Bērnu pasargāšana

Attēls

Jesus with children

Behold Your Little Ones, David Lindsley © 1983

Jēzus atvēlēja laiku tam, lai pievērstu uzmanību mazajiem un neaizsargātajiem (skat. Mateja 19:14). Arī mēs varam atvēlēt laiku, lai uzklausītu savus bērnus un pacenstos izprast viņu grūtības.

„Jo mīlētāks bērns jutīsies, jo vieglāk viņam vai viņai būs atvērties,” teic māsa Džounsa, „… mums pašiem ir jāuzsāk šī saruna, negaidot, ka to uzsāks bērni!”⁴

Kāda māte ir atklājusi, ka būtu lietderīgi katru vakaru pavaicāt saviem bērniem: „Vai tu šodien esi dzirdējis kādu vārdu, ko tu nesaproti?”

Lai gan, sākotnējā instinkta vadīti, mūsu bērni varētu gribēt meklēt atbildes tiešsaistē, jo internets nodrošina tūlītēju palīdzību un nenosoda, mums viņi ir jāpārliecina, ka mēs esam pats uzticamākais informācijas avots. Un tas nozīmē arī to, ka mēs nedrīkstam izrādīt pārmērīgu satraukumu, ja bērni mums pastāsta kaut ko nepatīkamu. Piemēram, ja mēs pieredzam emocionālu izvirdumu brīdī, kad bērns mums atklāj, ka ir uzmeklējis pornogrāfiskus materiālus, viņš, iespējams, vairs nevērsīsies pie mums pēc palīdzības. Bet, ja mēs izturēsimies mīloši, mums pavērsies iespēja dalīties skaidrā vēstījumā, apliecinot, ka mēs vēlamies, lai bērni runātu ar mums par jebko.

Māsa Džounsa secina: „Nebūtiskas likstas, par kurām tiek runāts ar mīlestību, veido pamatu veselīgai saziņai, lai tad, kad rodas lielas problēmas, mēs arvien vēl būtu tai atvērti.”⁵

Dažas no būtiskākajām, sargājošākajām vecāku un bērnu sarunām ir sarunas par bērna ķermeni. Šajās sarunās vajadzētu lietot precīzus ķermeņa daļu nosaukumus, sniedzot informāciju par higiēnu un turpmākajos gados gaidāmajām izmaiņām. Mums vajadzētu runāt par seksualitāti un to, ka fiziskā un emocionālā tuvība ir brīnišķīga daļa no Debesu Tēva ieceres mūsu dzīvē. Mēs varam runāt arī par tādām tēmām kā vardarbība un pornogrāfija. Šīm sarunām vajadzētu norisināties atbilstoši bērnu vecumam un atbildot uz mūsu bērnu jautājumiem. Ideāli būtu, ja laika gaitā mēs noturētu vairākkārtējas sarunas, kurās, mūsu bērniem pieaugot un viņu izpratnei padziļinoties, tiktu sniegta papildus informācija. (Šī raksta noslēgumā jūs varat atrast noderīgus avotus.)

Jēzus rādīja nevainojamu piemēru ikvienam cilvēkam (skat. Jāņa 8:12). Kā pieaugušajiem — arī mums ir iespēja un pienākums rādīt piemēru. Viena no labākajām metodēm, kā mēs varam palīdzēt saviem bērniem būt drošībā, ir rādīt tiem drošu izvēļu paraugu. Bērni ievēro to, kā viņu vecāki izturas pret citiem cilvēkiem un kā viņi ļauj citiem izturēties pret sevi. Lūdzu, ja jums ir tādas attiecības vai jūs ciešat no tādas atkarības, kas apdraud jūs vai jūsu ģimeni, meklējiet palīdzību! Vērsieties pie vietējiem varas pārstāvjiem un profesionāliem terapeitiem, kā arī pie sava bīskapa vai Palīdzības biedrības prezidentes, kas var palīdzēt jums piekļūt attiecīgajiem Baznīcas un sociālo dienestu resursiem. Jūs esat pelnījuši būt drošībā un tikt cienīti.

Mums vajadzētu rādīt paraugu arī attiecībā uz to, kā gādāt par savu garīgo spēku. Vai mūsu bērni redz, kā mēs lūdzam? Vai viņi zina, ka mēs lasām Svētos Rakstus? Vai viņi ir dzirdējuši mūsu liecības? Vai mēs no rīta, pirms došanās pasaulē, apbruņojam savu ģimeni „ar visiem Dieva ieročiem”? (Skat. Efeziešiem 6:11–18; Mācības un Derību 27:15–18.)

Glābējs norāja tos, kuri darīja pāri bērniem (skat. Mateja 18:6). Arī mēs varam kļūt par savu bērnu aizstāvjiem.

„Bērniem ir nepieciešams, lai citi par viņiem iestātos,” mācīja prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, „un viņiem ir nepieciešami lēmumu pieņēmēji, kuri liek viņu labklājību augstāk par pieaugušo savtīgajām interesēm.”⁶

Kaut arī mums nevajadzētu būt pārlieku bailīgiem vai aizdomīgiem attiecībās ar apkārtējiem, mums vajadzētu būt informētiem par potenciālajiem draudiem un pieņemt gudrus lēmumus par drošību. Sākumskolas vadītājām vajadzētu sekot Baznīcas vardarbības novēršanas vadlīnijām⁷ — būtu droši, ja katrā klases telpā būtu divi skolotāji un kāds no prezidija laiku pa laikam pārbaudītu klasēs notiekošo.

Vecākiem un vadītājiem vajadzētu kopīgi apspriesties un lemt par papildu piesardzības pasākumiem, lai samazinātu konkrētus apdraudējuma riskus. Piemēram, daudzās baznīcas ēkās klases durvīm ir ierīkoti lodziņi. Ja jūsu ēkā tādu nav, nodarbību laikā jūs varētu atstāt durvis pusvirus un apspriesties ar vietējo ēku apsaimniekošanas pārstāvi, lai noskaidrotu, vai šādus lodziņus būtu iespējams ierīkot. Lai kādi būtu mūsu aicinājumi, visi pieaugušie var pievēst uzmanību baznīcā notiekošajam un nepieciešamības gadījumā palīdzēt, piemēram, sasveicinoties ar apmeklētājiem, kuri klejo pa koridoriem, vai pamudinot apkārt klīstošos bērnus atgriezties klasē.

Lai cik tas būtu skumji, dažkārt bērni dara pāri citiem bērniem. Pamanot apcelšanu vai nepiedienīgus fiziskos kontaktus baznīcā vai kādā citā vietā, mums būtu nekavējoties jāiejaucas. Esot par vadītājiem, mums ir jābūt gataviem runāt ar iesaistītajām ģimenēm, pat ja tas izraisa neērtības, pārliecinoties par to, lai visi bērni būtu drošībā. Iestājieties par citiem, runājot iejūtīgi un skaidri, lai palīdzētu veidot laipnu vidi.

Ja mums šķiet, ka kāds no bērniem cieš no vardarbības, mums ir nekavējoties jāziņo par savām bažām vietējiem varas pārstāvjiem. Daudzās valstīs ir izveidoti palīdzības dienesti, kas piedāvā krīzes pārvarēšanas, informācijas sniegšanas un atbalsta pasākumus. Ja mums ir radušās aizdomas par vardarbīgu izturēšanos, mums vajadzētu ziņot par to arī savam bīskapam, it īpaši, ja tas saistās ar kādu, kurš var piekļūt bērniem, uzturoties baznīcā. Papildus tam, lai novērstu turpmāku varmākas kontaktu ar bērniem, bīskaps var sniegt mierinājumu un atbalstu vardarbības upuriem un palīdzēt tiem vērsties pēc palīdzības pie Ģimenes pakalpojumu dienesta.

Attēls

Primary teacher hugging child with Down syndrome

Šanē Dženīsas Eisbolas foto ilustrācija

Jēzus pazina un svētīja bērnus — vienu pēc otra (skat. 3. Nefija 17:21). Tāpat arī mums vajadzētu iepazīt katru bērnu un censties sniegt viņam vai viņai konkrētu palīdzību.

Kā mēs varētu padarīt baznīcu drošāku bērniem ar īpašām vajadzībām? Vai mums ir plāns attiecībā uz to, kā palīdzēt Sākumskolas bērniem ar invaliditāti? Vai Sākumskolas nodarbībās mēs izturamies iejūtīgi un ņemam vērā bērnu atšķirīgos ģimenes apstākļus? Ko vēl mēs varētu darīt, lai iekļautu un pieņemtu visus?

Daloties savos vēstījumos, mēs nedrīkstam lietot rasistiskus izteicienus un nicīgas piezīmes par citām kultūrām vai izturēties nosodoši pret citu ticību pārstāvjiem. Kādā Sākumskolas klasē bija kāds zēns, kurš ne visai labi prata valodu, kurā runāja pārējie bērni. Lai palīdzētu viņam iejusties, skolotāji nodrošināja, lai nodarbības izklāsti tiktu izdrukāti abās valodās. Ar savu vienkāršo un pārdomāto rīcību mēs parādām bērniem, ka mēs pazīstam viņus un gādājam par katru no tiem individuāli, un tādējādi mēs rādām paraugu, kam viņi var sekot savā dzīvē.

Var gadīties, ka mēs atskāršam — dažiem bērniem ir nepieciešama tūlītēja palīdzība. Piemēram, kaut arī daļa no garastāvokļa svārstībām ir normāla izaugsmes sastāvdaļa, ja bērns ir dusmīgs, noslēgts vai noskumis vairāku nedēļu garumā, viņam var būt ir kāda nopietna problēma, kas prasa profesionālu palīdzību. Kaut arī tādi taisnīgi ieradumi kā lūgšana un Svēto Rakstu studēšana ir ļoti svarīgi, bieži vien tiem, kuriem attīstās kāda garīga saslimšana vai kuri cenšas pārvarēt kādu slēptu traumu, ir nepieciešams īpašs atbalsts. Situācijas ignorēšana nepalīdzēs. Daudzos reģionos bīskapi var sniegt indivīdiem un ģimenēm finansiālu atbalstu, lai šie cilvēki varētu konsultēties ar Ģimenes pakalpojumu dienesta vai citu pakalpojumu sniedzēju speciālistiem.

Attēls

father helping son ride bicycle

Angelī Džeksones foto ilustrācija

Sargājot bērnus, Jēzus vienlaikus tos arī spēcināja. Viņš norādīja uz bērniem kā uz paraugu (skat. Mateja 18:3). Pēc Viņa viesošanās Amerikas kontinentā bērniņiem bija pa spēkam mācīt pieaugušajiem „brīnumainas lietas” (3. Nefija 26:16).

Mēs varam spēcināt mums zināmos bērnus, mācot tiem atpazīt to, kā Gars tos uzrunā, un sekot Garam personīgo lēmumu pieņemšanā, jo tādējādi mēs palīdzam tiem attīstīt iekšējo filtru, kas kalpo par viņu rīcības vadlīnijām. Māsa Džounsa māca: „Ir būtiski palīdzēt bērniem attīstīt savu personīgo spriestspēju, lai viņi paši gribētu [pieņemt drošus lēmumus].”⁸ Te būs dažas idejas, kas ir spēcinājušas citas ģimenes:

• Kāda māte mācīja saviem bērniem pievērst uzmanību savām „Ak, nē!” sajūtām un piesargāties no cilvēkiem, kuri šķiet „savādi”. Tas atmaksājās, kad daži cilvēki centās pārliecināt viņas dēlu, lai tas nāktu tiem līdzi uz labierīcībām, un viņš ieklausījās brīdinošajās izjūtās un atteicās.

• Dažas ģimenes savlaicīgi izstrādā izejas plānu, ko izmantot, sastopoties ar apdraudējumu. Piemēram, kāda ģimene nosauca šo savu plānu par „izslēdz un pastāsti”, kas nozīmē, ka, ieraugot kādu sliktu ainu, bērns nekavējoties izslēdz datorekrānu un pastāsta par to kādam no vecākiem. Viņu bērniem nevajadzēja prātot par to, ko darīt ar sliktiem materiāliem plašsaziņas līdzekļos, — viņi zināja, kā rīkoties!

• Vēl kāda ģimene izdomāja paroli, ko viņu bērni var nosūtīt īsziņā saviem vecākiem vai pateikt pa telefonu, ja viņiem būtu nekavējoties jāierodas pakaļ.

• Jūs varat palīdzēt saviem bērniem vingrināties pateikt „Nē!”, ja kāds cenšas tos pārliecināt darīt kaut ko tādu, kas izraisa nepatīkamas izjūtas. Ikvienam no bērniem ir jāzina, ka viņš var lūgt palīdzību un ka viņam ir jāturpina lūgt pēc palīdzības, kamēr viņš būs drošībā.

Atsauksim vēlreiz atmiņā ainu no 3. Nefija 17. nodaļas, kur Jēzus „ņēma viņu bērniņus, vienu pēc otra, un svētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem … un viņi tika apņemti it kā ar uguni; un eņģeļi kalpoja tiem” (21., 24. pants). Varbūt šī stāsta galvenais mērķis ir ne vien mācīt mums to, cik bērni ir svarīgi, bet arī ilustrēt to, kādai vajadzētu būt mūsu — pieaugušo — lomai. Mēs esam nākamās paaudzes aprūpētāji Mums vajadzētu kļūt par tiem eņģeļiem, kuri ieskauj bērnus un kalpo tiem. Turpināsim lūkoties uz Jēzu kā uz savu nevainojamo paraugu un darīsim labāko, ko mēs varam, lai mīloši un sargājoši ieskautu savus mazos.