Laijes Havaju templis — pulcināšana gadsimta garumā

Samoas salas atrodas vairāk nekā 4000 km attālumā no Havaju salām. 1919. gadā Samoas misijas prezidents Džons K. Adamss teica: „Pēc Laijes tempļa pabeigšanas šķita, ka mūsu ļaudis pārņem spēcīga vēlme — iekrāt pietiekami daudz pasaulīgās mantas, lai dotos uz templi.” Piemēram, Aulelio Anaje līdz tam veselus 20 gadus bija kalpojis par misionāru, nesaņemot nekādu atlīdzību. Tā kā viņš visus šos gadus bija ziedojies kalpošanai, viņam nepietika naudas, lai aizceļotu uz Havaju salām. Tālab brālis Anaje pārdeva visu, kas viņam piederēja, un viņam izdevās savākt 600 vai 700 dolārus.² Brālis Anaje un citi samoāņi ziedoja visu, ko vien varēja, lai 1920–tajos gados pārceltos uz Laiji.

Viena no šīm ģimenēm, Leotu ģimene, ieradās Havaju salās 1923. gada Jaungada dienā. Septiņgadīgā Vailīna Leota atceras: „Mūsu pirmais [skats] uz templi … bija pati skaistākā aina.”³ Jau pēc diviem gadiem Vailīnas vecāki, Aivao un Matala, saņēma endaumentus un tika saistīti, un viņiem tika piesaistīti arī viņu bērni. Leotu pāris veselu 50 gadu garumā uzticīgi kalpoja Tā Kunga namā, un viņi tika apglabāti „līdzās templim, ko viņi tik ļoti bija mīlējuši”.⁴ Šobrīd Havaju salās dzīvo simtiem viņu uzticīgo pēcnācēju.

Kamēr daudzi Baznīcas locekļi no Klusā okeāna valstu reģiona pameta savu dzimteni, lai emigrētu uz Havaju salām, daudzas bīskapijas un draudzes no dažādām valstīm organizēja grupu ceļojumus, ko dēvēja par tempļa ekskursijām. Šis garīgās pulcēšanās veids ļāva Baznīcas locekļiem doties ceļā, lai saņemtu tempļa priekšrakstus, un pēc tam atgriezties mājās, lai celtu Baznīcu savā dzimtajā valstī.

Iesvētīšanas pasākumā prezidents Grants lūdza, lai Tas Kungs paver svētajiem no Jaunzēlandes un visām Klusā okeāna salām ceļu savas dzimtas vēstures izpētei, lai viņi varētu doties uz templi un kļūt par savu priekšteču glābējiem.

Tempļa ekskursijas tika uzsāktas jau sešus mēnešus pēc tempļa iesvētīšanas ar kādu maoru svēto grupu no Jaunzēlandes. Kaut arī šie svētie dzīvoja vairāk nekā 8000 km attālumā no Havaju salām, viņi līksmoja, saņemot ziņas par tempļa iesvētīšanu.

Vaimate un Hīnī Anaru dedzīgi vēlējās pievienoties pirmajai grupai, kas devās uz templi. Taču šis uzdevums šķita tikpat kā neiespējams, jo viņu ģimene bija ļoti nabadzīga un ceļojuma izmaksas 1200 Jaunzēlandes mārciņu apmērā — apjomīga summa. Viņiem bija nepieciešams brīnums.

Anaru ģimene jau gadiem ilgi bija sekojusi pravieša padomam un apkopojusi savus ģenealoģiskos pierakstus. Šie pieraksti gulēja kaudzītēs, kamēr Anaru ģimene gaidīja, kad notiks brīnums. Viņu dēls Vivini zināja par savu vecāku ticību: „Māte nekad un ne reizi nekrita izmisumā par to, ka viņai [neizdosies] kādudien kopā ar tēvu mesties ceļos tempļa altāra priekšā.”

Brīnums notika. Vaimate uzvarēja konkursā un noslēdza līgumu ar Jaunzēlandes valdību par apjomīgu teritorijas attīstīšanas projektu. Par šī projekta izpildi bija paredzēta priekšapmaksa, ar ko pietika, lai segtu ceļojuma izmaksas uz Havaju salām. Vaimate un Hīnī pārvarēja savas bailes no ceļošanas pāri okeānam un 1920. gada maijā devās uz Havaju salām kopā ar vēl 14 svētajiem. Viņi saņēma savus endaumentus un tika saistīti. Neiespējamais bija īstenojies.

Anaru ģimenes stāsts ir tikai viens no tūkstošiem stāstu par tiem pēdējo dienu svētajiem, kuri ceļoja uz Laijes Havaju templi, lai saņemtu priekšrakstus un iegūtu apsolījumus, ko Tas Kungs mums dāvā Savā namā. Tas prasīja milzīgus upurus, taču tajā pat laikā stiprināja svētos, kuri atgriezās savā dzimtenē, gatavi vadīt Baznīcu.⁵

Baznīcas centieni izveidot mūsdienu Laiji turpināja svētīt pēdējo dienu svētos visā Klusā okeāna valstu reģionā. 1950–tajos un 1960–tajos gados misionāri no Havaju salām, Tongas, Samoas, Jaunzēlandes, Taiti, Kuka Salām, Fidži un Ziemeļamerikas tika aicināti likt lietā savus talantus kultūras jomā, kā arī savas celtniecības iemaņas, lai palīdzētu uzbūvēt Baznīcas Havaju koledžu (kas tagad ir Brigama Janga universitātes Havaju filiāle), Polinēziešu kultūras centru un jauno tempļa apmeklētāju centru. 1960. gada 3. maijā šie 47 misionāri no Tongas un Samoas saņēma savus tempļa priekšrakstus, rādot piemēru tam, kādas garīgās svētības viņi ir iemantojuši, pateicoties savai laicīgajai kalpošanai (skat. Building Missionaries in Hawaii, 1960–1963, Church History Library, Salt Lake City, 100).

Kaut arī viens no šiem misionāriem, Mats Teo, pirms aizbraukšanas no Samoas guva smagus apdegumus, viņš tik un tā ieradās Havaju salās. Ārsti baiļojās, ka viņa apdedzināto roku nāksies amputēt. Daudzi no viņa misijas biedriem lūdza par viņu. Atrodoties templī, brālis Teo piesauca To Kungu, sakot: „Pieskaries šai rokai! Sadziedē šo roku, lai es varētu kaut nedaudz palīdzēt.” Viņa roka nekavējoties sāka dzīt. Tagad uz viņa rokas vairs nav nevienas rētas. Šobrīd viņš kalpo par saistīšanas priekšrakstu izpildītāju Laijes templī un teic: „Šis templis … atstāj spēcīgu ietekmi uz visu vietējo sabiedrību ne vien šeit, bet visā Klusā okeāna reģionā.” (Citāts no Christensen, Stories of the Temple in Lāʻie, Hawaiʻi, 328–330.)

Pēc otrā pasaules kara un otrreizējas Baznīcas atjaunošanas Japānā, šīs valsts svētie organizēja pirmo tempļa ekskursiju no Āzijas valstīm. 1965. gadā no Tokijas izlidoja lidmašīna ar 165 uzticīgiem svētajiem, kuri devās uz Havaju salām, lai saņemtu tempļa priekšrakstus. Šis brauciens ārkārtīgi stiprināja Baznīcu Japānā. 95% no minētajiem Baznīcas locekļiem ir turpinājuši aktīvi iesaistīties Baznīcas dzīvē. Pieci no viņiem vēlāk kļuva par tempļa prezidentiem savā dzimtajā zemē, ieskaitot elderu Jošihiko Kikuči — pirmo Augstāko pilnvaroto no Japānas.⁶

1970. gadā uz Laiji devās Baznīcas locekļu grupa no Korejas. Draudzes prezidents Čojs Vokvans teica: „Mēs devāmies uz templi, un tas atvēra mūsu prātus un atmodināja mūsos izpratni par to, kā mēs varam iemantot glābšanu. Mūžīgā iecere kļuva reāla; mūsu liecības ir tikušas stiprinātas tik lielā mērā, ka to ir grūti izskaidrot. Korejas ļaudis ir tik ārkārtīgi svētīti ar iespēju apmeklēt templi!”⁷

Rodot pieeju tempļa priekšrakstiem, Tā Kunga svētības saņem ne vien attiecīgās valsts iedzīvotāji, bet arī tie minētās valsts pārstāvji, kuri atrodas otrpus priekškaram. Šo svētību ir izjutuši arī Baznīcas locekļi no Āzijas valstīm, jo viņu kultūrā jau daudzu gadsimtu garumā ir ierasts rūpīgi pierakstīt savus radu rakstus.

Kvaja Šuna Langa vecāki emigrēja no Ķīnas uz Havaju salām. Viņš piedzima 1894. gadā Kauai salā, un tika kristīts 1944. gadā, savā 50. dzimšanas dienā. Mācot Baznīcas locekļiem par ģimenes vēstures izpēti, brālis Langs nodarbības dalībniekiem teica: „Kādu nakti es redzēju vīziju, kurā daudzi no maniem mirušajiem radiniekiem aicināja, lai es strādātu viņu labā.” Pēc trim dienām viņš no savas tantes Ķīnā saņēma savus radurakstus: 22 lappuses ar ķīniešu rakstzīmēm, kur tika atklāta viņa priekšteču izcelsme līdz pat 1221. gadam pēc Kristus. Kopā ar dēlu Glenu un vedeklu Džūlinu viņi ir izpildījuši tūkstošiem tempļa priekšrakstu par saviem ģimenes locekļiem. Vēlāk, no 2001. līdz 2004. gadam, Glens un Džūlina Langi uzticīgi kalpoja par Laijes tempļa prezidentu un matronu.⁸

Mičija Eguči ieradās Havaju salās no Japānas 1900–tajos gados, atvedot līdzi japāņu zīda vīstokli. Viņas mazmeita Kanānija Keisija kalpoja Japānā par misionāri un vēlāk atklāja, ka viņas vecmāmiņas vīstoklī ir ietverti viņas ģimenes raduraksti teju tūkstoš gadu garumā.

2013. gadā Kanānijas māja nodega līdz ar zemi. Viņas ģimene šajā ugunsgrēkā zaudēja tikpat kā visu savu iedzīvi. Viņi bija glabājuši savus radurakstus plastmasas futrāļos zem savas gultas. Atgriežoties mājās pēc ugunsgrēka, viņi atrada tikai pelnu un sodrēju kaudzi.

„Vienīgā lieta, ko es tik tiešām cerēju atrast, bija šī vīstokļa kopija ar tā tulkojumu un vēsturi,” teic Kanānija. „Kaut arī man tika apliecināts, ka viss tempļa darbs par maniem japāņu priekštečiem jau ir paveikts, šī vīstokļa kopija man bija tik dārga.”

Pārskatot izdeguļus, Kanānija ar savu vīru Billiju pēc kāda laika atrada zilu plastmasas maisu. Šajā maisā viņi atrada vīstokļa kopiju, līdz ar tulkojumu un ģimenes vēstures grāmatu, kas apbrīnojamā kārtā joprojām bija neskarta. Lai gan vīstokļa malas bija nedaudz apdegušas, tā bija vienīgā lieta no viņu guļamistabas, kas nebija sadegusi.

Kanānijai šķiet, ka Tas Kungs pasaudzēja šo vīstokli, kā viņa teic, „manu pēcnācēju labumam kā liecību par Viņa mīlestību pret mums, lai apliecinātu, cik svarīgi ir veikt ģimenes vēstures un tempļa darbu” (citāts no Christensen, Stories of the Temple in Lāʻie, Hawaiʻi, 172–74).

Laijes Havaju tempļa svētības ir tikušas dāvātas arī tiem, kuri ir pulcējušies Laijē, lai iegūtu augstāko izglītību. Kopš 1950–tajiem gadiem desmitiem tūkstošu studentu no visas Polinēzijas un Āzijas ir apmeklējuši universitāti, kas šobrīd tiek dēvēta par BJU Havaju filiāli. Daudzi no šiem studentiem ir veikuši kristīšanos par mirušajiem un kalpojuši par tempļa priekšrakstu izpildītājiem. Laijes templis ir palīdzējis šiem studentiem iemīļot ģimenes vēstures un tempļa darbu, kā arī svētījis tos, lai tie būtu gatavāki kalpot tempļos, kuri tiks celti viņu dzimtenē.

Čūna Čua Džeimsa, kura nāk no Singapūras, ieradās BJU Havaju filiālē 1970–tajos gados kopā ar savu māsu. 1978. gadā viņas abas apprecējās ar cittautiešiem. Māsa Džeimsa atceras: „Caur mūsu laulību Laijes templī uz visu laiku un mūžību tika savesti kopā divi jaunpievērstie un divu kultūru pārstāvji, aizsākot, kā mēs ceram, ilgstošu tempļa svētību pārmantošanu mūsu ģimenē. Mūsu laulība ir tikai viena no daudziem simtiem mūžīgo laulību, kurās ir stājušies BJU Havaju filiāles studenti un kas ir tikušas noslēgtas Laijes templī, un tas, iespējams, ir viens no varenākajiem šīs universitātes mantojumiem pēdējo sešdesmit gadu vēsturē.” (Citāts no Christensen, Stories of the Temple in Lāʻie, Hawaiʻi, 236.)

Laijes Havaju templis, kas atrodas Klusā okeāna krustcelēs starp Ameriku un Āziju, ir pavēris durvis uz tempļa svētībām daudzām tautām. Tādējādi Israēla sapulcināšana šeit ir izvērtusies galvenokārt garīgajā pulcināšanā, jo Baznīcas locekļi ir varējuši saņemt tempļa svētības, lai atgrieztos un celtu Baznīcu savās dzimtajās zemēs. Šī iespēja ir palīdzējusi izplatīt atjaunoto evaņģēliju starp daudzu kultūru pārstāvjiem un tautām abpus priekškaram.

Atzīmējot Laijes Havaju tempļa 100. gadadienu, mums ir tas gods būt par lieciniekiem Atjaunošanas atskaites punktam un tam, kā īstenojas Mormona Grāmatas pravieša Jēkaba pravietojums: „Lieli ir Tā Kunga solījumi tiem, kuri ir uz jūras salām.” (2. Nefija 10:21.)