Izaugsme auglīgā zemē: uzticīgie jaunieši Ugandā

Kādas bīskapijas jaunās sievietes ļoti iedvesmoja māsas Eleinas S. Daltones, Jauno sieviešu vispārējās prezidentes, mācības par tikumību: „Tagad ir pienācis laiks, kad katrai no mums ir jāceļas un jāattin karogs pasaulei, aicinot atgriezties pie tikumības.”¹ Jaunās sievietes uzkāpa pakalnā, kas pacēlās virs pilsētas, un pacēla zelta karogus, kas simbolizēja viņu solījumu būt par tikumības piemēriem. Kopā viņas nodziedāja „Tur kalna galotnē” (Baznīcas dziesmas, 30. lpp.).

Šīs jaunās sievietes paaugstināja savus personīgos taisnīguma standartus. Viņu paklausība ir stiprinājusi viņu liecības un ietekmējusi citus cilvēkus. Māsa Daltone ir teikusi: „Nekad nenovērtējiet par zemu jūsu taisnīgās ietekmes spēku.”² Un šo jauno sieviešu priekšzīme plīvo visai pasaulei kā karogs.

Attēls

Līdzīgi kā citas jaunās sievietes Ugandā, Sandra uz Baznīcu iet vairāk nekā jūdzi, piektdienās palīdz uzkopt lūgšanu namu un sestdienās apmeklē semināru. Darba dienās viņa mostas pirms plkst. 05.00, lasa skolas grāmatas un tad dodas uz skolu, mājās atgriežoties pēc plkst. 18.00. Viņa izlaida vienu skolas gadu finansiālu grūtību dēļ, taču uztver šo izaicinājumu ar pozitīvu attieksmi. „Evaņģēlijs man tiešām ir palīdzējis palikt nelokāmai un nesatricināmai.”

Sandra ir vienīgā Baznīcas locekle savās mājās, taču vecāki atbalsta viņas kalpošanu Baznīcu, piemēram, palīdzot, kad bīskapija uzkopa vietējā bāreņu nama apkārtni. Viņas ģimene redz, kā evaņģēlijs ir viņai palīdzējis būt stiprai, pat saskaroties ar neatrisinātām problēmām. Domājot par sava spēka avotu, Sandra saka: „Kad es eju uz Baznīcu, es jūtos tā, it kā uzvilktu Dieva ieročus” (skat. Efeziešiem 6:11–17).

Sjūzena, kas pavisam nesen kļuvusi par pievērsto, mīl Baznīcu. Viņa piedzima Dienvidsudānā, bet viņas ģimene devās bēgļu gaitās un tika svētīta satikt misionārus Ugandā. Būdama bēgle, viņa evaņģēlijā atrada mieru un aizsardzību. Svētdienās viņa veda uz Baznīcu savus jaunākos brāļus un māsas, kā arī vēl aptuveni 10 bērnus, kuri nav Baznīcas locekļi. Pēc kāda ģimenes locekļa pēkšņas nāves viņa atgriezās Dienvidsudānā, kur viņa gaida, kad viņas apgabalā tiks nodibināta Baznīca. Gan Sjūzena, gan Sandra sastopas ar grūtībām, taču viņas paļaujas uz Dievu un izbauda Jēzus Kristus dzīvā evaņģēlija augļus (skat. Almas 32:6–8, 43).

Jauni vīrieši Ugandā sāk spēlēt futbolu, būdami mazi zēni, par futbola bumbu izmantojot cieši savītus zarus. Kopš bērna dienām Deniss bija talantīgs futbolists, un vidusskola piešķīra stipendiju, lai viņš spēlētu tās komandā. Pēc augstskolas pabeigšanas kāda profesionāla komanda viņam piedāvāja algu un dzīvesvietu. Tas bija sapņa piepildījums, bet Deniss zināja, ka visticamāk tas traucēs viņa plāniem doties misijā tajā pašā gadā.

Attēls

Denisa vēlme darīt sava Debesu Tēva gribu bija tik stipra, ka viņš pat nevēlējās tikt kārdināts, paliekot komandā līdz brīdim, kad pienāktu laiks doties misijā. Daudzi cilvēki apšaubīja viņa izvēli, bet Deniss ir pārliecināts, ka viņš pieņēma pareizu lēmumu — sev un citiem. „Mani divi jaunākie brāļi un mazā māsa nesen bija kristījušies,” viņš saka. „Es nekad nebiju domājis, ka mana māsa uzklausīs evaņģēliju. Kad es redzu, ka Dievs dara brīnumus manā ģimenē, tas man dod spožu cerību nākotnei.”

Denisa bīskapijā jaunie vīrieši katru nedēļu studēja Sludini Manu evaņģēliju. Viņi bija kļuvuši par komandu, cieši strādājot kopā ar pilnlaika misionāriem un vedot draugus uz svētdienas sanāksmēm un citiem pasākumiem, tajā skaitā, uz basketbola un futbola spēlēm darba dienās. Priesterības nesēji bija kristījuši draugus un citus cilvēkus, kurus viņi palīdzēja mācīt kopā ar misionāriem. Vairākus gadus šī jauno vīriešu komanda bija stiprinājusi visu bīskapiju, un četri no viņiem, tostarp Deniss, saņēma aicinājumus kalpot Kenijas Nairobi misijā.

Viņi ievēroja eldera Deivida A. Bednāra, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, padomu „kļūt par misionāru ilgu laiku pirms misijas pieteikuma iesniegšanas”.³ Viņi to darīja, strādājot kopā kā kvorums, kas ir iespējami labākā komanda.

Visi četri misionāri pārvarēja izaicinājumus, lai varētu kalpot misijā. Vilberforss paskaidro: „Es gandrīz biju zaudējis cerību doties misijā [izmaksu dēļ], bet tad es izlasīju Mateja 6:19–20: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, … bet krājiet sev mantas debesīs.” Tā ar uzcītību un apņēmību es varēju sasniegt savu mērķi — kalpot pilnlaika misijā. Man patīk misionāru kalpošana. Nekas nav labāks, kā vispirms meklēt Debesu valstību.”

Ugandas jaunieši palīdz celt Dieva valstību šajā valstī ar lielu cerību nākotnei. Lai gan Austrumāfrikā nav tempļa, jaunieši gaida to brīdi, kad viņi salaulāsies templī, kas atrodas lielā attālumā no viņu valsts. Kāds staba pasākums bija veltīts, lai sagatavotos ieiet templī, un noslēgumā staba prezidija loceklis liecināja: „Dievs jūs mīl. Jūs esat Baznīcas nākotne Ugandā.” Šiem taisnīgajiem jauniešiem jau tagad ir liela ietekme.

Jaunie vīrieši un sievietes Ugandā upurē pasaulīgās lietas to svētību dēļ, kas būs mūžīgas. Viņi ir iedēstījuši ticības sēklu un rūpīgi to kopj (skat. Almas 32:33–37). Kā koks, kas pilns augļu (skat. Almas 32:42), jaunieši dalās ar evaņģēlija prieku šajā auglīgajā zemē.