Pošanās deju vakaram

Pusaudzes gados man reizēm bija grūti dzīvot saskaņā ar evaņģēliju. Manā apkaimē nebija daudz Baznīcas locekļu, un manas draudzenes, kas nebija Baznīcas locekles, dažkārt apgrūtināja turēšanos uz pareizā ceļa.

„Tev būtu jāvelk šī, tā izcels tavu acu krāsu,” pirms deju vakara teica kāda no manām draudzenēm. Viņa pacēla augšup kleitu, ko gribēja man aizdot, taču kleita bija bez piedurknēm. Es nolēmu, ka virs kleitas vilkšu žaketi.

Kad atnācu uz dejām, visām meitenēm bija kleitas bez piedurknēm, un man šķita, ka izceļos. Kad kļuva par karstu, draudzenes ieteica man novilkt žaketi, ka bez tās es tik un tā izskatīšos labāk.

Jau grasījos attaisnot žaketes novilkšanu, kad atcerējos par savu patriarhālo svētību. Manā svētībā bija teikts, ka man būs daudz kārdinājumu un, ja es tiem padošos, daudzi man sekos. Tieši tad es sapratu, ka man jāpaliek uz pareizā ceļa ne vien sevis labā, bet arī to labā, kas skatās uz mani kā uz piemēru. Izlēmu atstāt žaketi mugurā.

Reizēm, kad nerīkojos tā, kā citi, mani izsmēja, taču es nepadevos un, pateicoties tam, tiku svētīta. Vēlāk uzzināju, ka daudzi bija skatījušies uz mani kā uz piemēru. Daži no draugiem pat teica, ka izjūtot pret mani cieņu, jo es ievēroju savus standartus. Viņi atvainojās, ka izsmējuši mani par to, ka vidusskolas laikā nerīkojos tā kā visi pārējie.

Pateicoties tam, ka sekoju Baznīcas standartiem un centos būt par piemēru, es varēju gūt misionāra pieredzi un mācīt citiem par evaņģēliju. Es nevarētu ietekmēt citus, ja nepaliktu uz pareizā ceļa.