Kopīga konferences runu studēšana

Daudzus gadus mums ir paticis kopīgi ģimenē lasīt konferenču runas īpašos, tam veltītos Baznīcas žurnālu izdevumos — katrā reizē mēs izlasījām vienu runu. Sākotnēji mēs vienkārši apsēdāmies ap galdu un katrs pēc kārtas izlasījām vienu rindkopu. Taču mēs atklājām, ka lasījām, tikai lai ātrāk izlasītu, neapstājoties, lai apdomātu pašu vēstījumu.

Lai vairāk iegūtu no izlasītā, mana sieva un es nopirkām vienu konferences izdevuma žurnāla eksemplāru katram ģimenes loceklim un saplānojām, cik runas mums būtu jāizstudē katru nedēļu, lai tās visas izlasītu pirms nākamās Vispārējās konferences. Dažās nedēļās mēs lasījām pa vienai runai, citās — pa divām, taču katram bija jāizstudē izvēlētās runas un jāpasvītro tās daļas, kas viņiem patika. Tad ģimenes mājvakaros mēs mācījām cits citam savas pasvītrotās daļas.

Bieži vien mūsu bērniem bija jautājumi, kas pavēra ceļu diskusijām, vai arī mana sieva un es uzdevām jautājumus no tā, ko paši bijām izstudējuši. Mēs augstu vērtējām to, kā mūsu pusaugu bērni atbildēja uz šiem jautājumiem, dalījās tajā, ko bija uzzinājuši seminārā, Baznīcā vai savās personīgajās studijās. Tas kļuva par lielisku veidu, kā mēs regulāri dzirdējām cits cita neformālās liecības ļoti ērtā un nepiespiestā vidē.

Drīz vien mēs atklājām, ka mūsu Svēto Rakstu studijas no rītiem sāka mainīties līdzīgā veidā. Dažās dienās mēs izlasījām tikai dažus pantus, laikam ātri aizritot diskusijās par šiem pantiem un to, kā tie attiecas uz pašreiz apkārt notiekošo.

Mūsu rīti tagad ir piepildīti ar sarunām, smiekliem un vienotību, pirms mēs katrs dodamies savos darbos. Mums ir stipras liecības par mūsu pravieša padomu ikdienā kopīgi studēt un lūgt Dievu. Mūsu ģimene ir kļuvusi par vietu, kur mēs mācāmies cits no cita un stiprinām cits citu. Tas viss ir tādēļ, ka mēs vēlējāmies nedaudz vairāk iegūt no Vispārējās konferences.