izskaidrošanu. Patiesībā, bērna mācīšanā izmantotā pieeja var izrādīties daudz svarīgāka nekā tas, ko vecāki saka. Pētījumi apstiprina, ka, runājot par intīmas dabas jautājumiem, vislielākā ietekme uz bērnu ir tiem vecākiem, kas ir atklāti, izrāda mīlestību un rūpes un aktīvi iesaistās bērna dzīvē.¹

Sava neformālā pētījuma ietvaros par Pēdējo dienu svēto jauniešiem es atklāju, ka jauniešu atbildes atkārtoti centrējas ap vēlmi — kaut vecāki būtu atklātāki un labprātāk vēlētos pārrunāt intīmas dabas jautājumus. Jaunie pieaugušie atklāja ne vien to, ka vēlētos kaut viņu vecāki būtu iesaistītāki, bet arī vēlmi — kaut vecāki „nevis pamācītu, bet gan runātu ar viņiem”. Viņi ilgojās pēc „dabiskām”, „normālām”, „omulīgām” un ne tik „mulsinošām” sarunām. Tam būtu jāmotivē vecākus pacensties būt sasniedzamākiem, pieejamākiem, dabiskākiem un tik ļoti nesatraukties par pārrunājamo tēmu, apstākļiem un piemērotāko brīdi. Vienīgā cena, kas vecākiem jāmaksā, lai efektīvi mācītu bērniem pašas būtiskākās lietas, ir tas, lai mēs ar savu uzvedību palīdzētu bērniem justies ērti un droši, pārrunājot jebkuru tēmu un it īpaši intīmākos jautājumus.

Visefektīvāk mācīt un mācīties izdodas tad, ja apspriežamais jautājums ir saistīts ar reālajā dzīvē notiekošo. Izvēloties neatbilstošu pieeju, ar dzimumdzīvi saistīto jautājumu apspriešana var kļūt mulsinoša, atrauta no realitātes, nepraktiska un pat moralizējoša. Veiksmes atslēga meklējama tajā, lai mēs izprastu, ka vairums no bērnu jautājumiem un neskaidrībām ir saistītas ar reāliem notikumiem un novērojumiem viņu dzīvē. Pievēršot uzmanību saviem bērniem, uzklausot un novērojot viņu uzvedību, mēs sapratīsim, kas jāmāca.

Piemēram, mūzika, ģērbšanās stils, modes untumi, televīzijas pārraides, reklāmas un dziesmu vārdi dod pa pilnam iespēju pārrunāt morāles standartus. Vēl citas iespējas paveras, vērojot bērnu savstarpējās attiecības, pievēršot uzmanību bērnu un viņu vienaudžu ģērbšanās stilam, leksikai, tam, cik ļoti viņi ir atkarīgi no pretējā dzimuma uzmanības, kā arī dažādām apkārtējā sabiedrībā valdošām interpretācijām par šķīstību un morāles standartiem. Mums ir bezgala daudz iespēju runāt ar bērniem par morāli un tikumību saistībā ar viņu reālo dzīvi.

Laikam jau pats svarīgākais aspekts, runājot par mācīšanu saistībā ar reālo dzīvi, ir vecāku personīgais šķīstības, piedienības un tikumības piemērs. Bērni daudz labprātāk uzklausīs vecāku padomu un sekos tam, ja padoms balstīsies uz vecāku piemēru.

Un otrādi. Elders Roberts D. Heilzs, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, ir teicis: „Mūsu rīcība daudzējādā ziņā runā skaļāk par mūsu vārdiem. Kā māca prezidents Brigams Jangs (1801–1877): „Mums ir jāparāda [mūsu bērniem] piemērs, ko vēlamies, lai viņi atdarinātu. Vai mēs to apzināmies? Cik bieži redzams, ka vecāki pieprasa, lai viņu bērns vai bērni būtu paklausīgi un patīkami, labi uzvestos, runātu laipni un mīļi un izskatītos patīkami, bet paši tajā pašā laikā ir ķildīgi un pilni rūgtuma! Cik pretrunīgi un nesaprātīgi!” Mūsu bērni pamanīs šīs pretrunas un, iespējams, radīs attaisnojumu līdzīgai rīcībai.”²

Vislabāk iemācīties varam tad, ja saprotam, ko skolotājs māca. Pārāk daudzi jaunieši un jaunie pieaugušie atzīst, ka izjūt vilšanos, jo vecākiem un arī vadītājiem Baznīcā ir tieksme izteikties neskaidri un lietot šifrētus vārdus, kas nevis izskaidro, bet rada vēl vairāk jautājumu, nevis nomierina, bet rada vēl lielāku spriedzi. Un tas visvairāk attiecas tieši uz intīmas dabas jautājumiem.

Kad kalpoju par jauno neprecēto draudzes bīskapu, man bieži jautāja, ko nozīmē „petings”. Maniem uzticīgajiem bīskapijas locekļiem bija mācīts, ka viņiem nevajadzētu nodarboties ar petingu, taču viņiem ne reizi nebija izskaidrots, ko tas nozīmē. Un viņiem bija grūti sekot nesaprotamiem norādījumiem.

Kā skaidroja prezidents Marions Dž. Romnijs (1897–1988), pirmais padomnieks Augstākajā Prezidijā, nepietiek, ka mēs mācām tā, lai citi saprastu, mums jāmāca tā, lai neviens nevarētu pārprast.³ Mums būs daudz lielāki panākumi, ja šifru un slenga vietā izmantosim pareizus un atbilstošus terminus. Tas veicinās izpratni un vairos savstarpējo cieņu.

Paskatieties, cik efektīvi par morāles standartiem un principiem māca elders Ričards Dž. Skots, no Divpadsmit apustuļu kvoruma! Viņš saka: „Visa veida seksuālā tuvība ārpus laulības saitēm — ar to es domāju jebkuru apzinātu kontaktu ar svētām un intīmām otra cilvēka ķermeņa vietām, neskatoties uz to, vai esat kaili vai apģērbti — ir grēks, un Dievs to ir aizliedzis. Par pārkāpumu uzskatāma arī apzināta attiecīgo sajūtu stimulēšana savā ķermenī.”⁴

Lai efektīvi mācītu, mums jāpārliecinās, ka tie, kurus mācām, saprot mūsu teikto. Ļoti noder tādi vienkārši jautājumi kā: „Vai es atbildēju uz tavu jautājumu?”, „Vai es labi paskaidroju?” un „Vai tev ir vēl kādi jautājumi?”.

Apmācāmie pievēršas mācītajam, ja skolotāji sasaista vēstījumu ar mūžīgiem principiem un standartiem. Efektīva evaņģēlija mācīšana noris tad, ja tā vietā, lai pievērstu uzmanību tikai faktiem par „reproduktīvo dzīvi”, mēs sasaistām šos faktus ar „mūžīgo dzīvi”. Piemēram, runājot par ķermeni, mēs varam runāt par to, kā mīlošais Debesu Tēvs radīja mūsu ķermeņus un ka mums būtu jāizturas pret Viņa radīto ar cieņu un saskaņā ar Viņa gaidīto.

Kaut gan pasaule slīgst netiklībā, turpmākajām paaudzēm vēl ir cerība. Šī cerība pamatojas vecāku centienos darīt visu iespējamo, lai mācītu turpmākajām paaudzēm par tikumību un šķīstību. Vecāki, kuri māca bērniem dzīvot šķīsti un tikumīgi, tiecas gūt dziļāku izpratni un uzlabot savas mācīšanas iemaņas. Un, to darot, pārliecinās, ka „Tas Kungs [palielina viņu spējas], jo [viņi] māca tā, kā Viņš to ir pavēlējis”. Galu galā šis „ir mīlestības darbs — iespēja palīdzēt citiem taisnīgi izmantot savu rīcības brīvību, nākt pie Kristus un saņemt mūžīgās dzīves svētības”.⁵