Rodot dzīvē prieku

Kādā reizē es lasīju eldera Ričarda G. Skota, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, Vispārējās konferences runu. Lai arī es biju dzirdējusi un lasījusi šo runu iepriekš, manu uzmanību pievērsa un prātā palika viena frāze.

Dažas stundas vēlāk mani apciemoja mans dēls, kurš kopā ar saviem draugiem dzīvo dzīvoklī. Viņš ir kalpojis misijā un dažus semestrus ir mācījies augstskolā. Viņš nebija pārliecināts par to, kādu izglītību iegūt un kāda būtu viņam piemērotākā karjeras izvēle. Viņš bija neapmierināts, un viņam likās, ka šobrīd studijas bija laika un naudas veltīga tērēšana, tādēļ viņš studijas pārtrauca un sāka strādāt pilnu darba slodzi.

Viņš man pastāstīja, ka viens no viņa draugiem ir ierosinājis, ka viņi varētu doties uz Bahamu vai Karību salām, lai atrastu darbu un dažus mēnešus izpriecātos. Mans dēls bija sajūsmā par šo ideju. Es pilnībā sapratu, ka jaunietim šāda pieredze, kas neprasa lielāku atbildību, varēja likties vilinoša.

Tieši tad prātā atausa spilgtais Eldera Skota vēstījums. Es paņēmu žurnālu Ensign un izlasīju savam dēlam: „Jūs esat šeit, uz Zemes, dievišķā nolūkā. Tas nenozīmē bezgalīgi izklaidēties vai nepārtraukti dzīties pēc baudas. Jūs esat šeit, lai izietu pārbaudījumus, lai pierādītu sev, ka varat saņemt papildu svētības, ko Dievs jums ir sagatavojis. Tam ir nepieciešams pacietības rūdījums” („Finding Joy in Life”, Ensign, 1996. g. maijs, 25).

Nebildis ne vārda, mans dēls paņēma žurnālu, aizgāja un izlasīja visu runu. Vēlāk viņš neteica neko vairāk kā vien to, ka piedzīvojumu meklējumos uz salām nedosies.

Galu galā viņš iestājās Policijas akadēmijā un uzsāka ceļu, pateicoties kuram, viņš sastapa savu topošo sievu. Viņi salaulājās Mesas Arizonas Templī un tagad audzina trīs brīnišķīgus bērnus. 2010. gadā mans dēls ieguva bakalaura grādu un patiesi ir „radis dzīvē prieku”.

Manam dēlam piedāvātais piedzīvojums, iespējams, būtu bijusi jauka pieredze, tanī pašā laikā tas varēja apdraudēt viņa garīgumu. Gars aizskar manu sirdi katru reizi, kad es domāju par šo pieredzi.

Es esmu pateicīga par praviešu vārdiem un par saņemto pamudinājumu atsaukties uz runu, kas man palīdzēja dot padomu. Es arī esmu pateicīga, ka mans dēls ieklausījās Tā Kunga vēstnesī un ļāva Garam viņu ietekmēt. Es zinu, ka daudz svētību un sirsnīgā žēlastība ir pār mums, kad mēs klausāmies un sekojam Glābēja un Viņa kalpotāju mācībām.